ŽURNĀLS Numura tēma

Tiesības uz privāto dzīvi ir vienas no cilvēka pamattiesībām, kas ir aizsargātas gan ar Satversmi,¹ gan vairākiem citiem starptautisko cilvēktiesību aizsardzības dokumentiem. Privātās dzīves aizsardzības mērķis ir nodrošināt cilvēka iekšējo autonomiju, lai tas varētu pēc iespējas brīvi veidot savu gribu un tai atbilstoši rīkoties.² ECT 2016. gada 12. janvāra spriedums lietā "Barbulescu pret Rumāniju"³ (turpmāk – Barbulescu lieta) ir aktualizējis jautājumu par darbinieka tiesībām uz privāto dzīvi darba vietā. Tās bieži vien saduras ar darba devēja tiesībām un interesi uzraudzīt darbinieka darbu un citas darbības, kuras tas veic, atrodoties darba vietā. Raksta mērķis ir aplūkot ECT praksi jautājumā par darbinieka tiesībām uz privāto dzīvi un analizēt, vai spriedums Barbulescu lietā, kas guva plašu rezonansi Latvijas un starptautiskajā presē, ļauj darba devējam aizskart darbinieka tiesības uz privāto dzīvi un piekļūt darbinieka elektroniskajam pastam un citiem saziņas līdzekļiem.

Jēdziena "tiesības uz privāto dzīvi" saturs ECT praksē

Indivīda tiesības uz privāto dzīvi nacionāli ir aizsargātas ar Satversmes 96. pantu, bet  starptautiskā līmenī, cita starpā, ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarācijas 12. pantu,⁴ Apvienoto Nāciju Organizācijas 1966. gada 16. decembra Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17. pantu,⁵ Eiropas Savienības Pamattiesību hartas⁶ 7. un 8. pantu, kā arī Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8. pantu.⁷

Konvencijas 8. panta pirmā daļa nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi, korespondences noslēpumu un dzīvokļa neaizskaramību. Saskaņā ar Konvencijas 8. panta otro daļu valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt tiesības uz privāto dzīvi, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības. No Konvencijas 8. panta otrās daļas izriet, ka Konvencijas dalībvalstīm ir pozitīvs pienākums nodrošināt efektīvu to jurisdikcijā esošo personu šajā pantā noteikto tiesību ievērošanu. Atbilstoši minētajam pozitīvajam pienākumam Konvencijas dalībvalstīm ir jāievieš tāds nacionālais regulējums, kas nodrošinātu tiesiskās aizsardzības pasākumus pret valsts amatpersonu patvaļīgu iejaukšanos.⁸ Konvencijas tiesībām un brīvībām ir horizontāls efekts, tās nav saistošas tikai Konvencijas pušu publiskajām iestādēm, bet arī netieši saistošas privātpersonām un uzņēmumiem, un attiecīgā dalībvalsts ir atbildīga par Konvencijas pārkāpumu novēršanu.⁹ ECT vairākkārt ir norādījusi, ka Konvencijas dalībvalstu atbildība par Konvencijas neievērošanu var iestāties arī par darbībām, kuras veic jebkuri tās orgāni, aģenti vai darbinieki. No tā izriet, ka Konvencijā noteikto dalībvalsts pienākumu var pārkāpt arī valsts pārstāvji ar darbībām, kas tiek pildītas viņiem piešķirto publisko funkciju ietvaros.¹⁰

ECT ir atzinusi, ka privātā dzīve ir plašs jēdziens, ko nav iespējams izsmeļoši definēt.¹¹ Atbilstoši ECT atziņām lietā "Niemietz pret Vāciju"privātā dzīve Konvencijas 8. panta izpratnē ietver personas tiesības veidot un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem un ārējo pasauli, kā arī tiesības uz identitāti un personīgo attīstību.¹² Plašais Konvencijas 8. panta tulkojums tomēr neaptver visas personas darbības, kas ir vērstas uz attiecību veidošanu un uzturēšanu, jo, trūkstot saprotamai saiknei starp valsts darbību vai bezdarbību un personas privāto dzīvi, aizsardzība netiek nodrošināta.