Neraugoties uz faktu, ka Komerclikuma 172. panta otrā daļa un 195. panta otrā daļa Latvijas tiesībās vairs nav uzskatāmas par jaunām normām un to piemērošanā ir izveidojusies arī jau zināma tiesu prakse, prasībās, kas celtas uz minēto normu pamata, vēl joprojām bieži vien rodas neskaidri jautājumi.
Komerclikumā1 teju kopš tā spēkā stāšanās ir iekļauta 172. panta otrā daļa, kā arī 195. panta otrā daļa, kas pirmajā gadījumā paredz kapitālsabiedrības (turpmāk tekstā – sabiedrības; akciju sabiedrības un sabiedrības ar ierobežotu atbildību2) mazākuma, bet otrajā gadījumā – vismaz pusi no attiecīgās sabiedrības pamatkapitāla pārstāvošu dalībnieku tiesības celt prasību sabiedrības vārdā. Jāteic, ka sabiedrību dalībnieki visai aktīvi izmanto šajās likuma normās paredzētās prasības tiesības, lai celtu atbilstošas prasības tiesā.
Tomēr, neskatoties uz faktu, ka minētās likuma normas Latvijas tiesībās vairs nav uzskatāmas par jaunām un ir izveidojusies jau zināma tiesu prakse to piemērošanā, prasībās, kas celtas uz Komerclikuma 172. panta otrās daļas un 195. panta otrās daļas pamata, vēl joprojām bieži vien rodas neskaidri jautājumi.
Viens no šiem neskaidrajiem un no procesuālā viedokļa būtiskākajiem jautājumiem ir par to, kura persona – pati sabiedrība vai dalībnieki, kuri ir cēluši prasību sabiedrības vārdā,– ir atzīstama par prasītāju, kas līdz ar to ir tiesīgs izlietot visas prasītāja procesuālās tiesības. Proti, laiku pa laikam pēc autora novērojumiem tiesas procesos var sastapt personas, kas pēc būtības pārstāv atbildētājus uz minēto likuma normu pamata celtajās prasībās, kuri tomēr mēģina apgalvot, ka viņu pilnvarotājiem, kā, piemēram, attiecīgās sabiedrības valdes locekļiem, ir tiesības prasītāja vārdā atteikties no prasības, noslēgt izlīgumu vai īstenot citas prasītāja procesuālās tiesības. Kā rāda tiesu prakse, dažkārt šāda pieeja arī mēdz pārliecināt tiesu, kura līdz ar to, piemēram, pieņem lēmumu par tiesvedības izbeigšanu.3 Autora ieskatā, šāda pieeja un līdz ar to arī tiesu prakses secinājumi ir uzskatāmi par kļūdainiem. Tomēr vienlaikus tie arī norāda uz nepietiekamu izpratni par Komerclikuma 172. panta otrajā daļā un 195. panta otrajā daļā paredzēto t.s. atvasināto prasību (derivative actions – en.) institūtu un jautājumu, kas tad ir atzīstams par prasītāju šajās atvasinātajās prasībās. Tieši šā jautājuma izskaidrošana ir raksta galvenais mērķis, papildus uzsverot, ka gan skaidrojums, gan arī no tā izrietošais risinājums tiks meklēts esošās likuma redakcijas ietvaros, nemeklējot iespēju jauniem likuma grozījumiem, kuru pēdējā laikā ir bijis pietiekami daudz.
I. Atvasināto prasību būtība un vieta Latvijas komerctiesībās
Atvasinātās prasības, t.i., prasības, kuras sabiedrības vārdā ceļ tās dalībnieks, visbiežāk rīkodamies apstākļos, kad sabiedrība pati dažādu apstākļu dēļ nevar celt šādu prasību,4 autors ir aplūkojis jau vienā no savām iepriekšējām publikācijām.5 Tomēr, ņemot vērā, ka iepriekšējā publikācijā atvasināto prasību institūts tika aplūkots kontekstā ar sabiedrības dalībnieku mazākuma tiesību aizsardzību un Komerclikuma 172.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes