ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

5. Novembris 2019 /Nr.44 (1102)

Cilvēktiesības Latvijas ārpolitikā
Kristīne Līce
Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās 
Elīna Luīze Vītola
Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās biroja juriskonsulte 

Ārlietu ministrijas ēkas vestibilu rotā Zigfrīda Annas Meierovica, pirmā Latvijas Republikas ārlietu ministra, 1921. gada 18. februāra Satversmes sapulces sēdē teiktais: "Latvija ir paveikusi divus posmus savā cīņā par valsts neatkarību, proti: Latvijas atbrīvošanu un Latvijas atzīšanu. Abas šīs cīņas ir kronētas ar uzvaru. Pirmās izkaroja ar ieročiem rokās un cilvēku upuriem, otrās neprasīja vairāk kā spalvu un smadzenes." Trešajā atmodā un neatkarības atjaunošanā "spalvai un smadzenēm" bija izšķiroša loma, un šī raksta mērķis ir pievērsties vienam no neatkarības atjaunošanā aktuālajiem jautājumiem, kurš tika risināts tieši ar šiem instrumentiem. Proti, raksts aplūko cilvēktiesību jautājumu kā ārpolitikas elementu pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas un šī jautājuma ietekmi uz Latvijas integrāciju starptautiskajās organizācijās. Savukārt raksta otrajā daļā autores pievēršas pēdējai desmitgadei, kuras laikā cilvēktiesību jautājumos Latvijas nostāja vairs nav tikai reaģējoša; tā vietā Latvija arvien pārliecinošāk iesaistās starptautiskās dienaskārtības veidošanā.

Cilvēktiesības Latvijā 1991–1999: galvenokārt ārējs faktors

Lai garantētu neatkarības neatgriezeniskumu, 20. gadsimta 90. gados Latvijas un pārējo Baltijas valstu galvenais mērķis bija veidot demokrātiskas un tiesiskas valstis, kuras iekļautos globālajās un reģionālajās organizācijās, jo īpaši Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā (turpmāk – NATO) un Eiropas Savienībā (iepriekš – Eiropas Kopiena; turpmāk – ES). Latvijas ārpolitikas virzienus pēc neatkarības atjaunošanas iezīmēja arī Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs savā 1992. gada 21. februāra uzrunā Eiropas parlamentāro asambleju konferencē Strasbūrā,1 uzsverot trīs faktorus: (1) diplomātiju, kurā Latvija varētu būt rietumu un austrumu bloku vienojošais elements; (2) tirgus ekonomikas izveidi un nostiprināšanu, lai pārtrauktu administratīvās plānošanas sistēmu un pielāgotos prevalējošai ekonomikai Eiropā; un (3) drošības, stabilitātes un sadarbības pilnveidi atbilstoši Eiropas principiem, kas kopumā palīdzētu Latvijai kļūt par starptautiskās sabiedrības locekli. Savukārt viens no demokrātijas stūrakmeņiem ir cilvēktiesību ievērošana, tādēļ Latvijai vispirms vajadzēja pierādīt, ka tā ir pienācīgi ieviesusi cilvēktiesību aizsardzības standartus un var iestāties Apvienoto Nāciju Organizācijā (turpmāk – ANO), Eiropas Padomē (turpmāk – EP) un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā (iepriekš – Eiropas Drošības un sadarbības apspriede; turpmāk – EDSO), jo dalība šajās organizācijās tika uzskatīta par priekšnoteikumu dalībai NATO un ES.

Jau 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 8. punkts noteica, ka Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā padome (turpmāk – AP) nolemj "garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām".2 Tāpat 4. maijā AP pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautāju­mos",3 ar kuru Latvija pievienojās 50 (pēc grozījumiem – 52) starptautiskiem instrumentiem par cilvēktiesību ievērošanu un aizsardzību. Tādējādi jau pirmajos dokumentos par neatkarības atjaunošanu Latvija skaidri pauda savu nostāju – atjaunot iepriekšējo demokrātisko sistēmu, kuras viena no galvenajām vērtībām bija cilvēktiesību garantēšana atbilstoši starptautiskajiem standartiem.

VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Edgars Rinkēvičs
Viedoklis
Latvijas diplomātija – gadsimts valsts un starptautisko tiesību sardzē
Jurista Vārds
Notikums
"Jurista Vārda" otrā tikšanās ar autoriem un lasītājiem Latgalē raisa vēl plašāku interesi  
Guna Japiņa, Dagnija Lāce-Ate
Skaidrojumi. Viedokļi
Valsts aizsardzība ārvalstīs kā Satversmes garantētas pamattiesības
Līdz ar plašajām iespējām, ko mūsdienās sniedz praktiski neierobežota personu mobilitāte, tā slēpj ceļotāju drošību, veselību un pat dzīvību apdraudošus riskus. Gan ārvalsts likumdošanas nepārzināšanas, gan tuvinieku vai ...
Mārtiņš Drēģeris
Skaidrojumi. Viedokļi
Latvijas ārlietu dienesta ieguldījums valstiskās nepārtrauktības perspektīvā
Raksts ieskicē Latvijas sūtņu sadarbības formātus un praksi Latvijas Republikas kontinuitātes (nepārtrauktības) doktrīnas kontekstā, sākot no Otrā pasaules kara līdz pat 1991. gada beigām, kas noslēdzās ar vienota Latvijas ...
Saulvedis Vārpiņš
Viedoklis
Ir nepamatoti reducēt lietu lēnās iztiesāšanas iemeslus tikai uz advokātiem
Šajā rakstā pausts autora viedoklis jeb pārdomas par priekšlikumiem advokātu elektronisko noslodzes kalendāru padarīt informatīvu un izdarīt izmaiņas kriminālprocesuālajā regulējumā par advokātu dalību tiesas sēdēs.
6 komentāri
AUTORU KATALOGS