Realitāte, kuras priekškaru plašāk pavēra Satversmes tiesas 2020. gada 18. septembra spriedums lietā Nr. 2019-32-01, un vairumam sabiedrības pagaidām vēl nezināmās minētā sprieduma izpildes sekas ir pamudinājums aplūkot jautājumu par to, kā un vai vispār personām, kas izcieš brīvības atņemšanas sodu ieslodzījuma vietā vai kurām piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis – apcietinājums, tiek nodrošinātas tiesības cilvēka cieņu nepazemojošā veidā vēl pēdējo reizi atvadīties no mirušā tuvinieka.
Nesen kāda kolēģe, sniedzot juridisko palīdzību aizdomās turētajam, kam nule kā bija mirusi vecmāmiņa, ar kuru klientu saistīja ne vien ciešas ģimeniskās saites, bet arī siltas bērnības atmiņas, dalījās ar pārdomas rosinošu epizodi no tiesas sēdes, kurā noritēja apcietinājuma turpmākas piemērošanas nepieciešamības izvērtēšana. Proti, pamatojot nolēmumu aizdomās turētajam tomēr turpināt piemērot apcietinājumu, izmeklēšanas tiesnesis sausi noteicis: ja persona vēlas atvadīties no mirušās radinieces, var izteikt lūgumu cietuma priekšniekam un šāda iespēja tiks nodrošināta turpat brīvības atņemšanas iestādes teritorijā.
Šo rindu autoram bija radusies kļūdaina pārliecība, ka nu, 2021. gadā, Satversmes tiesas (turpmāk – ST) pērngad pasludinātais spriedums lietā par īslaicīgu cietuma atstāšanu tuva radinieka bēru gadījumā1 gan būs ticis pienācīgi izpildīts. Un vismaz šajā ziņā nekādu pārpratumu, sekojot ST secinājumiem, nemaz nevarētu būt. Kā tas tagad redzams, arī tik nepārprotami norādījumi ir izrādījušies grūti izpildāmi.
Diemžēl arī citkārt ST spriedumi ir saņēmuši ne vien kādas sabiedrības daļas nopēlumu, bet arī sīvu valsts varas atzaru pretstāvi. To ilustrē kaut vai tas, ar kādu gausumu vairums procesa virzītāju un tiesnešu vēl šodien pieņem ST atziņas lietā par personas tiesībām iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem.2 Rīkojoties pretēji tam, ko ar sprieduma saturu faktiski bija vēlējusies sacīt ST, tiesību normu piemērotāji "izmeklēšanas noslēpuma" mantras3 aizsegā arvien turpina būtiski ierobežot personu tiesības pienācīgi sagatavoties lietas izskatīšanai un tikt uzklausītam.
Jāteic, ka arī jau minētajā gadījumā, personai saņemot tiesas atrunu, ka atvadīšanās no mirušās tuvinieces būs iespējama tikai cietuma teritorijā, atkārtojas tas pats stāsts – deformēta tiesiskuma izpratne un visai attāla nojauta par to, ko nozīmē cieņa pret cilvēku, ir bijis gana labs iemesls aprobežoties ar tādu tehnisku risinājumu, kas ļauj apiet ST sprieduma jēgu. Proti, apcietinājumā vai ieslodzījumā esošajiem patlaban vienīgā piedāvātā iespēja, lai pēdējo reizi atvadītos no mūžībā aizgājušā radinieka, ir lūgt tuvinieka nogādāšanu uz cietuma teritoriju. Un šis risinājums nekādi neatšķiras no Tieslietu ministrijas un Saeimas aizstāvētās pozīcijas, ko spriedumā lietā Nr. 2019-32-01 ST jau bija noraidījusi kā Satversmei neatbilstošu.4
Realitāte, kuras priekškaru jau plašāk pavēra ST 2020.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes