ŽURNĀLS Numura tēma

Nekas īpašs, jo tieši uz šāda pamata starptautisko publisko tiesību jurists izdara jebkādus secinājumus par starptautisko tiesību instrumentu. Taču aktuālajās sabiedrības diskusijās redzams, ka atsevišķi tās pārstāvji ir piemirsuši šo vienkāršo pamatnosacījumu – pašam izlasīt visu dokumentu, par kuru norit diskusija. Vēl mazāk ir izmantojuši lielisko iespēju izlasīt konvencijas paskaidrojošo ziņojumu. Jā, tas gan ir 65 lpp. garš un arī vispirmām kārtām juristam lasāms oriģinālvalodā.² Taču gan konvencija, gan tās paskaidrojošais ziņojums ir tulkoti arī latviešu valodā, pieejami, piemēram, Labklājības ministrijas mājaslapā. Un citātiem šī raksta vajadzībām izmantoti tieši minētie tulkojumi.

Par to, kā top starptautiskie daudzpusējie līgumi un kā valstis izlemj tiem pievienoties, jau rakstīts iepriekš.³ Taču, lai saprastu, kādēļ vispār uzvirmojušas Latvijas sabiedrībai tik netipiskas diskusijas par starptautiska daudzpusēja līguma saturu, vispirms jāsaprot, kas tās izraisījis, un šim nolūkam man jāpieņem arī izaicinājums iepazīties gan ar Tieslietu ministrijas (turpmāk – TM) informatīvo ziņojumu "Par 2011. gada 11. maija Eiropas Padomes konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ietekmi uz Latvijas Republikas normatīvo aktu sistēmu", gan arī ar nu jau bēdīgi slaveno Ingas Kačevskas zvērinātu advokātu biroja juridisko analīzi "Par Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu iespējamo ietekmi uz Latvijas tiesību sistēmu" (turpmāk – TM analīze). Nevēlēdamies radīt kārtējo reakciju uz minētajiem dokumentiem, tos izmantošu tikai TM saskatīto konvencijas problēmjautājumu identificēšanai, piemēram, TM analīzi izmantojot tikai termina "ģimene" formulējuma apskatei, bet galvenokārt viedokļa formulēšanai aprobežojoties ar konvencijas un tās paskaidrojošā ziņojuma tekstu.

Šī viedokļa formulēšanas mērķis: noskaidrot, vai ir saskatāma kāda juridiska problēma ar konvencijas normu ienešanu Latvijas tiesību sistēmā, t.sk. pretrunas ar Latvijas Republikas Satversmi, kā to apgalvo TM. Taču šī raksta mērķis nav atbildēt vai atspēkot visus TM informatīvajā ziņojumā vai TM analīzē izteiktos apgalvojumus. Piemēram, šī raksta mērķis nav iztirzāt tik absurdu TM informatīvajā ziņojumā iekļautu apgalvojumu kā to, ka vardarbības pret sievietēm novēršana ir uzskatāma par radikālu feminismu.

TM informatīvajā ziņojumā redzams, ka galvenā problēma tiek saskatīta vārda gender lietošanā, kā tas tiek definēts konvencijas 3. pantā un latviski tulkots kā "sociālais dzimums (dzimte)".⁴ Tāpat TM informatīvajā ziņojumā iekļautais noslēdzošais secinājums pēc dažādu apgalvojumu uzskaitījuma ir – konvencija neatbilst Latvijas Republikas Satversmei. Šiem diviem jautājumiem autore pievērsīsies šajā rakstā.

Termins gender ir lietots neskaitāmos daudzpusējos un divpusējos līgumos, kas Latvijā ir spēkā: gan vārdu savienojumā gender equality (piemēram, Eiropas Padomes Konvencija pret cilvēktirdzniecību), gender sensitive (ANO Konvencija par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, ANO Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību Protokols par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to), gender specific (Pasaules veselības organizācijas Vispārējā konvencija par tabakas uzraudzību), gan vienkārši gender (ANO Konvencijas par bērna tiesībām Papildu protokols par bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos). Starptautiskās krimināltiesas statūtu 7. panta trešajā daļā savukārt konkrēti noteikts, ka ar vārdu gender tiek saprasti sieviešu un vīriešu dzimumi.

Konvencijas 3. pantā noteikts, ka "ar terminu "sociālais dzimums (dzimte)" tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem". Savukārt konvencijas paskaidrojošais ziņojums skaidro, ka termins "sociālais dzimums (dzimte)" saskaņā ar šo definīciju neaizstāj konvencijā izmantotos terminus "sievietes" un "vīrieši".⁵

Sākumā autore apskatīs TM bažas par vārdu "sociālais dzimums (dzimte)" kā terminu, kas radīšot iespējas izvēlēties savu dzimumu neatkarīgi no bioloģiskā dzimuma.

Nepretendējot uz dzimumu līdztiesības jomas definīciju eksperta statusu un tādēļ šajā gadījumā neiedziļinoties visās sociālā dzimuma (dzimtes) izpausmes iespējās, pieskaršos vienai, kas jau paredzēta Latvijas normatīvajos aktos, – medicīniska bioloģiskā dzimuma maiņa. Bioloģiskā dzimuma maiņa ne vienmēr, bet var sekot pēc personas apzināšanās, ka dzimšanas laikā esošais vai noteiktais personas bioloģiskais dzimums neatbilst tam dzimumam, ar kuru persona sevi asociē. Jau šobrīd Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 23. un 37. pants paredz iespēju veikt izmaiņas civilstāvokļa aktu reģistros dzimuma maiņas gadījumos.⁶ Tātad Latvijas tiesību sistēmai nav svešs jēdziens par cilvēka dzimumu jeb sociālo dzimumu (dzimti), kas neatbilst cilvēka bioloģiskajam dzimumam, kāds tas ir bijis vai noteikts, cilvēkam piedzimstot. Kāpēc tāds vārdu savienojums – "noteikts, cilvēkam piedzimstot"? Lai atgādinātu medicīniski un zinātniski apstiprinātu realitāti, ka zināma daļa cilvēku piedzimst ar abu dzimumu pazīmēm (intersex jeb starpdzimumu personas). Konvencijas paskaidrojošajā ziņojumā tas formulēts kā personas, kas identificē sevi ar sociālo dzimumu (dzimti), kurš neatbilst bioloģiskajam dzimumam, kas konstatēts, viņiem piedzimstot.⁷ Sarežģīti ir atrast datus par to, cik bērnu Latvijā ik gadu piedzimst ar abu dzimumu pazīmēm (Centrālās statistikas pārvaldes datos visi dzimušie sadalīti grupās "zēni" un "meitenes"), tāpat datus par to, cik no viņiem un kādā vecumā tiek veikta dzimuma noteikšana vai maiņa. Tāpat bez atbilstošiem pētījumiem autore nevēlas izdarīt nekādus secinājumus par to, uz kāda pamata šo bērnu dzimums tiek noteikts kā "zēns" vai "meitene". Lai arī šādu personu procentuālais īpatsvars sabiedrībā ir neliels, nav nekāda pamata uzskatīt, ka Latvijā šādi bērni nedzimst vispār. Taču faktu, ka Latvijā dzimumu maiņa gan faktiski pastāv, gan arī juridiski tiek atzīta un pat regulēta, apstiprina, piemēram, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2015. gada ziņojums par starpdzimumu personu situāciju Eiropā.⁸

Satversme nenosaka, ka cilvēka pamattiesības Latvijā ir jānodrošina tikai sievietēm, kas dzimšanas brīdī nekļūdīgi un neapšaubāmi bijušas ar tikai sievietei raksturīgām dzimumpazīmēm, un vīriešiem, kas dzimšanas brīdī neapšaubāmi bijuši tikai ar vīrietim raksturīgajām dzimumpazīmēm, jeb tikai sievietēm un vīriešiem ar attiecīgu bioloģisko dzimumu dzimšanas brīdī. Satversme nosaka, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi".⁹ Tāpēc tas būtu Satversmē noteikto normu pārkāpums neaizsargāt ikvienas, t.sk. starpdzimumu personas, pamattiesības; Satversmes preambulā minētajām vērtībām neatbilstoši būtu liegt cilvēkiem dibināt ģimeni un tikt uzskatītiem par ģimenes locekļiem neatkarīgi no bioloģiskā, noteiktā vai izvēlētā dzimuma un būt šajā ģimenē aizsargātiem no vardarbības.

Līdz ar to neko jaunu ar terminu "sociālais dzimums (dzimte)" Stambulas konvencija Latvijas tiesību sistēmā neienestu, tāpat kā neienestu pastāvošajā realitātē – Latvijā kā visur pasaulē ikviens izvēlas ne tikai savu sociālo dzimumu, bet arī individuālus tā izpausmes veidus, vai nu tie atbilst vai neatbilst "īpašībām, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem" (konvencijas 3. pants), vai nu tas atbilst vai neatbilst bioloģiskajam dzimumam.

Tālāk autore apskatīs TM izteikto apgalvojumu, ka konvencijas normas neatbilst Satversmei. Kopumā ļoti pozitīva un atzīstama ir Satversmes piesaukšana pievienošanās konvencijai procesā. Tas nozīmē, ka atsaucamies uz 91. pantu: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas", 95. pantu: "Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta", 110. pantu: "Valsts aizsargā [..] ģimeni".

Nē, nevar piekrist TM analīzes autoru izvirzītajai tēzei, ka Satversmes 110. panta pirmais teikums lasāms, ka par ģimeni Latvijā tiek uzskatīta savienība starp vīrieti un sievieti,¹⁰ jo tas gluži vienkārši neatbilstu tiesību akta sistēmiskajai iztulkošanai kontekstā ar citiem Latvijā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un citiem saistošajiem tiesību avotiem, ieskaitot Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru.

Konvencijas 3. pants nosaka, ka "ar terminu "vardarbība ģimenē" apzīmē visus fiziskas, seksuālas, psiholoģiskas vai ekonomiskas vardarbības aktus, kas notiek ģimenē vai mājsaimniecībā, vai starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri".¹¹ Visiem, kas seko līdzi Centrālās statistikas pārvaldes (turpmāk – CSP) publicētajiem datiem, ir ļoti labi zināma realitāte par Latvijas ģimenēm, kuru liela daļa nebūt nesastāv no vīrieša un sievietes, kur nu vēl laulībā esošiem. Tādēļ ļoti apšaubāma būtu tēze, ka Satversmē valstij uzlikts pienākums sargāt tikai daļu Latvijas ģimeņu – tās, kuras sastāv no laulībā esošiem vīrieša un sievietes. Piemēram, 2014. gadā uz 100 noslēgtām laulībām tika šķirta 501 laulība.¹² Pēc CSP datiem, 2014. gadā ~44% bērnu dzimuši ārpus laulības.¹³ Es ļoti gribētu cerēt, ka TM analīzes autori ar savu tēzi negrib teikt, ka Satversme neuzliek valstij pienākumu aizsargāt tās ģimenes, kurās laulība tikusi šķirta vai arī nemaz nav noslēgta. Tāpat es gribētu cerēt, ka TM analīzes autori neuzskata, ka no vardarbības būtu jāaizsargā tikai sievietes, pret kurām vardarbību vērš viņu laulātie vīri, pret pārējām, kuru ģimeni neveido laulība starp vīrieti un sievieti, vardarbību uzskatot par pieļaujamu. Taču no TM analīzē lietotās retorikas šādu secinājumu varētu izdarīt.

Ja vēlamies atsaukties arī uz Satversmes preambulu, tad attiecībā uz vienlīdzību, ģimeni un cilvēktiesībām preambula vēstī šo: "Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības", "Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats". Jāmin vēl kāds būtisks pants, ko cilvēktiesību diskursa kontekstā aizmirstam jo bieži – 99. pants: "[..] Baznīca ir atdalīta no valsts."¹⁴

Savukārt, visu šo terminu kontekstā aplūkojot konvencijas nosacījumus par vardarbības izskaušanu ģimenē, konvencijas 4. pants uzliek par pienākumu konvencijas dalībvalstīm novērst vardarbību un diskrimināciju pret ikvienu ģimenes locekli neatkarīgi no tā, vai šādas diskriminācijas pamatā ir dzimums, sociālais dzimums (dzimte), rase, ādas krāsa, valoda, reliģiskā pārliecība, politiskie vai citi uzskati, nacionālā piederība, sociālā izcelsme, piederība mazākumtautībai, īpašums, izcelšanās, dzimumorientācija, dzimuma identitāte, vecums, veselības stāvoklis, invaliditāte, ģimenes stāvoklis, migranta vai bēgļa statuss vai cits statuss. Konvencijas 5. pants uzliek par pienākumu konvencijas dalībvalstij atturēties iesaistīties jebkādos pret sievietēm vērstas vardarbības aktos un nodrošināt to, ka valsts iestādes, amatpersonas, pārstāvji, institūcijas un citas atbildīgās personas, kas darbojas valsts vārdā, ievēro šo pienākumu.¹⁵ Savukārt konvencijas paskaidrojošais ziņojums papildina, ka diskriminācija jāsaprot tādā nozīmē, kāda minēta Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – ECTK) 14. pantā.¹⁶ Lieki norādīt uz ECTK saistošo raksturu attiecībā uz Latviju.

Šo konvencijas pantu kontekstā vērts minēt TM atbildības jomā esošo Krimināllikumu, kura 48. panta pirmās daļas 15. punkts līdzīgi konvencijas un tās paskaidrojošajā ziņojumā noteiktajam jau paredz, ka atbildību pastiprinošs apstāklis ir "noziedzīgs nodarījums, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, vai noziedzīgs nodarījums pret tikumību un dzimumneaizskaramību izdarīts pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir pirmajā vai otrajā radniecības pakāpē, vai pret laulāto vai bijušo laulāto, vai pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir vai ir bijis nereģistrētās laulāto attiecībās, vai pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājam ir kopīga (nedalīta) saimniecība". Krimināllikuma 150. pants paredz kriminālatbildību par darbību, kas vērsta uz naida vai nesaticības izraisīšanu atkarībā no personas dzimuma, vecuma, invaliditātes vai jebkuru citu pazīmju dēļ. Krimināllikuma 149.¹ pants paredz diskriminācijas aizliegumu, paredzot kriminālsodu par diskrimināciju rasu, nacionālās, etniskās vai reliģiskās piederības dēļ vai par cita veida diskriminācijas aizlieguma pārkāpšanu. Gan 149.¹, gan 150. pants paredz bargāku sodu, ja noziedzīgu nodarījumu izdarījusi valsts amatpersona.¹⁷

Tādējādi arī Krimināllikums jau šobrīd atbilst konvencijā un tās paskaidrojošajā ziņojumā iekļautajai ģimenes izpratnei, kas nav tikai laulība starp vīrieti un sievieti.¹⁸

Pasakot, ka konvencija nav Latvijā pastāvošajām vērtībām vai tiesību normām atbilstoša, mēs pasakām tikai un vienīgi to, ka pret daļu ģimenes locekļu vardarbība ir aizliedzama, savukārt pret daļu ģimenes locekļu – nē, jo konvencija paredz dalībvalsts pienākumu izskaust vardarbību ģimenē pret jebkuru ģimenes locekli.

