Nešaubīgi, ka Latvijas tiesību vēsturē Kalvja Torgāna vārds ir neizdzēšams, jo viņa zinātniskais un praktiskais devums, kas ietverts daudzos rakstos, grāmatās, Augstākās tiesas nolēmumos un kas arī mutvārdos izskanējis Latvijas Universitātes auditorijā studentiem vai tiesas zālē advokāta statusā, nevar palikt bez ievērības. Tomēr neparasti, ka par šo īpašo personību, kuru pamatoti var dēvēt par vienu no izcilākajiem mūsdienu latviešu tiesību zinātniekiem un juristiem, līdz šim pieejamas ļoti skopas ziņas, kas faktiski ietilpst lakoniskā dzīves gājuma aprakstā. Tādēļ teju 400 lappušu biezā biogrāfiskā grāmata "Kalvis Torgāns civiltiesībās un dzīvē", kas jau pēc dažām dienām būs lasītāju rīcībā, ir unikāla ne tikai atmiņu stāstu dēļ, bet arī kā pirmais tik apjomīgs avots turpmākiem pētījumiem par akadēmiķi un profesoru, zvērinātu advokātu un Augstākās tiesas senatoru, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes dekānu un ilggadēju Civiltiesisko zinātņu katedras vadītāju K. Torgānu.
Tā kā šo rindu autorei bija iespēja vairāk nekā gadu kopā ar K. Torgānu un viņa tuvākajiem cilvēkiem, domubiedriem un līdzgaitniekiem strādāt pie grāmatas satura – no teksta sagatavošanas līdz pat maketa nodošanai uz tipogrāfiju –, šis apskats par jaunāko Tiesu namu aģentūras izdevumu, saprotams, ir subjektīvs un no cita skatpunkta rakstīts. Un tāds bija arī mērķis, gatavojot grāmatu par K. Torgānu, – ne vēlreiz atkārtot un apliecināt, cik īpašs viņš ir Latvijas juristu saimē, bet gan parādīt no citas puses, dodot iespēju lasītājiem ielūkoties pasaulē, kas nemaz ne tik daudziem ir atvērta, precīzāk – publiskajai interesei faktiski pat slēgta. Tā ir K. Torgāna privātā dzīve, ģimene, personības veidošanās apstākļi, dažādie dzīves notikumi, pārdomas un izjūtas. Par viņu pašu līdz šim ir rakstīts tik ļoti maz, ka šī grāmata noteikti neatkārto un nekopē to, ko visi jau tāpat zina. Jo patiesībā – neko daudz par viņu līdz šim jau nezinām! Un, ja ne veiksmīga apstākļu sakritība, iespējams, tā arī būtu palicis. Proti, kā grāmatas ievadvārdos norāda viena no idejas iniciatorēm – "Jurista Vārda" galvenā redaktore Dina Gailīte: "Pirms neilga laika klusēšanas ledu Latvijā lauza arī juristi – tika izdota kādreizējā Augstākās tiesas priekšsēdētāja, zvērināta advokāta Gvido Zemrībo atmiņu grāmata "Darbs dara cilvēku". Drīz pēc šo memuāru iznākšanas kādas Latvijas Universitātes konferences apmeklētāju vidū tad arī radās doma par nepieciešamību pierunāt profesoru Kalvi Torgānu uz kaut ko līdzīgu. Apspriežot ideju, turpat uz vietas tika saņemts akcepts no potenciālā izdevēja Tiesu namu aģentūras tās pārstāves Lolitas Pekas personā un atrasta palīdze rakstīšanas procesā – Sannija Matule no žurnāla "Jurista Vārds". Atlika vēl tikai pārliecināt pašu profesoru, kurš, konferences solu rindas vidū sēdēdams un nevarēdams no priekšlikuma uzklausīšanas izvairīties (aizbēgt), gan izrādīja enerģisku pretestību un beigu beigās "padevās" tikai pēc pāris mēnešu pierunāšanas un rūpīgām konsultācijām ar ģimeni."
Tiesa, īstā K. Torgāna "padošanās" jeb piekrišana pašam kļūt par kādas grāmatas galveno varoni gan prasīja daudz vairāk laika par D. Gailītes piesauktajiem pāris mēnešiem, jo vēl krietni pēc darba uzsākšanas profesors bija gatavs izstāties no šīs afēras, kā viņš pats to dēvē joprojām (tāpēc fakts, ka top šāda grāmata, zināmu laiku pat tika turēts noslēpumā). K. Torgāns nekad nav vēlējies būt lielas uzmanības centrā un kļūt par citu ziņkāres un apspriešanas objektu. Viņa ieskatā, par cilvēku vislabāk stāsta darbi, bet ne privātās dzīves ainiņas un savas mājas durvju atvēršana svešu interesei. Tādēļ K. Torgāns tik viegli nemaz nepadevās tēzei, ka arī visizcilākais jurists vispirms ir cilvēks un tieši personība apvienojumā ar zināšanām un dzīves pieredzi ir tā faktoru summa, kas raksturo arī juristu un viņa idejas, darbus. Tomēr palēnām profesors ļāvās runāt sev neierastā žanrā un veidā (kā zināms, emocijas un personiskas pārdomas, sajūtas nav zinātniskā stila un juridiskās tehnikas galvenās sastāvdaļas), un finiša taisnē, caurskatot grāmatas saturu pirms tās nodošanas izdevējam, pats dažviet secināja, ka "te ir sanācis diezgan pasausi un vajadzētu nedaudz papildināt".
Tādēļ, kā nojaušams, šī grāmata no citām, kuru sagatavošanā bijis iesaistīts K. Torgāns, būtiski atšķiras gan satura, gan formas ziņā, jo ļoti rūpīgi domāts arī par noformējumu. Tās apjomīgāko satura daļu veido K. Torgāna – stāstītas un arī paša rakstītas – atmiņas ("es" stāstījuma formā). Taču šis nav ar lineāla precizitāti veidots hronoloģisks dzīves gājuma apraksts un iztirzājums. Drīzāk tas atklāj izcilā zinātnieka piepildītās dzīves būtiskākās šķautnes. Dzimtas saknes un bērnības iespaidi, kad gūtās dzīves gudrības ir aktuālas joprojām. Piedzīvojumiem bagātais studiju laiks un tiesību zinātnes aicinājums. Zvērināta advokāta un tiesneša darbs tuvplānā. 55 mūža gadi, kas veltīti Latvijas Universitātes Juridiskajai fakultātei, zinātnieka izaicinājumi un gandarījums. Līdztekus tam arī vīrs un tētis, kas no jebkā prot uzburt brīnumu, brālis, kompānijas dvēsele un Latvijas patriots. Turklāt – no sevis neaizbēgt, un pat biogrāfiskā atmiņu stāstījumā K. Torgāns paliek uzticīgs jurisprudencei, jo grāmatā pamanījās "ielobēt" arī zinātnē un praksē noderīgas tēzes, paužot savas pārdomas par tiesību zinātnē fundamentāliem jautājumiem, piemēram, par vainas nozīmi un atbildību Latvijas civiltiesībās un morālā kaitējuma atlīdzināšanu.
Savukārt profesora atmiņu stāstus katras lielās nodaļas noslēgumā papildina arī viņa tuvinieku, laikabiedru un domubiedru stāstījumi. Ar interesi un atsaucību dalīties privātās atmiņās un pārdomās par grāmatas galveno varoni piekrita gan tuvinieki – sieva Antra un meita Zane, brālis Jānis, gan kursa biedrene Guna Burtniece un ģimenes draudzene Nellija Janaus, gan kolēģi un domubiedri – Anita Rodiņa, Ilma Čepāne, Jānis Rozenfelds, Baiba Broka, Gaidis Bērziņš, Gunārs Kusiņš, Jānis Lapsa, Edīte Vernuša, Valerijans Jonikāns, Rasma Zvejniece, Tālavs Jundzis, Jānis Bolis, Filips Kļaviņš, Romualds Vonsovičs, Signe Terihova, Aivars Borovkovs, Vija Piziča un Madara Marija Ose. Tiesa, šo cilvēku atmiņas stāsta ne tikai par K. Torgānu, bet netieši arī par viņiem pašiem, dodot grāmatai papildu pievienoto vērtību. Tādējādi faktiski šis ir kopdarbs, kurā daudzi devuši ieguldījumu, bet jo īpaši jāuzteic K. Torgāna sieva Antra, kuras profesionālā un dzīves pieredze bija vērtīgs palīgs radošajā procesā, tostarp viņa sastādījusi grāmatā minēto personu rādītāju. Savukārt Tiesu namu aģentūrai piederīgā S. Terihova – vairāku K. Torgāna grāmatu juridiskā redaktore – ir parūpējusies par grāmatas noslēgumā ietverto K. Torgāna bibliogrāfiju (1966–2017). Līdz ar to vienuviet ir pieejama visa būtiskākā informācija par K. Torgāna līdzšinējo dzīves un darba veikumu, ko papildina bagātīgs foto materiāls un citi pārsteigumi.
Lai radītu priekšstatu par formu un stilu, kādā veidota K. Torgāna atmiņu grāmata, papildus šim aprakstam "Jurista Vārda" lasītājiem ir iespēja ielūkoties nelielā tās satura fragmentā, kas spraigā stāstījumā ataino izcilā profesora zinātnisko gaitu pirmsākumus.
Doktora disertācijas aizstāvēšana kā detektīvžanra piedzīvojums
Pirmpublikācija – fragments un fotogrāfijas no K. Torgāna atmiņu grāmatas "Kalvis Torgāns civiltiesībās un dzīvē" nodaļas "Studijas un pirmie soļi tiesību zinātnē".
Doktora disertācijas aizstāvēšana padomju laikos bija samērā rets un tāpēc ļoti nozīmīgs notikums. Maskavā no kolēģiem un pat pusoficiāli dzirdēju šādas tendences skaidrojumu: valstī nav vajadzīgs pārāk daudz doktoru, svarīgāki ir inženieri, strādnieki un zemnieki, kas ražo materiālās vērtības. Tagad, šķiet, esam nonākuši pretējā galējībā – dosim zinātniskos grādus visiem, kas kaut cik spējuši radīt jaunas idejas, risinājumus. It kā vadāmies pēc principa – jo vairāk tādu doktoru būs, jo labāk. Tas nebūtu peļami, ja vien necieš kvalitāte.
Mūsdienās ļoti mainījies arī doktoriem izvirzīto prasību saturs un apjoms, bet agrāk visai strikta un, domājams, pamatota bija prasība, lai doktora grāda pretendents, izstrādājot disertāciju, atspoguļotu savas zināšanas samērā plašā apakšnozarē, piemēram, civiltiesību un civilprocesa visu sadaļu apjomā vai mūsu dienu apstākļos komerctiesību, konkurences un finanšu tiesību jautājumos. Otrkārt, disertācijā jābūt atrisinātam kādam patiešām fundamentālam un tautsaimnieciski vai sociāli nozīmīgam jautājumam. Treškārt, būtiski, lai kaut kas no zinātniskajiem sasniegumiem būtu jau aprobēts ar ieviešanu praksē.
Mana disertācija bija šīm prasībām atbilstoša. Skaidrības labad varu piebilst, ka tā nebija par drīzo komunisma iestāšanos, bet gan par mantiskajām interesēm. Jāteic, ka par šīm interesēm izlasīju daudz grāmatu un atklāju, ka latīņu valodā vārdam "interese" ir vismaz astoņas nozīmes. Tāpēc manā disertācijā aplūkotās intereses nedrīkst jaukt ar interesēm par pastmarkām, teātri vai biotopu daudzveidību. Es analizēju tādas intereses, kuras izpaužas kā objektīvi pastāvoša tiesisku un prettiesisku darbību ietekme uz ražošanas apvienību mantu, to palielinot vai samazinot, un kuru iespējams ietekmēt, radot stimulus un nosakot aizliegumus. Par disertācijas tematu jau biju publicējis četras grāmatas un deviņas citas publikācijas, bija arī nepieciešamā aprobācija plaša mēroga konferencēs un atzinums, ka manas rekomendācijas ir ietekmējušas Valsts arbitrāžas praksi.
Disertācija bija uzdrukāta ar rakstāmmašīnu 397 lappušu apjomā, tehniski ar veselu lapu aizstāšanu pārvarot tagad viegli datorā novēršamās kļūdiņas, un, protams, krievu valodā. Šo valodu tajā laikā pārzināju labi, lai gan pēc akcenta mani pat īsā sarunā atšifrēja kā Baltijas reģiona pārstāvi. Disertācija bija apspriesta arī Latvijas Valsts universitātes katedrā, un profesors Strautmanis saņēma piekrišanu no Maskavas Valsts universitātes Doktoru padomes to pieņemt aizstāvēšanai 1984. gada maijā.
Pēc tā visa sākās lielas birokrātijas pūles. Lai disertāciju kopā ar raksturojumiem, apspriešanas protokoliem un citiem pielikumiem sagatavotu iesniegšanai, bija vajadzīgi 102 amatpersonu paraksti. Nākamais solis bija to personiski aizgādāt uz Maskavu. Vilciena biļeti dabūt nebija grūtību. Problēma bija cita – neatrisināts jautājums, kur pārlaist vienu nakti. Cerēdams uz atbalstu šādā svarīgā misijā, vērsos pie Universitātes rektora ar lūgumu palīdzēt saņemt ar Izglītības ministrijas starpniecību rezervāciju uz vienu dienu kādā Maskavas viesnīcā. Taču no ministrijas atnāca atbilde, ka šādām personām limits neatļauj izsniegt rezervāciju. Šodien droši vien nespējam saprast, ka var būt grūtības atrast viesnīcu, jo tolaik tās bija deficīts, tādēļ republiku pārstāvjiem rezervāciju varēja iegūt vienīgi augstas amatpersonas. Tāda pati noraidoša atbilde pienāca no Maskavas Valsts universitātes, norādot, ka visas kopmītnes ir pārblīvētas un brīvu vietu tajās nav.
Taču pavisam negaidīti iespēja pavērās no citas puses. Tajā laikā viens mans jaunākais kolēģis bija Maskavā kursos, līdzīgos tiem, kādos pats iepriekš sabiju. Viņš gan vairāk dzīvoja pa Rīgu, tāpēc iedeva man savas kopmītņu istabas adresi un nosauca kaimiņienes vārdu – Olga Petrovna, kurai atstājis atslēgu.
Devos ceļā, paļaujoties uz labu laimi. Pievakarē nonācu Maskavā un ar diviem portfeļiem rokās, kuros katrā bija divi no četriem vajadzīgajiem disertācijas eksemplāriem, prātoju, kā nemanītam pakļūt garām kopmītnes dežurantēm. Caur stikla durvīm redzēju divas cerbera funkcijas pildošas padzīvojušas kundzes. Prātoju, ka ar līdzi ņemto balzama pudeli te būtu riskanti rīkoties. Par laimi, nāca tāds skaļš kursu klausītāju pulciņš, un es iejuku tiem pa vidu, un iekšā biju.
Meklējot vajadzīgo istabu, konstatēju, ka esmu ielavījies Tērauda un sakausējuma institūta studentu kopmītnēs, bet man vajadzīgā augstceltne ir blakus. Bija ļoti karsts laiks, ap trīsdesmit grādiem plusā, un mani spēki tuvojās izsīkumam. Veros apkārt – gaiteņa vidū tā sauktais sarkanais stūrītis, bet tajā čubinās mīlnieki. Domāju, kāpšu stāvu zemāk – tur tāds pats stūrītis ar lielu palmu un bez mīlētājiem. Izklāju zem palmas lietusmēteli, viens portfelis pagalvī un mēģināju gulēt, bet bailes, ka tūliņ kāds mani ieraudzīs un atmaskos – ar latvisku akcentu ielavījies spiegs! – neļāva pat iemigt. Izšķīros par atkārtotu "ielaušanos" blakus ēkā, kas man arī izdevās. Bija jau vēls, pulkstenis tuvojās pusnaktij, kad bailīgi pieklauvēju pie drauga kaimiņienes istabiņas durvīm. Iznāca meitene, taujāju, vai viņa ir Olga Petrovna. "Нет, Ольга Петровна отдыхает!"1 Izstāstu savu sakāmo, un, uzklausījusi mani, meitene solījās aprunāties ar Olgu. Pēc pāris minūšu apspriešanās saņēmu sev labvēlīgu lēmumu – Olga Petrovna ciena Baltiju un manu draugu, un saņēmu atslēgas. Ticis istabā, pabāzu galvu zem ūdens krāna, atrāvu vaļā logus un jutos gandrīz laimīgs. Devos gulēt ar mierīgu sirdi un prātu, ka vismaz disertāciju iesniegt man izdosies.
No rīta, kad ar saviem diviem spīdīgajiem portfeļiem nobraucu ar liftu lejā, dežurantes uz mani un portfeļiem aizdomīgi skatījās – kāpēc ar diviem un tik jauniem, vai tik neesmu apzadzies, jo pretstatā tam citi studenti gāja ar savām mapēm padusē? Bet es jau jutos varens – ja vajadzēs, parādīšu tantēm, kāda izskatās disertācija, un gan jau ārā tikšu, jo neko zadzis neesmu!
Iesniegšana noritēja sekmīgi, arī pārrunas par gaidāmo procedūru, kas ietvēra apmēram simt autoreferātu izsūtīšanu uz citām PSRS augstskolām un institūcijām, lai tās varētu sniegt savas atsauksmes. Vēl mani brīdināja, ka, gatavojoties aizstāvēšanai, liela kļūda būtu sarunāt restorānu banketam un rīkot lielas dzīres…
Aizstāvēšanas dienā attiecībā uz naktsmītni atkārtojās jau iepriekš piedzīvotais. Bet, zinot, ka man jāiekļūst pazīstamā augstceltnē – "skudrupūznī", kur bija paredzēta visu dokumentu kārtošana un pati disertācijas aizstāvēšana, jau jutos drošāks, kā nekā man uz rokas bija uzaicinājums. Taču augstceltnes komandanta un caurlaižu biroja durvis bija slēgtas ar paskaidrojošu zīmīti, ka šodien nav plānota apmeklētāju pieņemšana. Paļāvos uz studējošo solidaritāti un uz labu laimi pieklauvēju pie vienām durvīm, kuras rotāja trīs iemītnieku uzvārdi. Un nenācās vilties. Viņi ar bijību uzklausīja, ka rīt man jāstājas "tiesas priekšā", un ātri vien atrada istabu, kurā viena vieta brīva. Tur arī apmetos un gatavojos nākamās dienas procedūrai. Pošoties ceļā, mamma man piekodināja katram gadījumam no Latvijas paņemt līdzi klona maizi, kas Latvijā pabijušo maskaviešu aprindās bija lielā cieņā. Tas arī bija mans lielais "kukulis", ko pateicībā atdevu Maskavas studentiem par manis izglābšanu, sarūpējot naktsmājas.
Disertācijas aizstāvēšana notika raiti. Vajadzēja izdarīt kaut ko ļoti muļķīgu, lai tā nebūtu. Ja jau Maskavas Valsts universitātes Doktoru padome bija pieņēmusi disertāciju aizstāvēšanai, tad gandrīz par simts procentiem varēja gaidīt pozitīvu rezultātu. Visā PSRS kādu piecu gadu laikā bija tikai viens gadījums, kad doktora disertācija civiltiesībās netika aizstāvēta. Tas gan nenozīmēja, ka nebija stresa vai nebija jāgatavojas. Bet, atkārtošos, recenzijas bija redzētas iepriekš, arī atbildes runas rediģētas un pārrediģētas. Saruna bija lietišķa un profesionāla. Uz mūžu atmiņā iespiedusies viena frāze, ko kāda neliela jautājuma sakarā aizstāvēšanā man teica Krievijas Federācijas nopelniem bagātā zinātniece profesore Raisa Halfina: "Es nepiekrītu, kādu secinājumu šajā jautājumā ir izdarījis Kalvis Ernestovičs, bet man patīk, kā viņš to ir argumentējis, tāpēc es to nepieskaitu pie trūkumiem." Kopš tā laika es nesatraucos par secinājumu atšķirībām, bet vērtēju, kāda ir viedokļa argumentācija, cik lielā mērā loģikas likumiem atbilst izvirzītais pamatojums.
Kad pēc vairākiem gadiem minētā profesore kādam manam kolēģim Maskavā bija apjautājusies, kā tad klājas Elvisam Ernestovičam, jutos apmēram tā kā trīsdesmitgadīga dāma, kurai alkoholisko dzērienu veikalā palūdz uzrādīt personu apliecinošu dokumentu. Patīkami, ka vēl pēc pieciem gadiem atceras, turklāt saistībā ar pasaulslaveno Elvisu Presliju, tādēļ misēkli ar mana vārda sajaukšanu neņēmu pie sirds.
Jurisprudences studiju brīvdienās, vasarā ceļojot pa Gauju.
Kad jau studēju, reiz huligāni pie kinoteātra "Gaisma" man atņēma bereti. Tad izlēmu, ka jāstājas arī boksa sekcijā. Pēc gada treneris atzina, ka kustību koordinācija un izturība man ir laba, taču pietrūkst nežēlības pret pretinieku.
Tiesību zinātņu pirmkursnieku septembra studiju uzdevums bija novākt ražu kolhozā. Mūsu pirmais pasniedzējs, vēlāk – profesors Vitolds Rajevskis (priekšplānā), republikas čempione slēpošanā Ruta Roze un es 1957. gada rudenī.
Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas un juridiskās fakultātes studenta praktiskie darbi kriminālistikas laboratorijā.
1. Nē, Olga Petrovna atpūšas.