ŽURNĀLS Tiesību politika

I. Ievads

Latvijas Republikas Satversme (turpmāk – Satversme) definē Latviju kā parlamentāru republiku ar tiešās demokrātijas elementiem.

Parlamentārisma būtība ir tāda, ka tautas gribai, kas pausta likumdevēja vēlēšanās, pakļaujas jebkāda valstī pastāvošā vara. Parlamentārā iekārtā valsts galvai parasti uzticētas ceremoniālas un reprezentatīvas pilnvaras un valsts galva nav pretsvars parlamentam. Savukārt izpildvaru īsteno Ministru kabinets, kuru apstiprina parlaments. Kabineta darbības vienīgais pamats ir parlamenta uzticība, proti, kabinetam jāatkāpjas, ja parlamenta vairākums to prasa.

Saeimas varas līdzsvarošanai kā papildu likumdevējs paredzēts balsstiesīgo pilsoņu kopums, Satversmē ietverot plašas tautas nobalsošanas un likumdošanas iniciatīvu iespējas. Pēc neatkarības atjaunošanas Saeimas virsvadība ir zināmā mērā vājinājusies, jo tika izveidota Satversmes tiesa, turklāt ir attīstījusies arī valsts varas dalīšanas principa izpratne.

Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija atzinusi, ka parlamentārisms kā valsts pārvaldīšanas forma uzskatāms par Latvijas valsts iekārtas principu. Ekspertu grupa atgādina Konstitucionālo tiesību komisijas jau iepriekš secināto, ka Latvijas valsts iekārta iekļaujas citu Eiropas demokrātisko valstu konstitucionālajā tradīcijā. Eiropai ir tipiska parlamentārā demokrātija, atbilstoši kurai dominējošā institūcija ir stiprs parlaments. Savukārt Latvijā parlamentārā demokrātija sabiedrībā ir vispārēji akceptēta un var tikt uzskatīta par tradicionāli raksturīgu mūsu valstij.

Ekspertu grupa uzskata, ka Latvijā pastāvošo parlamentārās demokrātijas modeli ir iespējams pilnveidot. Eiropas valstu konstitucionālais regulējums liecina, ka pēc parlamentārisma krīzes, kas iestājās starpkaru periodā un noveda pie gandrīz visu parlamentāro demokrātiju sabrukuma, parlamentārisma principi ir rūpīgi pārvērtēti un pilnveidoti. Eiropas valstīs dominējošais ir modernais parlamentārisma tips – racionalizētais parlamentārisms (latviešu valodā bieži vien dēvēts par racionālo parlamentārismu).

Atsevišķi evolucionāri uzlabojumi Latvijas parlamentārajā sistēmā mazinātu atsevišķus trūkumus, kurus regulāri savā argumentācijā izmanto parlamentārās iekārtas oponenti, tādējādi sabiedrības acīs devalvējot parlamentārisma, demokrātijas un līdz ar to arī paša Latvijas valstiskuma vērtību. Pēc ekspertu grupas ieskata, šādus uzlabojumus iespējams panākt vai nu Satversmes un citu likumu grozīšanas, vai jaunu konstitucionālo tradīciju veidošanās ceļā.

Ekspertu grupa vērš uzmanību uz to, ka pārlieku lielas cerības nebūtu liekamas tikai uz Satversmes vai likumu normu grozījumiem. Parlamentārā modeļa pilnveidošanai vispirms nepieciešama konstitucionālo tradīciju un domāšanas paradigmu maiņa.

Līdzšinējais parlamentārisma funkcionēšanas modelis balstās ne tik daudz uz rakstītām tiesību normām, kā uz tradicionālo parlamentārisma principu izpratni un konstitucionālajām tradīcijām, kuras veidojušās kā starpkaru parlamentārisma periodā, tā arī pēc Satversmes darbības atjaunošanas pilnā apmērā.

Parlamentārisma pilnveide vispirms būs atkarīga no politisko partiju un atsevišķu valsts varas institūciju konstitucionālās pilnvaras īstenojošo personu gatavības akceptēt jaunu konstitucionālo tradīciju rašanos un mainīt ierasto politisko Ministru kabineta veidošanas un darbības kontroles praksi. Tāpat liela nozīme būs pašas sabiedrības vēlmei pieprasīt no politiskajām partijām un caur tām leģitimētajiem politiķiem kvalitatīvu un atbildīgu valsts parlamentāro pārvaldīšanu.

II. Situācijas analīze

Kā secinājusi Satversmes tiesa, demokrātiskā tiesiskā valstī visa valsts vara ir sadalīta starp autonomiem varas atzariem, kuri cits citu kontrolē un līdzsvaro. Varas dalīšanas principa būtība ir tāda, ka tiek sadalīta politiskā ietekme uz valsts un sabiedrības dzīvi un nodrošināta varas īstenošanas metožu mērenība. Parlamentārā republikā varas atzaru triādē dominējošā pozīcija tiek atvēlēta parlamentam – likumdošanas varas nesējam un augstākajai pārstāvības institūcijai. Parlamentāras republikas varas dalīšanas modeļa galvenais trūkums ir izpildvaras nestabilitāte, jo izpildvara ir atkarīga no parlamenta vairākuma gribas. Līdz ar to mūsdienās daudzviet aktuāla ir izpildvaras nostiprināšana, mainot valdības formēšanas un funkcionēšanas mehānismus.

Latvijas parlamentārā iekārta paredz parlamentāru valdību, kas ir pilnībā atkarīga no parlamenta vairākuma uzticības. Ministru prezidenta un ministru statuss ir salīdzinoši vājš, jo parlaments bauda politisku pārsvaru pār valdību.

No vienas puses, parlamentārās valdības vājums izriet no konstitucionālā regulējuma, kas ļauj parlamenta vairākumam relatīvi vienkārši jebkurā brīdī gāzt valdību, kā arī apgrūtina iespējas panākt ārkārtas parlamenta vēlēšanas.