Lielākā daļa lasītāju pēdējā mēneša laikā droši vien ir pamanījusi un pat sekojusi līdzi dažādām diskusijām par un ap Eiropas Padomes Konvenciju Nr. 210 par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu1 (turpmāk – Stambulas konvencija). Nebūs pārspīlēts, ja teiksim, ka šī laikam ir vienīgā konvencija, kura Latvijā ir izraisījusi tik plašas un asas diskusijas. No vienas puses, diskusijas un domu apmaiņa ļauj mums attīstīties un iet tālāk, taču, no otras puses, tas attiecas tikai uz konstruktīvām un korektām diskusijām, jo tikai to rezultātā var nonākt pie patiesības izpratnes. Jācer, ka šis "Jurista Vārda" numurs pacels līdzšinējās diskusijas augstākā un pēc būtības saturīgākā līmenī.
Tas, ka Latvijā diskutē un runā par Stambulas konvenciju, rāda nevis to, ka Latvijai būtu jākaunas par savu izskatu citu valstu acīs, bet gan liecina par normāliem demokrātiskiem procesiem Latvijas sabiedrībā. Latvija laikam ir vienīgā valsts, kurā tik aktīvi tiek diskutēts par šo konvenciju. Piemēram, Francijā šī konvencija tika ātri parakstīta un ratificēta bez jebkādām nopietnām diskusijām.2
Izmantojot šo nelielo iespēju, autore vērsīs uzmanību uz dažiem Stambulas konvencijas aspektiem, par kuriem līdz šim vēl nav paspējusi izteikties, kā arī atspēkos dažus līdz šim publiskajā telpā izskanējušos kolēģu pārmetumus.
1. Vardarbība, cilvēktiesības un diskriminācija
Stambulas konvencijas preambula un 3. panta "a" punkts raksturo jebkuru vardarbību pret sievieti (tostarp privātās dzīves sfērā) kā "cilvēktiesību pārkāpumu" un "diskrimināciju". Šādi raksturojumi ir absurdi šāda iemesla dēļ.
Katram vārdam mūsu valodā ir sava noteikta nozīme, par kuru vairākumā gadījumu pastāv sabiedrības konsenss. Protams, mūsu valodā lietoto terminu nozīme laika gaitā var mainīties, taču ir svarīgi, lai vienā un tajā pašā laikā runājošie cilvēki saprastu to vai citu vārdu vienā nozīmē. Turklāt reālistisks pasaules skatījums liek mums secināt, ka katrs jēdziens ir saistīts ar noteiktu reālās pasaules lietu (priekšmetu, faktu, parādību utt.). Vēl jo svarīgāk ir pieturēties pie šīs atziņas tiesību jomā, kur viens no stūrakmeņiem ir tiesiskās drošības princips. Padarot tiesībās lietoto jēdzienu robežas par neskaidrām un izplūdušām, mēs atņemam tiesiskajām attiecībām nepieciešamo noteiktību un tādējādi apdraudam tiesību subjektu tiesības un leģitīmās intereses. Tātad arī "cilvēktiesību" un "diskriminācijas" jēdzieni atbilst noteiktām realitātēm.
Sāksim ar "cilvēktiesībām". Kopš 1948. gada ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas (un īstenībā pat vēl ilgi pirms tās) bija un ir skaidrs, ka par "cilvēktiesībām" mēs runājam attiecībās starp indivīdu un valsti. Valsts nedrīkst darīt noteiktas lietas pret saviem pilsoņiem un pret citām privātpersonām. Ko īsti valsts nedrīkst darīt? – Klasiski domājošs jurists (kā, piemēram, šā raksta autore) uzreiz atbildēs: "Tā nedrīkst pārkāpt cilvēku dabiskās tiesības." Taču, kā to savā grāmatā "Tiesības un cilvēktiesības" lieliski parādīja franču jurists un tiesību filozofs Mišels Villē (Michel Villey), "dabiskās tiesības" un "cilvēktiesības" nebūt nav viens un tas pats.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
