ŽURNĀLS Tiesību prakses komentāri

No Jūsu komentāra izriet šādas tēzes:
1) labas likumdošanas princips ir subjektīvā pārliecība / ideja, kas pašiem ST tiesnešiem šķiet laba, proti, tas nav tiesību princips, bet par tādu tikai nosaukts;
2) ST vajadzēja pamatot, kāpēc vairākumu pārstāvošā demokrātiski leģitimētā konstitucionālā orgāna (Saeimas) darbību ierobežo tiesiskuma princips, proti, kāpēc Saeima nevar pieņemt likumus, kā grib, ja reiz tai ir tieša leģitimācija no tautas.

Pārdomas raisoši. Principā sanāk, ka [vispārējie] tiesību principi vispār ir tikai subjektīva pārliecība. Kāpēc tiesiskas valsts princips ir mazāk subjektīva pārliecība nekā labas likumdošanas princips? Vēl jo vairāk - visas tiesības ir tikai subjektīva pārliecība. Arī likumi ir tikai subjektīva pārliecība par to, kā sabiedrībai būtu jāorganizē sava dzīve. Sociālajā realitātē šīs pārliecības var īstenot, ja cilvēki tic (ir subjektīvi pārliecināti), ka tā ir pareizi darīt, no šā individuālo ticību (subjektīvo pārliecību) kopuma veidojot kolektīvo tiesisko apziņu. Tad, protams, varētu teikt, ka šī kolektīvā tiesiskā apziņa ir pakārtota šo pašu indivīdu vēlētā likumdevēja darbam. Sak', ja reiz, paši ievēlējām, tad viss, ko likumdevējs dara, ir automātiska mūsu gribas izpausme, un mēs a priori ticam (esam subjektīvi pārliecināti), ka tas ir pareizi. No demokrātijas viedokļa - iespējams. Tomēr tai blakus pastāv tiesiskums un cilvēktiesības. Un tieši šeit arī parādās laba likumdošana. Ja cilvēka cieņa prasa, lai indivīds nebūtu tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai, tad kā šis indivīds var zināt, ka viņš nav tikai līdzeklis? Ejot uz ST, bet pārējo laiku dzīvojot neziņā? Prezumējot, ka tā ir, jo pats jau likumdevēju vēlēja? Labas likumdošanas prasību ievērošanai vajadzētu viest pārliecību, ka likumdevējs dara pareizi nevis tāpēc vien, ka tas ir likumdevējs, bet tāpēc, ka likumdevējs ir atradis konkrētajā tiesiskās sistēmas (un sabiedrības vispār) attīstības pakāpē labāko iespējamo sabiedrībā konfliktējošo interešu noregulējumu.

ST tiesnešu subjektīvās pārliecības jautājumā varu tikai izteikt minējumu par to, kāpēc tad viņi ir apstiprināti par ST tiesnešiem. Varbūt viņi kaut ko no tiesību sistēmas tomēr saprot? Protams, var jau arī pastāvēt teorētiska iespēja, ka vienkārši nebija neviens cits, kas pieteiktos, un bija jāņem pirmais un vienīgais kandidāts. 😊 Kas attiecas uz vispārējo tiesību principu konkretizēšanu, jāsaka, ka caur normatīvisma doktrīnas prizmu (piedodiet, nav manējā!) par to būtu grūti runāt. 😊

Manā ieskatā šis spriedums neuzliek likumdevējam kādu mistisku omnisciences pienākumu. Domāju, ka likumdošanas kvalitāti varētu uzlabot arī likumdevējam padomu sniedzošas institūcijas – zinātniski analītiskā dienesta izveide. Tad pavisam noteikti būtu vieglāk izpildīt ST prasības.

Kāpēc uzskatāt, ka "likumdošanas kvalitāti varētu uzlabot arī likumdevējam padomu sniedzošas institūcijas – zinātniski analītiskā dienesta izveide"? Jau pašlaik taču darbojas Saeimas Juridiskais birojs - viens no viņu pienākumiem taču ir arī sniegt likumdevējam padomus. Kapēc jāveido jaunu dienestu ar līdzīgām funkcijām, varbūt vajag stiprināt esošo vai vismaz saprast, kāpēc netiek galā ar uzticētajām funkcijām?

"Kāpēc tad viņi ir apstiprināti par ST tiesnešiem"?

Trīs Satversmes tiesas tiesnešus apstiprina pēc ne mazāk kā desmit Saeimas deputātu priekšlikuma, divus – pēc Ministru kabineta priekšlikuma, bet vēl divus – pēc Augstākās tiesas plēnuma priekšlikuma.

T.i., politiķi (Kaimiņš u.c. intelekta giganti) ir vēlējušies 5 no viņiem iecelt amatā, tik arī vienkārši, jo šie cilvēki pārstāv/dala savu iecēlēju uzskatus utt. utjp. un subjektīvi tā arī tulkos satversmi.