Jau vairākus gadus juristu vidū ir notikusi aktīva diskusija par līgumsoda piemērošanu praksē, rezultātā kopš šī gada janvāra spēkā ir Saeimas 2013. gada 20. jūnijā pieņemtie grozījumi Civillikumā,1 ierobežojot līgumsoda apmēru līdz 10% no pamatparāda. Šī raksta mērķis nav apspriest līgumsoda institūta teoriju – līgumsoda funkcijas, līgumu brīvības principa jautājumus vai Latvijas tiesu praksi par līgumsoda piemērošanu, bet gan uz salīdzinošu datu pamata no praktiskiem apsvērumiem vērtēt, vai Latvijā likumdevēja noteiktie līgumsoda griesti atbilst to sākotnējam mērķim un sader ar Latvijas tiesību sistēmu un darījumu praksi.
Likumdevējs un Latvijas tiesas jau veikušas zināmu darbu pārmērīga un nesamērīga līgumsoda izskaušanā, pirmos grozījumus Civillikumā pieņemot jau 2009. gadā saistībā ar līgumsoda cietēja tiesībām prasīt tiesai samazināt līgumsoda apmēru. Nepieciešamību veikt grozījumus līgumsoda tiesiskajā regulējumā izraisīja situācija, ka praksē bieži tika izkropļota līgumsoda būtības un funkciju izpratne, pārmērīgi sodot parādnieku. Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij bija jāmodernizē pastāvošais regulējums atbilstoši Eiropā atzītajiem līgumtiesību principiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas 1980. gada 11. aprīļa Konvencijai par starptautiskajiem preču pirkuma–pārdevuma līgumiem2 un UNIDROIT starptautisko komerclīgumu principiem.3
Svarīgākais, lai līgumsoda institūts atbilstu civiltiesību uzdevumam un taisnīguma idejai, tāpat arī Eiropas Savienības politikai un attieksmei pret soda sankcijām privāttiesībās. Jau izstrādājot grozījumus, likumdevējs norādīja, ka pašreizējais tiesiskais regulējums veicina sociālās noslāņošanās tendences, kas noved pie daļas sabiedrības nonākšanas parādu jūgā, kamēr citu bagātība vairojas.4 Civillikuma grozījumi, kas izdarīti ar Saeimas 2013. gada 20. jūnija likumu un stājās spēkā 2014. gada 1. janvārī, ir uzskatāmi par vieniem no būtiskākajiem grozījumiem Saistību tiesību daļā kopš Civillikuma darbības atjaunošanas. Tie krasi mainīs līgumsoda nozīmi civiltiesiskajā apgrozībā un ir uzskatāmi par likumdevēja soli civiltiesību modernizēšanā un pat tuvināšanos anglosakšu tiesību sistēmai.
Autori kopā ar Igaunijas un Lietuvas kolēģiem ir veikuši salīdzinošo pētījumu par līgumsodu tiesisko regulējumu citās Eiropas valstīs. Šī raksta galvenais mērķis ir vērst uzmanību uz faktu, ka neviena cita valsts Eiropā nav definējusi vispārēju un visos gadījumos piemērojamu konkrētu maksimālo līgumsoda apmēru nokavējumu gadījumos un Latvijas izvēlētais risinājums, pēc autoru domām, nav spējīgs taisnīgi darboties ilgtermiņā, turklāt pieļauto nepilnību dēļ Civillikuma grozījumi nepildīs likumdevēja sākotnējo mērķi – atbrīvot patērētājus no pārmērīgām līgumiskām sankcijām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes