ŽURNĀLS Numura tēma

7. Jūnijs 2016 /Nr.23 (926)

Atsevišķu Stambulas konvencijas noteikumu kritiska analīze Polijas tiesību gaismā
1 komentāri
Dr. iur.
Joanna Banasjuka
Bjalistokas Universitātes (Polija) asociētā profesore, Tiesiskās kultūras institūta “Ordo iuris” viceprezidente* 
SATURA RĀDĪTĀJS

1. Vispārējas piezīmes1

Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – konvencija) vēl tās radīšanas gaitā izraisīja daudz pretrunīgu vērtējumu. Kā atzīmēja Polijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs, "zināms skaits valstu nebija apmierinātas ar konvencijas tekstu, kas nebija apspriests tādā garā, lai panāktu pēc iespējas plašāku konsensu".2 Šķiet, ka šo līgumslēdzēju pušu paustās šaubas joprojām nav zaudējušas aktualitāti. Turklāt, lai gan šis līgums tika atklāts parakstīšanai 2011. gada maijā, līdz šai dienai to ir ratificējušas tikai 24 valstis no 47.3 Šobrīd konvenciju nav ratificējušas, cita starpā, Vācija, Igaunija, Ungārija, Īrija, Lihtenšteina, Luksemburga un Norvēģija.

Nav pareizi teikt, ka šaubu paušana par minēto starptautisko līgumu ir pielīdzināma vardarbības kā sabiedriskas patoloģijas attaisnošanai. Gluži otrādi, rūpīga konvencijas normu analīze noved pie secinājuma, ka to paradigmu pieņemšana, ar kurām operē šī konvencija, var būt kontrproduktīva un traucēt šā starptautiskā līguma nosaukumā minētā mērķa sasniegšanu. Ievērojot apspriežamās problemātikas sarežģītību, turpmāko komentāru priekšmets būs daži īpaši izvēlēti konvencijas satura aspekti, proti – secīgā kārtībā – vardarbības definīcija konvencijas izpratnē, tās piemērošanas loks ratione personae un galvenie konstitucionālas dabas iebildumi.

 

2. Vardarbība pret sievietēm konvencijas "gendera" paradigmas (paradygmat genderowy) gaismā

Lai efektīvi novērstu kaut kādu parādību (šajā gadījumā – vardarbību pret sievietēm), vispirms ir jānoskaidro šīs sociālās dzīves patoloģijas reālie cēloņi. Konvencijas autori patvaļīgi pasludinājuši par vardarbības pret sievietēm cēloni nevienlīdzīgās varas attiecības starp sievieti un vīrieti, pieņemot, ka vardarbībai ir strukturāls raksturs, un kā tās izskaušanas līdzekli piedāvājot to pastāvošo kultūras priekštatu dekonstrukciju, kas atspoguļo sociālo lomu sadalījumu starp vīriešiem un sievietēm. Tādējādi konvencija forsēti uzspiež tādu vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē definīciju, kas sakņojas feminisma ideoloģijā. Šādā perspektīvā vardarbība ir "patriarhālo sabiedrības struktūru" pastāvēšanas sekas; šīs struktūras ir atbīdījušas sievieti otrajā vietā sabiedrībā, kurā vardarbība pret sievieti ir līdzeklis sieviešu marginalizācijai un pakļaušanai. Līdz ar to vardarbība no vīriešu puses tiek uzskatīta par funkcionālu veidu, kādā vīrietis uztur savu dominēšanu un kontroli, kā arī par vīrišķības konstruēšanas veidu, un tādēļ vardarbības lietošana ir vienlaikus gan hierarhijas pastāvēšanas rezultāts, gan arī tās saglabāšanas rīks.4 Tajā pašā laikā tiek pilnīgi ignorēti vai marginalizēti citi cēloņi, kuri reāli izraisa vardarbīgu uzvedību – gan individuālajā, gan apkārtējās vides līmenī, tādi kā, piemēram, (1) alkoholisma un citu atkarību problēma, (2) aizsargfaktoru erozija un (3) vardarbības rādīšana masu saziņas līdzekļos.

"Gendera" jēdziens ir definēts konvencijas 3. panta "c" punktā. Lasot to kopsakarībā ar 2. panta pirmo daļu, saskaņā ar kuru konvencija attiecas uz jebkādu vardarbību pret sievietēm, tostarp vardarbību ģimenē, kļūs skaidrs, ka konvencija ir piemērojama sievietēm un vīriešiem, kuri uzņemas sieviešu lomas un lieto sievietēm raksturīgos atribūtus. Šajā gadījumā viņi konvencijas izpratnē tiks uzskatīti par sievietēm.

Iepriekšminēto apstākļu dēļ šķiet, ka konvencijas autori ir aplūkojuši šo parādību – vardarbību pret sievietēm – ļoti vienpusējā veidā un ļoti attālināti no objektivitātes, kādu vajadzētu sagaidīt no starptautiskas organizācijas, kuras mērķis ir pēc iespējas pilnīgāka cilvēktiesību ievērošana. Tas ir vēl jo pārsteidzošāk tāpēc, ka, ja vēlamies regulēt tik svarīgu jautājumu, kāda ir vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē, tad ir nepieciešama kompleksa pieeja šai problēmai un ir jāņem vērā visi iespējamie apstākļi, kas to izraisa. Bet konvencija šos dažādos apstākļus attiecīgi vai nu ignorē, vai pastiprināti izvirza priekšplānā. No visa iepriekš teiktā ir jāsecina, ka Eiropas Padomes konvencija ir tikusi izstrādāta vai nu ārkārtīgi pavirši (kam ir grūti noticēt), vai arī tā ir rūpīgi sagatavota radikālās feministu kustības ideoloģisko tēžu piemērošanai starptautiskajā līmenī, uzspiežot pasaules uzskatu par "dzimumu karu".

Tā visa sekas ir skaidri redzamas tajās valstīs, kurās jau sen tiek piemērota konvencijas pamatā esošā vardarbības pret sievietēm izpratnes paradigma. Šeit it īpaši jāmin Ziemeļvalstis, kurās saskaņā ar ES Pamattiesību aģentūras (FRA)5 ziņojumā ietvertajiem empīriskajiem datiem par vardarbību pret sievietēm šāda vardarbība ir visizplatītākā visā Eiropas Savienībā. Piemēram, Dānijā, Somijā un Zviedrijā no vardarbības cieš attiecīgi 52%, 47% un 46% sieviešu, kamēr vidējais šādu sieviešu procents visā ES ir 33%. Šādos apstākļos ir grūti atzīt "gendera" paradigmu vardarbības jautājumā par derīgu (jo šāda paradigma ir konvencijas pamatā un tā jau gadiem ilgi tiek ieviesta Ziemeļvalstīs). No FRA ziņojuma izrietošo datu analīze liek secināt, ka ir pamatots apgalvojums, saskaņā ar kuru, ja mēs patiešām vēlamies novērst vardarbību pret sievietēm, tad atbildes būs pavisam citas nekā tās, kuras dod konvencija.

 

3. Konvencijas normu piemērošanas loks ratione personae

"Gendera" (gender) jēdziens ir definēts konvencijas 3. panta "c" punktā, saskaņā ar kuru "genders" ir "sociāli konstruētas lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem". Lasot to kopsakarībā ar 2. panta pirmo daļu, saskaņā ar kuru konvencija attiecas uz jebkādu vardarbību pret sievietēm, tostarp vardarbību ģimenē, kļūs skaidrs, ka konvencija ir piemērojama sievietēm un vīriešiem, kuri uzņemas sieviešu lomas un lieto sievietēm raksturīgos atribūtus. Šajā gadījumā viņi konvencijas izpratnē tiks uzskatīti par sievietēm. To apstiprina fakts, ka 4. panta trešā daļa aizliedz konvencijas normu piemērošanā jebkādu diskrimināciju pēc bioloģiskā dzimuma (sex).

 

4. Daži šaubīgi momenti attiecībā uz konvencijas normu konstitucionalitāti Polijas pamatlikuma gaismā

Vairāki Konvencijas noteikumi izraisa fundamentālus konstitucionālas dabas iebildumus.

Pirmkārt, tas attiecas uz konvencijas normu atbilstību konstitucionālajām ģimenes aizsardzības garantijām. Konvencijas 12. pants uzliek valstīm pienākumu veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas "sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi", kas ne tikai pamatojas uz "ideju par sieviešu nepilnvērtību", bet arī uz ideju "par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem"; turklāt par stereotipiem dažādas starptautiskas institūcijas uzskata, cita starpā, tās sieviešu lomas, kas ir tieši saistītas ar mātišķību un bērnu dzemdēšanu. Skaidrs pierādījums tam ir ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas (CEDAW) Polijai adresētais viedoklis, kurā šī komiteja jau ir paudusi satraukumu par "dziļi iesakņojušos aizspriedumu un stereotipiskas attieksmes turpināšanos attiecībā uz tradicionālo lomu un pienākumu sadali starp sievietēm un vīriešiem ģimenē un visā sabiedrībā kopumā. Šie stereotipi iemūžina sieviešu diskrimināciju un ir atspoguļoti daudzās jomās [..]."6

Otrkārt, ļoti lielas šaubas izraisa Konvencijas 14. panta norma, saskaņā ar kuru valstīm ir pienākums iekļaut visu izglītības līmeņu mācību programmās – gan formālās, gan neformālās izglītības ietvaros – mācību vielu par tādām sociokulturālām lomām, "kas nav padarītas par stereotipiem". Šis pienākums ir pretrunā ar konstitucionāli garantētajām vecāku tiesībām izglītot savus bērnus saskaņā ar saviem uzskatiem un pārliecību (Polijas konstitūcijas 48. panta pirmā daļa). Jāpievērš uzmanība faktam, ka konvencija nesatur normu, kas ļautu valstīm neattiecināt šo pienākumu uz privātskolām vai reliģisko organizāciju uzturētajām skolām. "[Polijas] Konstitucionālā tiesa savā judikatūrā norāda, ka vecākiem ir subjektīvas tiesības izglītot savus bērnus (skat. Konstitucionālās tiesas 2011. gada 11. oktobra nolēmumu, K 16/10, OTK-A 2011, Nr. 8, poz. 80, un 2014. gada 21. janvāra spriedumu, SK 5/12, OTK-A 2014, Nr. 1, poz. 2, 3.1.1. pkt.). Tātad šajos spriedumos Konstitucionālā tiesa ir runājusi par "brīvību", ar to saprotot trešo personu iejaukšanās aizliegumu bērna audzināšanā. Polijas Republikas Konstitūcijas 48. panta pirmās daļas pirmā teikuma raksturs liek secināt, ka, neraugoties uz tajā lietoto vārdu "tiesības", likumdevējs šajā pantā ir normatīvi nostiprinājis "konstitucionālu brīvību". Tā izpaužas kā aizliegums trešajām personām, ieskaitot publiskās varas institūcijas, iejaukties tiesiski aizsargātajā vecāku rīcības brīvības sfērā."7 Šo secinājumu apstiprina arī starptautisko tiesību dokumenti, it īpaši Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 26. panta trešā daļa, saskaņā ar kuru vecākiem ir pirmtiesības izvēlēties, kāda veida izglītību iegūs viņu bērni, kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 2. pants, saskaņā ar kuru, "veicot funkcijas, kuras tā uzņemas attiecībā uz izglītību un mācībām, valsts ievēro vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas ir saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem". Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā 2007. gada 29. jūnija spriedumā noteica, ka vecāki ir atbildīgi par savu bērnu "audzināšanu un izglītību" un ir tiesīgi pieprasīt no valsts savu filozofisko un reliģisko uzskatu ievērošanu.8

Treškārt, raugoties no konstitucionāli garantēto tiesību uz pienācīgu tiesu varas īstenošanu un uz taisnīgu tiesu viedokļa, konvencijas 28. pants paredz, ka "konfidencialitātes noteikumi, kas konkrētiem attiecīgo profesiju pārstāvjiem jāievēro saskaņā ar valsts tiesību aktiem, atbilstošos apstākļos neliedz viņiem ziņot kompetentajām organizācijām vai iestādēm, ja tiem ir pamatots iemesls uzskatīt, ka ir izdarīts tāds smags vardarbības akts, uz kuru attiecas šī konvencija". Šis noteikums ir interpretējams kā tāds, kas ierobežo aizstāvības noslēpumu un advokāta vai juridiskā padomnieka sniegto konsultāciju noslēpumu, un tas ir pretrunā ar konstitucionāli garantētajām tiesībām uz aizstāvību (Polijas Konstitūcijas 42. panta otrā daļa) un tiesībām uz taisnīgu tiesu, kas ir saprotamas, cita starpā, kā tiesības uz pienācīga veida procesa nodrošināšanu9 (Konstitūcijas 2. pants un 45. panta pirmā daļa).

 

5. Nobeiguma piezīmes

Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu noteikumi ir pretrunā vairākām Polijas Republikas Konstitūcijas normām. Tas it īpaši skar tās konvencijas normas, kas pārkāpj ģimenes aizsardzības garantijas, vecāku tiesības uz savu bērnu audzināšanu saskaņā ar savu pārliecību, vienlīdzību likuma priekšā, dzimumu līdztiesību un garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu. Neatkarīgi no tā vairākos punktos ir pamatotas šaubas par konvencijas noteikumu satura atbilstību starptautisko tiesību normām. Pat abstrahējoties no šiem secinājumiem, ir jāpiezīmē, ka konvencijas normas tajā paredzēto mērķu sasniegšanā ir kontrproduktīvas, bet tās noteikumu ieviešana var novest ne tik daudz pie vardarbīgas uzvedības izskaušanas, cik pie tās eskalācijas.


* Raksta autori publikācijai "Jurista Vārdā" piesaistījusi un rakstu no poļu valodas tulkojusi Dr. iur. Baiba Rudevska.

RAKSTA ATSAUCES /

1. Raksts pamatojas uz secinājumiem, kas izdarīti Tiesiskās kultūras institūta "Ordo iuris" ziņojumā "Vai Polijai būtu jāratificē Eiropas Padomes konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu?" ("Czy Polska powinna ratyfikować Konwencję Rady Europy o zapobieganiu i przeciwdziałaniu przemocy wobec kobiet i przemocy domowej?", red. J. Banasiuk, Warszawa: Ordo Iuris, 2014), un tajā ir izmantoti šā ziņojuma fragmenti.

2. Ārlietu ministrijas valsts sekretāra J. Borkovska 2012. gada 9. janvāra atbilde uz parlamentāro pieprasījumu Nr. 392 sakarā ar to, ka Polija nav parakstījusi Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Odpowiedź J. Borkowskiego, Sekretarza Stanu w Ministerstwie Spraw Zagranicznych z dnia 9 stycznia 2012 r. na interpelację nr 392 w sprawie niepodpisania przez Polskę Konwencji Rady Europy z dnia 11 maja 2011 r. w sprawie zapobiegania i zwalczania przemocy wobec kobiet i przemocy domowej). Skat.: http://sis.sejm.gov.pl/Sejm7.nsf/InterpelacjaTresc.xsp?key=4538511C [skatīts 27.05.2016.].

3. Skat.: http://www.coe.int/en/web/conventions/full-list/-/conventions/treaty/210/signatures?p_auth=zPFBMIuG [skatīts 27.05.2016.].

4. Bahçeci S.K. Evaluation of the Istanbul Convention: Its Contributions and Constraints for Elimination of Violence against Women in Turkey. A thesis submitted to the graduate school of social sciences of Middle East Technical University 2012. Pieejams: https://etd.lib.metu.edu.tr/upload/12614897/index.pdf, pp. 71, 13 [skatīts 27.05.2016.].

5. European Union Agency for Fundamental Rights. Violence against women: an EU-wide survey. Main results. Luxembourg, 2014.

6. 2007. gada nobeiguma ziņojums par Poliju, CEDAW/C/Pol/CO/6, 16. punkts.

7. 7  Borysiak W. Komentarz do art. 48 Konstytucji RP. Grām.: Safjan M., Bosek L. Konstytucja RP. Tom I. Komentarz do art. 1-86, Warszawa: C.H. Beck, 2016, str. 924-1356.

8. ECT Lielās palātas 2007. gada 29. jūnija spriedums lietā Folgerø and Others v. Norway, lieta nr. 15472/02, § 84(e).

9. Polijas Konstitucionālās tiesas 2002. gada 12. marta spriedums lietā P 9/01, OTK-A 2002, Nr. 2, poz. 14.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Banasjuka J. Atsevišķu Stambulas konvencijas noteikumu kritiska analīze Polijas tiesību gaismā. Jurista Vārds, 07.06.2016., Nr. 23 (926), 49.-51.lpp.
VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (1)
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
ABC
8. Jūnijs 2016 / 10:09
1
ATBILDĒT
Vivat Polska! Kārtējo reizi poļi nāk latviešu tautai palīgā!
visi numura raksti
Vija Kalniņa
Numura tēma
Stambulas konvencija tuvplānā
2016. gada 18. maijā Latvija parakstīja Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb plašāk zināmu kā Stambulas konvenciju. Stambulas konvencija sabiedrībā raisīja ...
Labklājības ministrija
Numura tēma
Par Latvijas pievienošanos Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu
Fragmenti no Labklājības ministrijas sagatavotā konceptuālā ziņojuma "Par Latvijas pievienošanos Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu", kas Valsts sekretāru ...
Tieslietu ministrija
Numura tēma
Par Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu iespējamo ietekmi uz Latvijas tiesību sistēmu
Ārlietu ministrija
Numura tēma
Par informatīvo ziņojumu “Par 2011. gada 11. maija Eiropas Padomes konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ietekmi uz Latvijas Republikas normatīvo aktu sistēmu”
Tiesībsargs
Numura tēma
Stambulas konvencija  – Latvijas solījums ANO un iekšzemes spēles
AUTORU KATALOGS