ŽURNĀLS Numura tēma

Kapitālsabiedrību parasti dibina, lai nošķirtu tās mantu un atbildību no dibinātāju mantas un atbildības. Tomēr pieredze liecina, ka kapitālsabiedrību dalībniekiem nereti rodas kārdinājums baudīt nošķirtās atbildības priekšrocības, nerespektējot nošķirtās mantas jēgu un būtību. Tā, piemēram, plašsaziņas līdzekļos visnotaļ bieži izskan informācija par dažādiem aktīvu "pārvietošanas" gadījumiem vai citiem pasākumiem, kuru īstenošana notikusi savtīgās kapitālsabiedrības dalībnieku interesēs. Šādu notikumu kontekstā rodas jautājums par iespējamo kapitālsabiedrības dalībnieku atbildību.

Jāteic, ka Latvijā jautājums par kapitālsabiedrības dalībnieku atbildību pagaidām nav īpaši aktualizēts – par šo tematu nav publicēti plaši pētījumi, publiski nav pieejama arī attiecīga tiesu prakse. Tādējādi kapitālsabiedrības dalībnieku atbildība šobrīd atrodas "pelēkajā zonā", un tas var kaitēt visām komercdarbībā iesaistītajām pusēm. Proti, kapitālsabiedrību dalībniekiem ir apgrūtināta atbildības risku izvērtēšana, savukārt kreditoriem neatbildēts paliek jautājums, kādas ir prasījuma segšanas iespējas, ja kapitālsabiedrībai nav mantas. Minētā iemesla dēļ autore saskata nepieciešamību aktualizēt jautājumu par kapitālsabiedrības dalībnieku atbildību negodprātīgos maksātnespējas gadījumos.

Šā raksta jeb pētījuma mērķis ir iztirzāt jautājumu par kapitālsabiedrības dalībnieku civiltiesisko atbildību gadījumos, ja kapitālsabiedrība ir novesta līdz maksātnespējai, īpašu uzmanību pievēršot šādas atbildības tiesiskajam pamatojumam, atbildības priekšnoteikumiem un tipiskajiem piemērošanas gadījumiem. Pētījumā autore neanalizēs kapitālsabiedrības dalībnieku atbildības krimināltiesiskos aspektus, lai gan jāatzīst, ka atsevišķas atziņas var pielietot, lemjot arī par kriminālatbildības piemērošanu.¹

I. Atbildības tiesiskais pamatojums

Novešana līdz maksātnespējai ir nodarījums, par kuru Latvijas tiesībās ir paredzēta kriminālatbildība (Krimināllikuma 213. pants). Minētās tiesību normas salīdzinoši retā piemērošana liecina, ka kriminālatbildība par novešanu līdz maksātnespējai ir samērā neefektīvs līdzeklis cīņā ar negodprātīgiem maksātnespējas gadījumiem. Tādējādi civiltiesiskās atbildības piemērošana varētu būt laba alternatīva negodprātīgu maksātnespējas gadījumu samazināšanai.

Jāteic gan, ka Komerclikumā atšķirībā, piemēram, no Krievijas² nav tiešas tiesību normas, kas paredz dalībnieka civiltiesisko atbildību par kapitālsabiedrības novešanu līdz maksātnespējai.³ Taču jāatzīmē, ka šādas tiešas tiesību normas nav arī Vācijas tiesībās. Neskatoties uz to, Vācijas tiesu praksē un tiesību literatūrā ir izstrādāta īpaša doktrīna attiecībā uz dalībnieka atbildību par kapitālsabiedrības novešanu līdz maksātnespējai – tā sauktā "Existenzvernichtungshaftung" doktrīna. Lai arī jēdziena "Existenzvernichtungshaftung" tiešais tulkojums no vācu valodas uz latviešu valodu ir "atbildība par kapitālsabiedrības eksistenci iznīcinošu rīcību", Vācijas tiesību literatūrā ir atzīts, ka pēc būtības tā ir atbildība par kapitālsabiedrības novešanu līdz maksātnespējai vai tās faktiskās maksātnespējas stāvokļa padziļināšanu.⁴

Vācijas tiesu praksē kapitālsabiedrības eksistenci iznīcinoša rīcība jeb kapitālsabiedrības novešana līdz maksātnespējai sākotnēji tika kvalificēta kā komercdarbības formas netaisnprātīga izlietošana (labas ticības principam neatbilstoša rīcība), atzīstot, ka šādas rīcības tiesiskās sekas ir kapitālsabiedrības ierobežotās atbildības privilēģijas zaudēšana un kapitālsabiedrības dalībnieku atbildības iestāšanās.⁵ Būtībā atbildība par kapitālsabiedrības eksistenci iznīcinošu rīcību jeb kapitālsabiedrības novešanu līdz maksātnespējai sākotnēji tika attīstīta kā īpašs komerctiesību institūts – tā sauktā korporatīvā plīvura pacelšana (vācu valodā "Durchgriffshaftung", angļu valodā – "piercing the corporate veil"), ko tiesa var piemērot, atkāpjoties no kapitālsabiedrības un tās dalībnieku nošķirtās atbildības principa.⁶

Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka šādas atkāpes no tiesiskā regulējuma apdraud tiesisko drošību, jo nav iespējams skaidri definēt kapitālsabiedrības dalībnieku atbildības priekšnoteikumus un apmēru.⁷ Tā, piemēram, ja kapitālsabiedrības dalībnieki rīkojušies ar kapitālsabiedrības mantu savtīgās interesēs tikai pēc tam, kad kapitālsabiedrība jau nonākusi finansiālās grūtībās un vairs nespēj nokārtot saistības, būtu nesamērīgi saukt kapitālsabiedrības dalībniekus pie atbildības par visām neizpildītajām kapitālsabiedrības saistībām.⁸

Lai šo problēmu risinātu, Vācijas Augstākā tiesa sākotnēji mēģināja konkretizēt kapitālsabiedrības dalībnieku atbildības priekšnoteikumus un sekas, taču šie centieni tiesību literatūrā izpelnījās ievērojamu kritiku.⁹ Visbeidzot 2007. gadā Vācijas Augstākā tiesa pilnībā atteicās no korporatīvā plīvura pacelšanas koncepta un spriedumā Trihotel lietā¹⁰ atzina, ka kapitālsabiedrības eksistenci iznīcinoša rīcība jeb novešana līdz maksātnespējai ir nodarījums, kas pakļauts vispārējās civiltiesībās noteiktajai deliktatbildībai.