No Satversmes jebkāda veida iztulkošanas ir skaidri redzams, ka ģimenes locekļu dalīšanu tajos, pret kuriem vardarbība nav pieļaujama, un tajos, pret kuriem vardarbība ir pieļaujama, ne tikai cilvēciski, bet juridiski ir absolūtā pretrunā ar Satversmes normām un garu. Neviens Latvijai saistošs tiesību akts nepieļauj vardarbību pret sievietēm, kurām, iespējams, sieviete nav bioloģiskais dzimums, vai tas tāds nav bijis dzimšanas brīdī, vienlaikus aizsargājot sievietes, kam šāds dzimums nepārprotami ir bijis dzimšanas brīdī. It visi Latvijā spēkā esošie tiesību akti, sākot ar Satversmi, formulē diskriminācijas aizliegumu un vienlīdzību starp pilnīgi visiem cilvēkiem.

Tādējādi secināms, ka konvencijas normas jau šobrīd nav pretrunā ne ar vienu Latvijā spēkā esošu tiesību aktu. Aizbildinoties ar fiktīvām problēmām un mēģinot apgalvot pretējo, ikviens, kurš iestājas pret Latvijas pievienošanos konvencijai, kavē Latviju pievienoties 76 Latvijai vitāli svarīga satura konvencijas pantiem. Aktuālajā sabiedrības diskusijā par pievienošanos konvencijai ir acīmredzams, ka Satversmes tēvu radītās normas, to jēgu un garu mēs mēdzam aizmirst, tādēļ vērtīgs ir diskusijā par pievienošanos konvencijai izkristalizējies atgādinājums par to, ko tad īsti nozīmē visu Latvijas iedzīvotāju vienlīdzība un ikviena cilvēka pamattiesības.

Valstij tās varas atzaru formā būtu jākalpo sabiedrības interesēm tajā nozīmē, ka tiesību aktiem būtu jātop atbilstoši sabiedrības locekļu reālajām vajadzībām. Mūsdienu Latvijā šīs vajadzības nav iedomājamas bez cilvēktiesību ievērošanas to visplašākajā iespējamajā izpratnē atbilstoši tajā skaitā ECT interpretācijai.

Mums tik ierasts ir lepoties, ka Latvijā kā vienā no pirmajām valstīm Eiropā un pat aiz tās robežām tiesības vēlēt ir bijušas arī sievietēm. Tāpat lepojamies ar Satversmes Cilvēka pamattiesību nodaļu, kas pieņemta jau 1922. gadā. Mēs varētu, pārmaiņas pēc, pamatojoties uz savu cilvēktiesību normatīvu vēsturi, arī šodien cilvēktiesību jomā radīt precedentus un nebaidīties būt pionieriem to valstu vidū, ar kurām nereti mēdzam sevi salīdzināt, bieži vien attopoties esam jau kārtējo reizi apsteigti. Diemžēl potenciālā iespēja citu Eiropas Padomes valstu vidū ieņemt vadošo lomu attiecībā uz vardarbības pret sievietēm izskaušanu jau mums ir gājusi secen.

Vēl vairāk, paklūpot aiz Latvijas tiesību sistēmā jau sen eksistējošā jēdziena "sociālais dzimums (dzimte)", esam palikuši pēdējie, kas gatavi atzīt vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē cēloņus un ķerties klāt to reāliem risinājumiem, ko piedāvā konvencija. Tā vietā ir radīta sabiedrību pazemojoša diskusija par to, kuram no Latvijas iedzīvotājiem ir cilvēktiesības, kuram nav, kuram ir tiesības būt ģimenes loceklim, bet kuram nē, kad jau sen gan Satversme, gan citi Latvijā spēkā esošie tiesību akti šos viltus jautājumus ir atbildējuši.