Šķiet, pirmoreiz Latvijas vēsturē kāda starptautiskā līguma parakstīšana izraisījusi tik dzīvu viedokļu apmaiņu, kā tas ir noticies ar Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencija).1 Ministru kabineta sēdes protokolā atzīmēts divu ministru atšķirīgais viedoklis.2 Tieslietu ministrija pasūtījusi un publiskojusi juridisko analīzi "Par Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu iespējamo ietekmi uz Latvijas tiesību sistēmu".3 Savukārt Labklājības ministrija publiskojusi savu atzinumu.4 Autors lielā mērā piekrīt Labklājības ministrijas atzinumā norādītajam, taču savā komentārā vēlas papildināt diskusiju ar dažiem elementiem.
Viens no publiskajā telpa izskanējušiem iebildumiem pret Stambulas konvencijas parakstīšanu ir saistīts ar to, ka Latvijas normatīvie akti jau tagad pilnvērtīgi ļauj vērsties pret vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Taču tā tas nav. Piemēram, Stambulas konvencijas 40. pantā minētais seksuāla rakstura aizskārums Latvijā ir aizliegts darba tiesiskajās attiecībās (Darba likuma 29. panta septītā daļa) un preču un pakalpojumu jomā (Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 3.1 panta astotā daļa). Cerams, Stambulas konvencijas parakstīšana un ratifikācija veicinās Latvijas normatīvo aktu pilnveidošanu.
Cits iebildums pret konvenciju – Latvija pati tiks galā ar vardarbības problēmu arī bez starptautisko līgumu parakstīšanas. Tomēr Stambulas konvencija paredz īpašu uzraudzības mehānismu. Šis uzraudzības mehānisms noteikts konvencijas 66. pantā, paredzot izveidot Ekspertu grupa cīņai ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē (GREVIO). Šādu ekspertu grupu izveidošana ir paredzēta daudzās Eiropas Padomes konvencijās, tā veicina vienoto interpretāciju un labās prakses ieviešanu.5 Autoraprāt, Latvijai GREVIO ieteikumi būs visnotaļ noderīgi.
| Arī Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments atzinis, ka dzimums ietver ne tikai sievietes un vīriešus raksturojošās bioloģiskās dzimumpazīmes, ko pamatā nosaka pēc dzimumorgānu atšķirībām, bet arī psiholoģiskās dzimumpazīmes (kā persona pati sevi identificē) un sociālās dzimumpazīmes – vērtējama arī viņa sociālā uzvedība un tas, kā viņu uztver sabiedrība. |
Visbiežāk publiskajā telpā skanējis iebildums saistībā ar termina "sociālais dzimums (dzimte)" (gender) lietošanu Stambulas konvencijā (piemēram, 3. panta c) punktā). Taču šī termina lietošana nav nekas jauns. Piemēram, jau 2002. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa nonāca pie secinājuma, ka uz lietas izskatīšanas datumu vēl varēja prezumēt, ka terminiem "vīrietis" un "sieviete" jāattiecas uz dzimuma noteikšanu pēc tīri bioloģiskiem kritērijiem.6 Arī Eiropas Savienības Tiesa 1996. gadā atzina, ka transseksuālās personas atlaišana pēc dzimuma maiņas operācijas var pārkāpt aizliegumu diskriminēt uz dzimuma pamata.7 Eiropas Komisija 2015. gadā norādīja, ka tiesai nav judikatūras par dzimumidentitāti kā tādu, uz kuru attiecas aizsardzība pret diskrimināciju dzimuma dēļ, taču Komisija uzskata, ka pieejai pēc būtības vajadzētu būt līdzīgai.8 Visbeidzot, arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments atzinis, ka dzimums ietver ne tikai sievietes un vīriešus raksturojošās bioloģiskās dzimumpazīmes, ko pamatā nosaka pēc dzimumorgānu atšķirībām, bet arī psiholoģiskās dzimumpazīmes (kā persona pati sevi identificē) un sociālās dzimumpazīmes – vērtējama arī viņa sociālā uzvedība un tas, kā viņu uztver sabiedrība.9
Ministru kabinets nolēmis Stambulas konvencijai pievienot deklarāciju, nosakot, ka Latvijas Republika piemēros konvenciju atbilstoši Latvijas Republikas Satversmē noteiktajiem principiem un noteikumiem. Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk – Vīnes konvencija; Latvijas Republikā spēkā kopš 1993. gada 4. maija) nedefinē, kas ir deklarācija un kādas ir deklarācijas sekas. Taču ANO Starptautisko tiesību komisija norāda, ka deklarācija ir tāds vienpusējs paziņojums, kas tiecas precizēt vai padarīt skaidrāku valsts attiecīgajam līgumam vai atsevišķiem tā noteikumiem piešķirto nozīmi vai piemērošanas jomu;10 šāds paziņojums nav saistīts ar nodomu izslēgt vai mainīt konkrētu līguma noteikumu tiesiskās sekas un to piemērošanu attiecīgā valstī. Deklarācija negroza saistības, kas izriet no līguma.11 Tādējādi Latvijas deklarācija neietekmē Stambulas konvencijas saistošo raksturu.
Taču Latvijas deklarāciju alternatīvi var uzskatīt par atrunu Vīnes konvencijas izpratnē, jo nosaukums neietekmē paziņojuma būtību; svarīgs ir paziņojuma vēlamais efekts.12 Vīnes konvencijas 2. panta pirmās daļas d) punkts nosaka, kas ir atruna. Atruna ir vienpusējs paziņojums jebkādā formulējumā, ko veic valsts, parakstot, ratificējot, pieņemot, apstiprinot vai pievienojoties līgumam, tādējādi izsakot nodomu izslēgt vai mainīt konkrētu līguma noteikumu tiesiskās sekas un to piemērošanu attiecīgā valstī. Ja valsts vēlas mainīt tiesiskās sekas, nevis tikai paskaidrot līgumu, paziņojums uzskatāms par atrunu.13 Stambulas konvencija paredz, ka var veikt tikai īpaši noteiktas atrunas (78. pants). Tādējādi Latvijas atruna nav pieļaujama (Vīnes konvencijas 19. panta b) punkts).
No visām valstīm, kuras ratificējušas konvenciju, tikai Polija iesniedza Latvijai līdzīgu deklarāciju (Lietuva iesniedza līdzīgu deklarāciju pie parakstīšanas).14 Austrija, Somija, Nīderlande un Zviedrija jau iesniegušas iebildumus pret Polijas deklarāciju, jo uzskata to par atrunu, kura nav pieļaujama. Domājams, pēc ratifikācijas sekos iebildumi arī pret Latvijas deklarāciju, kuru uzskatīs par atrunu.15
Iebildumu izteikušās valstis arī norādīja, ka, pat ja visu veidu atrunas būtu pieļaujamas, Polijas atruna nebūtu savienojama ar Stambulas konvencijas objektu un mērķi (Vīnes konvencijas 19. panta c) punkts). Atruna ir jāformulē tādā veidā, lai būtu iespējams noteikt tās tvērumu, īpaši tādēļ, lai novērtētu tās atbilstību līguma objektam un mērķim.16 No Latvijas atrunas nav saprotams, kādā apjomā tā uzņemas saistības saskaņā ar Stambulas konvenciju. Atrunas, kas pakārto līgumos minēto saistību ievērošanu nacionālo tiesību normām, jāizvērtē īpaši uzmanīgi; atrunu veikusī valsts nedrīkst izmantot nacionālās tiesības par aizsegu, lai izvairītos no jaunām starptautiskām saistībām, ja starptautiskā līguma mērķis ir tieši mainīt iepriekš eksistējošo praksi.17 Interesanti, ka līdzīgos gadījumos Latvija konsekventi iebilda pret citu valstu atrunām pie cilvēktiesību līgumiem ar atsaucēm uz nacionālo tiesību normām, jo uzskatīja, ka šādas atrunas nav savienojamas ar līguma objektu un mērķi.18 Tagad analoģisku kritiku uzklausīs Latvijas pārstāvji.
* Raksts atspoguļo autora personisko viedokli un nesaista Eiropas Parlamentu vai Zaļo/EBA frakciju.
1. Ministru kabineta 2016. gada 16. maija rīkojums Nr. 292 "Par konceptuālu ziņojumu "Par Latvijas pievienošanos Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu". Latvijas Vēstnesis, 18.05.2016., Nr. 95 (5667).
2. Ministru kabineta 2016. gada 10. maija sēdes protokols Nr. 22. Latvijas Vēstnesis, 16.05.2016., Nr. 93 (5665).
3. Juridiskā analīze par Stambulas konvencijas iespējamo ietekmi uz Latvijas tiesību sistēmu. Pieejama: https://www.tm.gov.lv/lv/aktualitates/tm-informacija-presei/juridiska-analize-par-stambulas-konvencijas-iespejamo-ietekmi-uz-latvijas-tiesibu-sistemu [skatīta 25.05.2016.].
4. Par informatīvā ziņojuma projekta saskaņošanu. Pieejams: http://www.lm.gov.lv/upload/aktualitates/6/lmatz_030516_tm-stamb.pdf [skatīts 25.05.2016.].
5. Kicker R., Möstl M. Standard-setting through monitoring? The role of Council of Europe expert bodies in the development of human rights. Council of Europe Publishing, 2012.
6. Christine Goodwin v. the United Kingdom [GC], no. 28957/95, § 100, ECHR 2002-VI.
7. Case C-13/94 P v S and Cornwall County Council [1996] ECR I-02143, paras. 20-22.
8. Ziņojums par to, kā tiek piemērota Padomes Direktīva 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu. COM(2015)190, 5.5.2015, 3.3. punkts.
9. Latvijas Republikas Augtākās tiesas Senāta 2008. gada 14. janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-5/2008 18. punkts.
10. Guideline 1.2 and commentary, ILC Guide to Practice on Reservations to Treaties. Report of the International Law Commission on the work of its sixty-third session, addendum, A/66/10/Add.1, pp. 62-72. Pieejams: http://legal.un.org/ilc/reports/2011/english/addendum.pdf [skatīts 25.05.2016.].
11. Ibid., Guideline 4.7.1 and commentary, pp. 547-557.
12. Ibid., Guideline 1.3 and commentary, pp. 74-75.
13. Paparinskis M. Atrunas jēdziens un atbilstība līguma objektam un mērķim. Jurista Vārds, 22.06.2010., Nr. 25/26; ILC Guide to Practice on Reservations to Treaties. Report of the International Law Commission on the work of its sixty-third session, addendum, A/66/10/Add.1, pp. 45-47. Pieejams: http://legal.un.org/ilc/reports/2011/english/addendum.pdf [skatīts 25.05.2016.].
14. Informācija Eiropas Padomes mājaslapā: http://www.coe.int/en/web/conventions/full-list/-/conventions/treaty/210/declarations?p_auth=NITKPdjL [skatīta 25.05.2016.].
15. Guideline 2.9.3 and commentary, ILC Guide to Practice on Reservations to Treaties. Report of the International Law Commission on the work of its sixty-third session, addendum, A/66/10/Add.1, pp. 318-321. Pieejams: http://legal.un.org/ilc/reports/2011/english/addendum.pdf [skatīts 25.05.2016.].
16. Ibid., Guideline 3.1.5.2 and commentary, pp. 363-368.
17. Ibid., Guideline 3.1.5.5 and commentary, pp. 380-383.
18. Objection by the Republic of Latvia with regard to the declaration made by Mauritania to the International Covenant on Civil and Political Rights, 15 November 2005; Objection by the Republic of Latvia with regard to the reservation made by the Republic of Maldives to the International Covenant on Civil and Political Rights, 4 September 2007; Objection by the Republic of Latvia with regard to the declaration made by the Islamic Republic of Pakistan to the International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights, 10 November 2005; Objection by the Republic of Latvia with regard to the reservations made by the United Arab Emirates to the Convention on the Elimination of All Forms of Discrimination against Women, 4 October 2005; Objection by the Republic of Latvia with regard to the reservations made by the State of Qatar to the Convention on the Elimination of All Forms of Discrimination against Women, 28 January 2010; Objection by the Republic of Latvia with regard to the declaration made by the Islamic Republic of Iran to the Convention on the Rights of Persons with Disabilities, 22 October 2010; Objection by the Republic of Latvia with regard to the reservations made by the Islamic Republic of Pakistan to the International Covenant on Civil and Political Rights, 29 June 2011; Objection by the Republic of Latvia with regard to the reservations made by the Islamic Republic of Pakistan to the Convention against Torture and Other Cruel, Inhuman or Degrading Treatment or Punishment, 29 June 2011.