Iepriekš rakstā par dezinformācijas regulējumu1 tika norādīts, kādi apsvērumi ir jāņem vērā, lai ierobežojums izplatīt nepatiesu, maldinošu vai sagrozītu informāciju atbilstu vienam no pamattiesību ierobežošanas testa kritērijiem – tas būtu noteikts ar likumu. Savukārt šajā rakstā autors centīsies atklāt tos apsvērumus, kas jāņem vērā, lai šāds ierobežojums atbilstu arī samērīguma principa prasībām, kā arī norādīs uz alternatīviem līdzekļiem mērķa – dezinformācijas izplatības samazināšana – sasniegšanai.
I. Dezinformācijas regulējuma samērīgums
Lai gan neseno notikumu gaismā nav apšaubāma dezinformācijas potenciāli kaitīgā ietekme uz demokrātiju un sabiedrības veselības aizsardzību, nedrīkst aizmirst, ka vārda brīvība ir viens no būtiskākajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem, kā arī viens no tās attīstības un katra indivīda pašpiepildījuma pamatnosacījumiem.2 Tāpat nav šaubu par to, ka tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas un tās, kā norāda Satversmes 116. pants, likumā paredzētos gadījumos var tikt ierobežotas, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Tomēr nepārdomāta cīņa ar dezinformāciju apdraud ikvienas personas tiesības uz vārda brīvību, kā arī mediju neatkarību. Ja uz nepatiesas, maldinošas vai sagrozītas informācijas izplatīšanu vērstie ierobežojumi būs pārmērīgi, uz vārda brīvību tiks radīta stindzinoša ietekme (chilling effect), kuras dēļ indivīdi, tostarp žurnālisti, būs spiesti atturēties no kritiska viedokļa paušanas vai šokējošas, reizēm arī kļūdainas informācijas izplatīšanas, baidoties no iespējamā soda par valsts iestādēm vai ietekmīgām personām nevēlamu viedokļu un/vai informācijas publicēšanu.
Vārda brīvības ierobežojumiem ir jāatbilst samērīguma principam,3 proti, tiem ir jābūt gan piemērotiem leģitīmo mērķu sasniegšanai, gan vismazāk ierobežojošiem no visiem līdzekļiem, kas šos mērķus ļautu sasniegt, turklāt labumam, ko iegūst sabiedrība, ir jābūt lielākam par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.4
Lai novērstu situācijas, ka individuālu pamattiesību aizskārumu gadījumā, uz ko ir attiecināmi iepriekš minētie Satversmes tiesas judikatūrā nodibinātie kritēriji, tiek konstatēts samērīguma principa pārkāpums, likumdevējam ir vispārīgi jāapsver, vai dezinformācijas regulējuma ieviešana vispār ir piemērots līdzeklis to mērķu sasniegšanai, kurus tas ir izvirzījis, un vai nepastāv mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem ir iespējams sasniegt leģitīmos mērķus. Tāpat likumdevējam, ja tas tomēr izvēlas ieviest dezinformācijas regulējumu un paredzēt atbildību par nepatiesas vai maldinošas informācijas izplatīšanu, ir jānodrošina, ka potenciāli piemērojamais sods par šādu pārkāpumu būtu samērīgs.
II. Problēmas identificēšana un piemērotu līdzekļu izvēles nepieciešamība
Vispirms jāidentificē, ar kāda veida nepatiesu, maldinošu vai sagrozītu informāciju likumdevējs vēlas cīnīties, ieviešot dezinformācijas regulējumu. Pretējā gadījumā likumdevēja izraudzītie līdzekļi var izrādīties nepiemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai.
Kā jau tika norādīts iepriekš, dezinformācija tās plašākajā definīcijā neaprobežojas tikai ar klasiskām "viltus ziņām". Tā var izpausties arī kā patiesas informācijas sagrozīšana ar mērķi maldināt, patiesas informācijas pasniegšana sagrozītā kontekstā5 vai kā nepatiesas vai maldinošas informācijas izplatīšana bez kaitīga nodoma, kas joprojām var radīt kaitīgās sekas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes