Pēc pusgada spēkā stāsies jaunais Administratīvās atbildības likums1 (turpmāk – AAL), kurš pamatos izmainīs (nezinu, vai uzlabos) līdz šim mums zināmo lietvedību administratīvo pārkāpumu lietās. Turpmāk to sauksim par administratīvo pārkāpumu procesu. Joprojām diskusijas vērts ir jautājums: vai no praktiskās izmantošanas viedokļa labāk nebija uzlabot kopš 1985. gada 1. jūlija spēkā esošo Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu2 (turpmāk – LAPK), pielāgojot to mūsdienu prasībām, vai tomēr to sadalīt, atsevišķi nodalot procesuālo daļu, bet bijušo sevišķo daļu pārcelt uz nozaru likumiem? Daļēji ir jāpiekrīt viedoklim, ka LAPK ir padomju laika mantojums ar novecojušiem uzskatiem, tomēr tas bija praktisks un viegli izmantojams. Man bija iespēja strādāt gan pirms LAPK ieviešanas, kad darbinieks bija apkrāvies ar dažādām nozari reglamentējošām tiesību normām, gan arī jau ar LAPK. Varu apgalvot, ka no praktiķu (precīzāk – "universālā" policijas darbinieka, kura kompetence ir ļoti plaša un daudzās nozarēs) skatpunkta vieglāk strādāt un darbs bija pārskatāmāks, ja materiālās un procesuālās tiesību normas bija atrodamas vienkopus (kodificētas). Protams, jāpiekrīt arī viedoklim, ka LAPK nebija pilnīgs un daudzas normas bija meklējamas speciālajos nozaru likumos.
Tomēr, iepazīstoties ar AAL, piedaloties atsevišķu nozaru likumu grozījumu izvērtēšanā un saskaņošanā, nākas konstatēt daudzus problēmjautājumus, ar kuriem nākotnē, iespējams, vajadzēs saskarties procesā iesaistītajām personām, piemēram, par dalīto kompetenci. Žēl, ka diskusija par šo likumu un tā piemērošanu nav notikusi daudz agrāk un daudz plašākā lokā, iesaistot tajā plašāku speciālistu loku, ne tikai darba grupas ietvaros.
Man bija iespēja strādāt tieslietu ministra 2001. gadā izveidotajā pirmajā darba grupā A. Rozenas vadībā.3 Tomēr, pārskatot šīs darba grupas tā laika materiālus un šodienas rezultātu, tas ir būtiski mainījies, un es neteiktu, ka uz sliktāko pusi. Tomēr daudzi jautājumi joprojām palikuši neskaidri un nākotnē, "staigājot pa tiesām", mēs būsim spiesti palīdzēt veidot judikatūru, kas varbūt arī likumdevējam atkārtoti liks pievērsties šim likumam un atsevišķus jautājumus pārskatīt.
Arī šīs publikācijas mērķis ir vismaz uzsākt diskusiju par salīdzinoši maz pētītu un diskutētu jautājumu, kurš būtiski aizskar cilvēktiesības – par procesuālajiem piespiedu līdzekļiem. Šoreiz gan tikai par personas administratīvo aizturēšanu. Jau iepriekš biju pētījis šo piespiešanas līdzekli, kad administratīvā aizturēšana bija nodalīta no pārkāpēja atvešanas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes