ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Turpinoties Interešu pārstāvības atklātības likumprojekta (zināms arī kā Lobēšanas atklātības likums un Lobisma likums) izstrādei, ir svarīgi pievērst uzmanību arī tam, vai un kā jaunais tiesiskais regulējums tiks salāgots ar jau esošajām tiesību normām, tostarp krimināltiesību normām, kas paredz atbildību par koruptīviem nodarījumiem. Ir skaidrs un saprotams, ka, nosakot pieļaujamos interešu pārstāvības un to aizstāvēšanas veidus un kārtību, ir jānorobežo likumīgas darbības, kas veiktas, lai ietekmētu likumdošanas, lēmumu pieņemšanas un normatīvo aktu piemērošanas procesu no krimināli sodāmiem nodarījumiem, kas apdraud valsts un pašvaldību institūciju darbību sabiedrības labā.

Interešu pārstāvība un centieni ietekmēt kāda likuma/lēmuma pieņemšanas procesu paši par sevi neveido likumpārkāpumu, un šajā ziņā ar Interešu pārstāvības likuma pieņemšanu nekas netiks mainīts. Tādas darbības kā, piemēram, informācijas sniegšana, līdzdalība diskusijās un darba grupās, ideju un iniciatīvu popularizēšana un reklamēšana, tikšanās ar lēmumu pieņēmējiem nolūkā skaidrot kādus jautājumus un pārliecināt par nepieciešamību rīkoties noteiktā veidā, nav un netiks aizliegtas ar likumu.

Lobēšanas pasākumu veidi, to skaits un intensitāte un pat informācijas tendencioza pasniegšana per se nepadara veiktās darbības par nelikumīgām. No lobētājiem saņemtās informācijas izvērtēšana un pārbaude ir lēmumu pieņēmēja pienākums. Pat ja, pārstāvot svešas intereses, persona rīkojas pretēji ētikas normām, viņas rīcība tādēļ nekļūst par noziedzīgu. Nepilnīgas informācijas sniegšana vai tās tendencioza pasniegšana lēmuma pieņēmējiem var sagraut lobētāja reputāciju, izslēgt viņu no personu loka, kurām ir iespēja efektīvi ietekmēt likumdošanas/lēmumu pieņemšanas procesu un tā rezultātus, bet per se nerada pamatu atzīt veikto darbību par noziedzīgu.