ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

Pateicoties Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un pretkorupcijas komisijas darba grupas lobēšanas atklātības likumprojekta izstrādei izveidošanai, Latvijā visbeidzot vairs nav aktuāls jautājums, vai lobēšanu regulēt, bet gan kā. Ievērojot starptautiski izvirzītās prasības šāda regulējuma izveidei,¹ kritiku par līdz šim izstrādātajiem normatīvo aktu projektiem,² iedzīvotāju aptauju rezultātus par nepieciešamību vairot likumdošanas procesa caurspīdīgumu,³ kā arī citu Eiropas valstu nedienas efektīva regulējuma radīšanā,⁴ Latvijas likumdevējs nostādīts visai neapskaužamā un vienlaikus izšķirošā pozīcijā. Lai jaunais likums piepildītu lolotās cerības par skaidru publisko lēmumu pieņemšanas gaitu un cilvēku ticības valstij vairošanu, regulējumam jābūt efektīvam – saskanīgam ar lobēšanas regulējuma mērķi un tā adresātiem. Tādēļ iesākumā autore kodolīgi izklāstīs lobēšanas lomu mūsdienu demokrātiskā valstī, lai turpinājumā norādītu uz risinājumiem mērķim atbilstoša lobēšanas regulējuma izstrādei.

Lobēšana un likumdevēja pienākums to regulēt normatīvi

Lobēšana ir viens no sabiedrības interešu pārstāvības instrumentiem valsts varas īstenošanā demokrātiskā valstī. Prakses novērojumu rezultātā mūsdienās ar to saprot ikvienas personas jebkuru centienu tik tālu, cik tas ir tiesisks, ietekmēt publiska rakstura lēmumus jebkurā to pieņemšanas līmenī. Tas var būt indivīds, interešu grupa vai organizētāks veidojums, un ietekmējamie lēmumi var norisināties pašvaldību, valdības un likumdevēja līmenī. Pamats šīm tiesībām atrodams Satversmes 100. pantā, kas aizsargā tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus, kā arī 104. pantā, kas paredz aizsargāt ikviena tiesības vērsties valsts un pašvaldību iestādēs, turklāt saņemot atbildi pēc būtības.⁵ Iepretim klasiskajiem suverēna iniciatīvas instrumentiem valsts varas īstenošanā, kā, piemēram, likumdevēja ievēlēšana, atsaukšana, likumu un Satversmes grozījumu pieņemšana, tautas nobalsošana, pulcēšanās un biedrošanās brīvība, lobēšana visefektīvāk spēj radīt tiešu (nepastarpinātu) diskusiju starp tautu un publisko lēmumu pieņēmējiem. Tas tādēļ, ka lobēšanas process ir reāls dialogs par konkrētu interešu aizstāvību.

Lobēšana piešķir brīvību sabiedrības locekļiem piedalīties publisku lēmumu pieņemšanā, tādēļ tai, kā jebkurai citai demokrātiskas valsts piešķirtai brīvībai, nepieciešams tiesisks ietvars, ko prasa tiesiskas valsts princips. Proti, lai viena brīvība lobēt neaizskartu cita brīvību lobēt.