Šajā rakstā advokāta imunitātes apdraudējuma kontekstā tiks aplūkotas situācijas, kuru ietvarā no advokāta tiek prasīts pildīt kriminālprocesuālo pienākumu – sniegt informāciju, kas tam uzticēta, sniedzot juridisko palīdzību, informācijas pieprasītājam (kriminālprocesa veikšanā pilnvarotai amatpersonai) realizējot tiesību normām neatbilstošu juridiskās palīdzības jēdziena satura piepildījumu, tajā skaitā aplami traktējot, kā ir noformējami dokumenti, kas apliecina juridiskās palīdzības sniegšanas faktu. Citiem vārdiem – īstenojot šo jautājumu interpretāciju pretrunā ar advokātu darbību reglamentējošām tiesību normām.
Vispārīgi par advokāta imunitāti
Advokāti1 ir apveltīti ar īpašu tiesību aizsardzības līdzekli – imunitāti, kas izriet no pienākuma realizēt informācijas konfidencialitātes principu un kuru raksturo īpatnība – tā ir noteikta tikai attiecībā uz profesionālās darbības jeb juridiskās palīdzības sniegšanas ietvarā uzzinātās informācijas izpaušanu. Citās situācijās advokātam uz vispārējiem pamatiem ir saistošs ikvienas personas pienākums izpildīt kriminālprocesa veikšanai pilnvarotās amatpersonas procesuālās prasības un ievērot likumā noteikto procesuālo kārtību.
Advokāta imunitātes pamatā ir mērķis – radīt klientam drošības sajūtu, ka informācija, ko tas uztic advokātam, netiks izpausta trešajām personām. Šīs tiesiskās attiecības cita starpā izriet no Latvijas Republikas Satversmes2 92. panta, kas garantē, lai tiktu ievērotas personas pamattiesības – tiesības uz advokāta palīdzību, kā arī tiesības uz taisnīgu tiesu. To būtiskumu uzsvērusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa3 un Latvijas Republikas Augstākā tiesa,4 Satversmes tiesa.5 Kā ir norādījis ievērojamais Latvijas kriminālprocesa tiesību speciālists A. Liede, "pretējais pašos pamatos apdraudētu konstitucionālo aizstāvības institūtu".6
Latvijas Republikas Advokatūras likuma7 6. pantā uzskaitīts aizliegums darbībām, kas attiecībā uz advokātu apdraud viņa neatkarību un pakļautību tikai likumam, īpaši uzsverot, ka tiesām, prokuroriem un pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm jāgarantē advokāta neatkarība. Ar mērķi nodrošināt šo neatkarību likumdevējs Kriminālprocesa likuma 122. panta pirmajā daļā ir ietvēris imperatīvu klauzulu, ka nav atļauts 1) pratināt advokātu kā liecinieku par faktiem, kas viņam kļuvuši zināmi, sniedzot juridisko palīdzību jebkādā formā; 2) kontrolēt, veikt apskati vai izņemt dokumentus, kurus advokāts sastādījis, vai korespondenci, kuru viņš saņēmis vai nosūtījis, sniedzot juridisko palīdzību, kā arī izdarīt kratīšanu, lai atrastu un izņemtu šādu korespondenci un dokumentus; 3) kontrolēt advokāta juridiskās palīdzības sniegšanai izmantojamās informācijas sistēmas un sakaru līdzekļus, noņemt informāciju no tiem un iejaukties to darbībā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes