Reizi četros gados mums ir tiesības vistiešāk noteikt savu likteni, ievēlot Saeimā tos tautas kalpus, kas vislabāk spēj pārstāvēt mūsu intereses un sekmēt valsts nākotni. Šīs tautas tiesības lemt par savu nākotni ir pamats demokrātiskas valsts iekārtai. Šo tiesību izmantošanā būtiska loma ir pirmsvēlēšanu TV debatēm, kurās uzstājoties partiju pārstāvji informē par savu politisko programmu, tādējādi ļaujot mums izdarīt informētu izvēli.
Neraugoties uz to, ka ne visas partijas vienmēr tiek uzaicinātas piedalīties debatēs, nereti redzam debates tikai starp partijām, kas jau šobrīd ir pārstāvētas Saeimā. Partijām ir jāpārvar noteikti popularitātes kritēriji, lai tiktu debatēt ar lielajām un atpazīstamajām partijām, taču bieži šī latiņa jaunajām partijām ir par augstu. Domājams, ka izvēlamies labākos kandidātus no esošajiem, taču vai patiesi par visiem vēlēšanu sarakstiem mēs pietiekami uzzinām? Vai pieļaujams, ka mazās partijas netiek pieaicinātas uz pirmsvēlēšanu debatēm, priekšroku dodot lielajām un atpazīstamajām partijām?
Kad šādas prakses tiesiskuma pārbaude nonāca līdz tiesai, Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesa praksi, ka uz televīzijas debatēm aicina tikai partijas, kuras sabiedrības aptaujas rezultātos sasniegušas vismaz 4 % atbalstu, atzina par prettiesisku. Tiesa secināja, ka "ir neapšaubāmi ierobežotas sūdzības iesniedzēja likumā garantētās tiesības uz personu vienlīdzību un vārda brīvību, t.i., vienlīdzīgas tiesības ar citām politiskām partijām paust savu viedokli".1 Tiesa atbalstīja iesniedzēja lūgumu par tiesībām piedalīties priekšvēlēšanu aģitācijā valsts apmaksātā televīzijā ar vienādiem nosacījumiem. Spriedums netika pārsūdzēts.
Savukārt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, skatot līdzīgu lietu, no minētā sprieduma norobežojās un secināja, ka "vienlīdzīgas iespējas uz plašsaziņas līdzekļu pieejamību politiskajām organizācijām nerada tiesības uz vienādu raidlaiku sabiedriskajā televīzijā" un "sabiedriskās raidorganizācijas drīkst izvērtēt katrai politiskajai organizācijai piešķiramo raidlaiku atbilstoši tās nozīmei".2
Partija "Mūsu Zeme" šādas prakses tiesiskuma izvērtēšanai vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – ECT), taču ECT atzina pieteikumu par acīmredzami nepamatotu un noraidāmu, piemērojot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 35. panta 3. un 4. punktu.3 Lai arī šie ir vērtējami kā visai seni spriedumi, iemīto taciņu turpmāk iet arī Administratīvā rajona tiesa 2015. gada maijā, kad tā pievienojas Senāta viedoklim un raidlaika sadali atbilstoši partiju nozīmīgumam uzskata par tiesisku.4
Līdzīgas tiesvedības vērojamas arī citās jurisdikcijās, piemēram, Vācijā,5 ASV,6 Jaunzēlandē,7 Apvienotajā Karalistē8 un Kanādā.9 Jāteic gan, ka tiesvedības ceļā izcīnīt vietu TV debatēs izdevies relatīvi reti. Taču jānorāda uz ECT formulēto atziņu, ka jebkurš vēlēšanu regulējums tiek izvērtēts, ievērojot valsts politisko evolūciju. Tas var nozīmēt: (..) kas ir pieņemams vienas valsts kontekstā, ir nepieņemams citai valstij.10 Tādējādi ir vērts apskatīt Latvijai saistošo tiesisko regulējumu, pastāvošo situāciju un aplūkot argumentus par un pret "maznozīmīgo" partiju iekļaušanu pirmsvēlēšanu televīzijas debatēs, vēršot uzmanību uz tādiem tiesību aspektiem kā brīvas vēlēšanas, vārda brīvība un vienlīdzība.
Satversmes tiesa ir norādījusi, ka pasaules demokrātiskajās valstīs pastāv pieci vispāratzīti vēlēšanu principi. Vēlēšanām jābūt vispārējām, vienlīdzīgām, brīvām, aizklātām un tiešām.11 Latvijas vēlēšanu sistēmas principi konstitucionālā līmenī nostiprināti Satversmes 6. pantā, atbilstoši kuram Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Juridiskajā literatūrā ir norādīts: "[..] nepieciešamība, lai vēlēšanas būtu brīvas, ietilpst Latvijas tautas priekšstāvniecības būtībā, proti, tikai brīvi vēlēta Saeima bauda tiesības īstenot Satversmē paredzēto kompetenci."12
Augstākās tiesas Senāts skaidrojis: "[..] lai gan brīvas vēlēšanas nav minētas Satversmē tiešā tekstā, neapšaubāmi tas ir viens no vēlēšanu sistēmas pamatprincipiem, bez kura nav iedomājama demokrātija. Kā jau teikts iepriekš, valsts varas avots ir tautas griba, un šīs gribas izpaudumam ir jābūt brīvam. Būtiski, ka šā principa tvērums attiecas ne tikai uz balsošanas brīdi, bet arī uz vēlētāju gribas veidošanos priekšvēlēšanu periodā. Šis princips, pirmkārt, prasa, lai valsts nodrošinātu tādus apstākļus, lai būtu iespējams veidoties dažādiem viedokļiem un pastāvētu reāla iespēja šos dažādos viedokļus paust un darīt zināmus vēlētājiem, otrkārt, lai vēlētājs būtu aizsargāts no nepieļaujamas savas gribas iespaidošanas gan no valsts, gan no privātpersonu puses."13 Savukārt vienlīdzīgu vēlēšanu princips ietver arī aizliegumu valstij diskriminēt vai privileģēt kādu noteiktu politisko organizāciju.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes