Jau romiešu tiesībās ar zaudējumiem saprata "interesi" (inter est) jeb starpību starp 1) to paredzamo kreditora mantas stāvokli, kāds būtu bijis, ja līgumisko saistību parādnieks būtu izpildījis vai ja delikts nebūtu izdarīts, un 2) to faktisko mantas stāvokli, kāds radies līguma neizpildīšanas vai delikta izdarīšanas dēļ. Rakstā autors analizē Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 7. jūnija spriedumu lietā Nr. SKC–7/2016, kas veido nozīmīgu pienesumu jēdziena "zaudējumi" visaptverošākas izpratnes veidošanā, kā arī sniedz ieskatu mūsdienu Vācijas un Šveices tiesībās valdošās t.s. "starpības teorijas" (Differenztheorie) izpratnē. Raksts iekļauts arī Latvijas Universitātes 75. zinātniskās konferences rakstu krājumā "Latvijas Republikas Satversmei – 95", kas klajā nācis šovasar.
I. Tiesiskais regulējums un tiesu prakses atziņas
Kā noteikts Civillikuma 1770. pantā, "ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums". Turklāt atbilstoši Civillikuma 1772. pantam "jau cēlies zaudējums var būt vai nu cietušā tagadējās mantas samazinājums, vai arī viņa sagaidāmās peļņas atrāvums".
Skaidrojot šo normu izpratni, profesors Kalvis Torgāns – gan Civillikuma saistību tiesību daļas komentāros, gan vēlāk savā saistību tiesību mācību grāmatā – ir izteicis divas nozīmīgas juridiskas atziņas, kuras laika gaitā guvušas apstiprinājumu arī LR Augstākās tiesas (Senāta) Civillietu departamenta pastāvīgā praksē. Pirmā no šīm atziņām veltīta zaudējumu atlīdzināšanas mērķim, savukārt otra – Civillikumā lietotā jēdziena "zaudējums" izpratnei.
Proti, raksturojot zaudējumu atlīdzināšanas būtību un mērķi, profesors K. Torgāns atzinis, ka zaudējumu atlīdzināšana ir galvenais civiltiesiskais līdzeklis tiesību aizskāruma mantisko seku novēršanai,1 un tās mērķis ir "nodrošināt pēc iespējas pilnīgāku tāda stāvokļa atjaunošanu, kāds būtu bijis tad, ja aizskārums nebūtu noticis".2 Šī atziņa par zaudējumu atlīdzināšanas mērķi ir tikusi citēta virknē LR Augstākās tiesas (Senāta) Civillietu departamenta spriedumu.3
Savukārt, skaidrojot Civillikuma 1770. pantā ietverto jēdziena "zaudējums" definīciju, profesors K. Torgāns norādījis, ka mūsdienu valodā ar jēdzienu "zaudējums" saprot "jebkādu mantas samazinājumu, zudumu vai bojājumu, kā arī peļņas atrāvumu, papildu izdevumus un citas mantiski novērtējamas tiesību aizskāruma sekas".4 Arī šī atziņa ir tikusi citēta virknē LR Augstākās tiesas (Senāta) Civillietu departamenta spriedumu.5
Bez iepriekš minētajām divām atziņām līdzšinējā tiesu praksē ir attīstījusies un nostabilizējusies vēl kāda būtiska atziņa jautājumā par Civillikuma 1770. un 1772. pantā definētā jēdziena "zaudējumi" izpratni. Proti, LR Augstākās tiesas (Senāta) Civillietu departaments virknē spriedumu ir konsekventi atzinis, ka tagadējās mantas samazinājums [cita starpā] rodas gadījumā, kad ķermeniskai lietai tiek nodarīti bojājumi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes