Šī raksta mērķis ir sniegt viedokli par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanu un neizmantotā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma kompensēšanu, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, saistībā ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2010. gada 10. novembra spriedumu lietā Nr. SKC-667 (turpmāk – Senāta spriedums), kas ir radījis plašas diskusijas sabiedrībā par minētajiem jautājumiem.
Ikgadējais apmaksātais atvaļinājums ir viens no atpūtas laika veidiem, kas nodrošina darbiniekam atpūtas iespēju darba gadā. Tas ir viens no priekšnoteikumiem, lai nodrošinātu darbinieka tiesības uz taisnīgiem darba apstākļiem. Ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma tiesiskais regulējums ir ietverts Satversmes 107. pantā un tādos Latvijai saistošajos starptautisko tiesību dokumentos kā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Starptautiskās darba organizācijas konvencijā Nr. 132 "Par apmaksātu atvaļinājumu". Eiropas līmenī minētās tiesības ir nostiprinātas Eiropas Sociālajā hartā, Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, Eiropas Parlamenta un Padomes 2000.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes