Likumprojekta "Ieroču aprites likums" (turpmāk – Likumprojekts) pieņemšanas gaita nenoliedzami bija viens no karstākajiem diskusiju tematiem pēdējo nedēļu laikā. Iespēju izteikt viedokli šajā jautājumā neizmantoja tikai slinkais. Jānorāda, ka diskusija koncentrējās ap Likumprojekta 19. priekšlikumu, kas tika atbalstīts Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā. Šī raksta ietvaros netiks apskatīti jautājumi par medību filozofisko, ētisko un morālo dabu, jo raksta mērķis ir pieskarties šī Likumprojekta būtībai, tā pieņemšanas gaitai, kā arī izteiktajiem pretargumentiem tiktāl, cik tie skatāmi tiesību kontekstā.
Likumprojektā paredzētais un Saeimā 2. lasījumā atbalstītais 19. priekšlikums paredz papildināt Likumprojekta 14. pantu ar jaunu otro daļu šādā redakcijā: "Fiziskai personai, kas sasniegusi 16 gadu vecumu, ar vecāku vai likumisko pārstāvju atļauju ieroča īpašnieka vadībā ir tiesības medībās izmantot medībām paredzētu šaujamieroci. Par drošības prasību un medības reglamentējošo normatīvo aktu prasību ievērošanu ir atbildīgs ieroča īpašnieks."
Apskatot 19. priekšlikumu, ir jāsāk no pašiem pirmsākumiem, proti, ar cēloņa izprašanu, kas laika gaitā rezultējās šajā asajā un dažbrīd ne pārāk konstruktīvajā diskusijā.
Tātad Likumprojekts tika izstrādāts, lai ieviestu 2017. gada 17. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2017/853, ar ko groza Padomes Direktīvu 91/477/EEK par ieroču iegādes un glabāšanas kontroli, prasības nacionālajos normatīvajos aktos (turpmāk – Direktīva).
Direktīvas mērķis ir paredzēt samērīgus uzlabojumos, lai risinātu problēmu, ko rada šaujamieroču ļaunprātīga izmantošana krimināliem nolūkiem, kā arī ņemot vērā nesenos teroraktus.1 Turklāt jāņem vēra, ka Direktīvā minētie uzlabojumi ir attiecināmi uz "visbīstamākajiem ieročiem" Direktīvas izpratnē.2 Minētie visbīstamākie ieroči ir pusautomātiskie ieroči, kurus ir viegli pārveidot par automātiskiem ieročiem, lielas ietilpības pusautomātiskie ieroči vai citi direktīvā minētie ieroču veidi. Diskusijā par ieroču veidiem un izmantojamo terminoloģiju nav vērts iesaistīties, jo šie "bīstamie ieroči" principā medībās netiek lietoti, līdz ar to arī Direktīvā iekļautās normas neskar medības un medību ieročus būtiskā apjomā. To apliecina arī Direktīvas 2. pants, kurš paredz, ka "šī direktīva neskar valstu noteikumu piemērošanu attiecībā uz ieroču nēsāšanu, medībām vai šaušanu mērķī, izmantojot ieročus, kuri ir iegādāti un tiek glabāti likumīgi saskaņā ar šo direktīvu".
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes