Juristam ar zināšanām un labu reputāciju vienmēr būs darbs, uzsver visi "Jurista Vārda" uzrunātie akadēmiskās un profesionālās tiesību zinātņu vides pārstāvji. Nav šaubu, ka par abu priekšnoteikumu veiksmīgu realizāciju lielākoties jāgādā pašam censonim, tomēr par sniegtajām zināšanām līdzatbildīgas ir augstākās izglītības iestādes un to piedāvātās studiju programmas. Kas raksturo augstāko juridisko izglītību Latvijā šobrīd?
Šogad visās augstskolās kopumā uzņemto jurisprudences studentu skaits varētu būt zināms tikai oktobra beigās, informē Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Augstākās izglītības departamentā. Tā darbinieki prognozē, ka, iespējams, studējošo skaits būs samazinājies.
Jurisprudenci Latvijā var apgūt valsts augstskolās – Latvijas Universitātē (LU), Daugavpils Universitātē (DU), Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), Rēzeknes Augstskolā (RA) un Latvijas Policijas akadēmijā (LPA), kā arī juridisko personu dibinātajās augstskolās – Biznesa augstskolā "Turība" (BAT), Baltijas Starptautiskajā akadēmijā (BSA), Sociālo tehnoloģiju augstskolā (STA) un Rīgas Juridiskajā augstskolā (RJA). Tāpat studijas šajā jomā piedāvā valsts un juridisko personu dibinātās koledžas: Juridiskā koledža, Biznesa vadības koledža, Latvijas Biznesa koledža, liecina IZM Augstākās izglītības departamenta pārskats par Latvijas augstāko izglītību 2008. gadā.
Tiesību zinātnes allaž ir bijušas viena no pieprasītākajām studiju programmām ar vienu no lielākajiem konkursiem uz valsts budžeta vietām. 2009. gadā par valsts budžeta finansējumu studē 559 pilna laika bakalaura un profesionālās studiju programmas studenti, tostarp 180 – LU, 60 – DU, 90 – RA, 229 – LPA. Pilna laika maģistra studiju programmās no valsts budžeta līdzekļiem finansētas 211 studiju vietas, no tām 140 – LU, 15 – RA, 56 – LPA. Doktora studiju līmenī šogad par valsts budžeta līdzekļiem studē 27 LU un 16 LPA doktoranti.
Jurisprudences studenti
Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem šogad studentu interese par jurisprudences studijām ir saglabājusies, bet to raksturo mazāks pieteikumu skaits, ko, visticamāk, ir ietekmējusi vispārējā ekonomiskā situācija un, iespējams, Latvijas iedzīvotāju vecumstruktūra, atzīst augstskolu pārstāvji. "Jurista profesija savu aktualitāti un prestižu nav zaudējusi, taču mazāk studentu var piepildīt vēlmi iegūt zināšanas un diplomu jurisprudencē," saka BAT profesors, Juridiskās fakultātes dekāns Dr.iur. Jānis Načisčionis.
Pērn tiesību zinātnes bakalaura studiju programmā Latvijas Universitāte saņēma 1026 reflektantu pieteikumus, šogad – 800. Mazāk nekā citus gadus pirmkursnieku ir nepilna laika klātienes programmā, kurā ir tikai maksas studiju vietas. Pērn šīs programmas 1. kursā uzņēma 108 studentus, šogad – 89. Pirmo reizi universitāte izsludināja papildu uzņemšanu šīs programmas nepilna laika klātienē neaizpildīto studiju vietu dēļ, reflektantu statistikas izmaiņas skaidro LU Juridiskās fakultātes dekānes pienākumu izpildītāja Dr.iur. Anita Rodiņa.
Viņa norāda vēl kādu šim gadam zīmīgu tendenci – šogad 20% jeb piektā daļa no visiem jurisprudences studētgribētājiem bija gatavi studēt tikai par valsts budžeta finansējumu, savukārt pērn pieteikuma veidlapā sadaļu "studijas tikai par valsts budžeta finansējumu" atzīmēja vien 7% tiesību zinātnes reflektantu.
Kas studentus pamudināja sākt studēt tiesību zinātni šogad? LU Juridiskās fakultātes dekāne Dr.iur. Kristīne Strada-Rozenberga norāda, ka neformālu sarunu rezultāti liecina – tie paši iemesli, kas citos gados: "Bija laiks, kad daļu studentu tiesību zinātnes studijām piesaistīja uzskats, ka jurista profesija ir ļoti pelnoša un allaž nodrošinās ar darbu un pārticību, bet lielākoties studentiem ir patiesa interese par šo jomu. Varbūt agrāk daļai studentu, kuri profesiju izvēlējušies ģimenes iespaidā, bija vienaldzīgāka attieksme, bet kopumā šeit nāk motivēti cilvēki, nedaudz ar tieksmi uz varu, ko dāvā zināšanas jurisprudencē, un vēlmi pārzināt jautājumus, kuri visai sabiedrībai ir svarīgi, bet kuros lielākā daļa neorientējas."
| Šeit nāk motivēti cilvēki, nedaudz ar tieksmi uz varu, ko dāvā zināšanas jurisprudencē, un vēlmi pārzināt jautājumus, kuri visai sabiedrībai ir svarīgi, bet kuros lielākā daļa neorientējas. |
Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centrs (AIKNC) izšķir vēl dažas jurisprudences studentu grupas. Tie ir cilvēki, kuriem nepieciešams tikai "dokuments", lai sāktu vai turpinātu strādāt, kā arī citu profesiju pārstāvji, piemēram, uzņēmēji, kas tiesību zinātni apgūst tikai kādu laika periodu un apzināti nepabeidz studijas, jo jau ir ieguvuši nepieciešamās zināšanas.
Krīze ir pozitīvi ietekmējusi pieteikumu skaitu LU maģistra profesionālās studiju programmas pilna laika klātienes nodaļā. "Šogad pirmoreiz uzņēmām tik daudz studentu. Pērn 1. kursā bija 125 studenti, šogad – 149. Viņi saprot, ka akadēmiskā bakalaura diploms vēl nenozīmē kļūšanu par juristu. Jurista kvalifikāciju var iegūt, tikai pabeidzot profesionālo maģistrantūras programmu. Ja persona vēlas veidot jurista karjeru, profesionālā maģistra grāda iegūšana ir obligāts priekšnosacījums," skaidro A. Rodiņa.
Boloņas deklarācija un sabiedrības neizpratne
Kopš 2004. gada studijas tiesību zinātnē, tāpat kā citās programmās, realizē pēc piecu gadu studiju modeļa, kas paredz trīsgadīgu bakalaura studiju programmu un divu gadu studijas maģistrantūrā. To nosaka Boloņas deklarācija jeb Eiropas Savienības izglītības ministru konceptuālā vienošanās, kas tika pretrunīgi vērtēta gan pirms, gan pēc ieviešanas. Lai gan studentu izpratne par esošo kārtību ir uzlabojusies, sabiedrībā par to vēl ir daudz neskaidrību, atzīst augstskolu pārstāvji.
Piemēram, vēl joprojām daļā iedzīvotāju valda neizpratne, ka cilvēks ar akadēmiskā bakalaura diplomu vēl nav jurists, jo pēc trīs gadu studijām kvalifikāciju nepiešķir. "Tas ir tikai izglītības starts akadēmiskā vai profesionālā maģistra studijām," uzsver J. Načisčionis. Gadās, ka darba devēji pieņem darbā cilvēkus ar akadēmiskā bakalaura diplomu, nezinādami, ka jaunie darbinieki ir tikai "pusgatavi" speciālisti. Arī studentiem sākotnēji pēc izlaiduma bija satraukums: diploms ir iegūts, bet ko darīt tālāk? "Lielākā prakses daļa, nopietnākais darbs un kvalifikācijas eksāmens seko pēc tam profesionālajā maģistra studiju programmā. Pēc tās absolvēšanas students iegūst jurista kvalifikāciju – kopumā pēc pieciem studijās pavadītiem gadiem tāpat kā iepriekš," skaidro LU Juridiskās fakultātes dekāne.
Latvijas Juristu biedrības ģenerālsekretāre dipl.iur. Silvija Līce uzskata, ka esošā "pusizglītība" nav pareizākais ceļš labu speciālistu sagatavošanai. Viņasprāt, tikai ļoti centīgs students, kuru nemāc dažādas ikdienas rūpes, pirmajos trīs studiju gados spēj iedziļināties, piemēram, tiesību teorijas jautājumos. "Bet bez kārtīgiem pamatiem nevar būvēt jurisprudences ēku," atzīmē S. Līce.
| Bakalaura, maģistra grādu piešķiršana varētu palikt augstskolu pārziņā, bet varētu tikt ieviests vienots jurista kvalifikācijas iegūšanas eksāmens kā Vācijā. |
"Tāpat sabiedrībā nav skaidrības par atšķirību starp diviem maģistra grādiem tiesību zinātnē – profesionālo un akadēmisko," A. Rodiņa norāda uz esošās izglītības sistēmas komplicēto struktūru. Arī akadēmiskās maģistrantūras absolvēšana personai nepiešķir jurista kvalifikāciju. Tā ir zināšanu padziļināšana un sagatavošanās doktorantūras studijām un zinātniskas ievirzes darbam. Jurista kvalifikāciju var iegūt tikai profesionālās maģistrantūras studijās.
Pēdējos gados arvien lielāku popularitāti gūst doktora studijas tiesību zinātnē, iespējams, pateicoties šim "3+2" modelim, jo "liela daļa studentu pēc bakalaura studijām "automātiski" nokļūst maģistrantūrā, turklāt maģistra grāds tiesību zinātnē vairs netiek uzskatīts par lielu sasniegumu. Ārzemēs atbildīgos amatos nav iedomājami cilvēki bez doktora grāda. Ceru, ka nākotnē tāpat būs arī Augstākās tiesas Senātā," saka K. Strada-Rozenberga.
Arī J. Načisčionis norāda Boloņas deklarācijas noteiktās kārtības pozitīvo iezīmi – studiju procesa pēctecību: "Bakalauri pāriet studēt maģistrantūrā, un tie universitātes studenti, kas tur neturpina studēt, ir mūsu potenciālie studenti."
Tāpat esošo kārtību atbalsta Latvijas Studentu apvienības (LSA) pārstāve Ilze Bertāne, jo "mūsdienās daudz studentu izvēlas maģistrantūrā studēt citā zinātnes nozarē, lai iegūtu plašāku kompetenci, un šiem studentiem ir noderīgi, ka bakalaura grāds no maģistra ir nodalīts".
Ar doktora grādu, bet nav jurists
Cilvēkiem, kas vēlas studēt jurisprudenci, ir izvēles iespējas. Proti, jurista palīga profesiju var apgūt akreditētās 1. līmeņa profesionālajās studiju programmās BSA, Juridiskajā koledžā, Latvijas Biznesa koledžā, BAT un Biznesa vadības koledžā.
Iegūt juriskonsulta kvalifikāciju akreditētās profesionālajās studiju programmās piedāvā BSA, DU, RA, BAT un STA, savukārt jurista kvalifikāciju piešķir pēc akreditētas studiju programmas absolvēšanas BSA, LPA, LU, RJA, RSU un BAT.
K. Strada-Rozenberga skaidro, ka juriskonsulta kvalifikācija nedod cilvēkam iespēju ieņemt nevienu no klasiskajām juridiskajām profesijām – prokurors, tiesnesis, advokāts, notārs u. c.: "Reflektantam jāizlemj, vai viņa mērķis kādreiz ir iesaistīties tiesu sistēmai piederīgajās institūcijās vai strādāt tikai privātajā jomā, kas akceptē juriskonsulta kvalifikāciju." Pat ja jaunietim 18 gados šķiet, ka viņš nekad nebūs tiesnesis, 40 gadu vecumā domas var mainīties.
A. Rodiņa piebilst, ka dažkārt cilvēks, kas ieguvis juriskonsulta kvalifikāciju un turpina studēt akadēmiskajā maģistrantūrā, tikai beigās attopas, ka viņam nav jurista kvalifikācijas, kas paver ceļu iespējām strādāt advokatūrā. Pat tiesību zinātņu doktors, kas izvēlējies akadēmisko ceļu, nav jurists un nevar kļūt, piemēram, par advokātu vai notāru. "Iespējams, ka valstī jurisprudences izglītības iedalījums ir izveidots par sarežģītu un būtu jādomā par sistēmas vienkāršošanu," rezumē K. Strada-Rozenberga.
Privātās un valsts augstskolas
Jau minēts, ka Latvijā tiesību zinātnes programmas piedāvā vairākas valsts un privātās augstskolas. Konkurences dēļ neizbēgami tiek salīdzināta to piedāvātās izglītības kvalitāte, studiju programmu saturs, mācībspēku kolektīvs u. tml. jautājumi, kas ir būtiski esošajiem un topošajiem studentiem. Viena no stereotipiskajām idejām pauž, ka valsts augstskolās iegūtā izglītība tiesību zinātnē ir kvalitatīvāka un pamatīgāka.
Latvijas Juristu biedrībai šādu ziņu nav. Arī K. Strada-Rozenberga, lai arī vairākkārt saskārusies ar šādu stereotipu, atzīst, ka šāds viedoklis ir nepamatots, jo pēdējos gados privātā izglītība ir ļoti attīstījusies un privātās augstskolas ir spēcinājušās: "Arī privātajās augstskolās ir izveidojies ļoti labs un spēcīgs pasniedzēju loks, tās spējušas piesaistīt daudz jauno speciālistu." LU Juridiskās fakultātes dekāne norāda, ka kopumā ir atjaunojusies jaunu cilvēku vēlme strādāt akadēmisku darbu, tāpēc doktoranti vai doktora zinātniskā grāda ieguvēji dodas strādāt arī uz privātajām augstskolām. "Juridiskās izglītības jomā bez Latvijas Universitātes ir vēl vairākas citas valsts augstskolas – nebūt nedomāju, ka privātās studiju programmas ir sliktākas. Studiju programmu akreditācijai būtu jābūt tam sietam, kas nosaka programmas kvalitāti," atzīmē K. Strada-Rozenberga.
Kopumā juridisko programmu akreditācijas rezultātos valsts un privātajās augstskolās nav būtiskas atšķirības, norāda AIKNC vadītājs Juris Dzelme. Viņš pieļauj, ka stereotipu par privāto augstskolu ne tik augsto juridiskās izglītības kvalitāti, iespējams, ir radījušas tādas privātās augstskolas kā "Rimpak Livonija", kuras tiesību zinātņu programmām akreditācijas procesā bija problēmas. AIKNC mājaslapā pieejamā informācija liecina, ka "Rimpak Livonija" nosaukums starp akreditētajām tiesību zinātņu programmām un to realizējošām augstskolām joprojām nav minēts. Taču J. Dzelme atzīmē, ka grūtības bijušas ne tikai privāto, bet arī atsevišķu valsts augstskolu jurisprudences studiju programmu akreditācijā.
Arī LSA norāda, ka nav nācies saskarties ar tiesību zinātņu studentu sūdzībām saistībā ar studiju programmu kvalitāti. "Latvijā ir iespējams salīdzināt šīs programmas pēc akreditāciju komisiju ziņojumiem. Akreditēt var uz 0, 2 vai 6 gadiem. Nav novērots, ka tiesību zinātņu programmas privātajās augstskolās akreditētu uz mazāk gadiem nekā valsts augstskolās," saka I. Bertāne.
J. Načisčionis, kurš pārstāv juridisko izglītību privātajās augstskolās, uzskata, ka starp jurisprudences programmām valsts un privātajās augstskolās saturiski lielas atšķirības nav.
Vienotais eksāmens – viedokļu krustugunīs
Jau pirms vairākiem gadiem izskanēja pretrunīgi vērtētā ideja par vienotā eksāmena ieviešanu jurista kvalifikācijas iegūšanai. K. Strada-Rozenberga šo ideju atbalsta. Iespējams, tādējādi izzustu stereotipi par valsts un privāto augstskolu izglītības līmeņiem un būtu publiski pieejami izglītības iestāžu reitingi: "Bakalaura, maģistra grādu piešķiršana varētu palikt augstskolu pārziņā, bet varētu tikt ieviests vienots jurista kvalifikācijas iegūšanas eksāmens kā Vācijā. Esam pārliecināti par savu sagatavošanas līmeni un gatavi to publiski parādīt."
Vienotu jurista kvalifikācijas eksāmenu atbalsta arī Latvijas Juristu biedrība, tomēr norādot, ka šajā jautājumā būtu nepieciešama diskusija. Advokātiem, tiesnešiem, notāriem, tiesu izpildītājiem tik un tā vēlāk jākārto katram savs eksāmens, saka S. Līce.
Savukārt J. Načisčionis uz vienotā eksāmena ideju raugās skeptiski, jo, pabeidzot studiju programmu, studentam jau ir jākārto valsts eksāmens: "Katra augstskola realizē akreditētu programmu, kas beidzas ar valsts eksāmenu, kurā izvērtē studenta zināšanas, prasmes un pēc kura piešķir diplomu. Tāpēc esmu pret centralizēto eksāmenu." Lai gan augstskolu studiju programmu saturs ir līdzīgs, tās tomēr atšķiras. Tāpēc viņš uzskata, ka pēc jurista kvalifikācijas iegūšanas, lai gan diploms ir viens, tas katrā augstskolā piepildīts ar nedaudz citu saturu. "Daudzveidībā cilvēks var izvēlēties," tā BAT Juridiskās fakultātes dekāns pamato savu viedokli pret vienotā kvalifikācijas eksāmena ieviešanu. Arī AIKNC vairāk nosliecas uz vienotā eksāmena kritiķu pusi: "Iespējams, būtu nepieciešams reorganizēt specifiskos eksāmenus par tiesībām ieņemt, piemēram, notāra, advokāta amatu, bet jurista kvalifikācijas eksāmenam jāpaliek augstskolā. Jāpievērš uzmanība, lai tā komisijā būtu pārstāvji arī no citām augstskolām. Piemēram, Lielbritānijā eksāmenus pieņem citi pasniedzēji, nevis tie, kas studentiem lasa lekcijas. Jebkurā gadījumā – augstskola atbild par sava darba rezultātu."
Latvijas Juristu biedrība rosina, ka augstskolu programmās kā obligāts mācību priekšmets būtu iekļaujams juridiskās latviešu valodas kurss. Biedrības vērojumā patlaban juridiskā latviešu valoda ir "nožēlojamā stāvoklī", piemēram, augstskolu beigušam juristam nevajadzētu nepārtraukti jaukt "noteikumus" ar "nosacījumiem" un finanšu tiesībās vārdus "patstāvīgs" un "pastāvīgs", norāda S. Līce.
| Sabiedrībā nav skaidrības par atšķirību starp diviem maģistra grādiem tiesību zinātnē – profesionālo un akadēmisko. Akadēmiskās maģistrantūras absolvēšana personai nepiešķir jurista kvalifikāciju. Tā ir zināšanu padziļināšana un sagatavošanās doktorantūras studijām un zinātniskas ievirzes darbam. Jurista kvalifikāciju var iegūt tikai profesionālās maģistrantūras studijās. |
Pretēji sabiedrībā izskanējušiem viedokļiem par tiesību zinātnes studentu it kā zemo studiju līmeni K. Strada-Rozenberga uzsver, ka patlaban studē zināšanās ļoti stipri studenti, un mācībspēkiem ir nemitīgi jāattīstās, lai studenti viņus neapsteidz. Viņa pieļauj, ka minētais priekšstats radies, jo ir liels studentu skaits kopumā, taču "izcili studenti ir bijuši vienmēr": "Pirms pāris gadiem vēl būtu grūti iedomāties, ka mūsu studenti ārzemēs uzvar tiesu procesu izspēlēs, taču tagad tā notiek."
Prakse
Prakses nepietiekamība studiju programmās ir vēl viens no stereotipiem par jauno jurisprudences speciālistu sagatavošanu augstskolās. "Lai iegūtu jurista kvalifikāciju, nepieciešamas 26 prakses nedēļas. Prakšu ilgums visās augstskolās ir vienāds, jautājums tikai, kā un kur tās nodrošina," saka K. Strada-Rozenberga.
Gan LU, gan BAT studentiem prakses vietas meklē augstskola. Ar atsevišķām valsts pārvaldes iestādēm, tiesām un prokuratūru augstskolām jau izveidojusies ilglaicīga sadarbība, tomēr abu augstskolu juridisko fakultāšu dekāni atzīst, ka šogad darba devēji ir atturīgāki pret praktikantu uzņemšanu. "Darba devējiem jāsaprot, ka prakses vietu nodrošināšana ir viņu līdzdalība izglītības procesā, lai paši vēlāk neteiktu, ka augstskolas gatavo praktiskajam darbam nepiemērotus darbiniekus, jo nevienas, pat vislabākās, augstskolas solā studentam nevar iedot pilnīgi visas praktiskās iemaņas, kādas nepieciešamas dzīvē, mēs varam tikai modelēt situācijas," skaidro LU Juridiskās fakultātes dekāne.
"Prakse Latvijas izglītības sistēmā vienmēr ir bijusi klupšanas akmens," uzskata LSA pārstāve I. Bertāne. Proti, students nokļūst apburtajā lokā – viņam nav praktiskā darba pieredzes, bet viņš to nevar iegūt, jo darba devēji priekšroku dod darbiniekiem ar vismaz divu gadu ilgu pieredzi u. tml. Tādējādi, LSA skatījumā, ir "uzteicami", ka augstskolas spēj nodrošināt daudzveidīgas prakses vietas.
Jurista karjera: lēni un pamatīgi
Gan Latvijas Juristu biedrība, gan LU Juridiskās fakultātes pārstāvji ar nožēlu atzīst, ka valstī nenotiek kvalitatīva darba tirgus plānošana un prognožu izteikšana par iespējamo profesiju pieprasījumu nākotnes darba tirgū. "Neviens nav informējis, ka tuvākajos desmit gados vajadzēs tik darbiniekus iekšlietu sistēmai, tik – prokuratūrai, tik – advokatūrai, notariātam. Šāda plāna nav, turklāt juristi ir nepieciešami arī privātajā jomā. Nav pētījumu, kas izglītības iestādēm varētu pateikt priekšā kādas tendences. Varam tikai minēt, ir vai nav juristu pārprodukcija. No vienas puses, saka, ka absolventiem ir grūtāk sameklēt darbu, no otras puses, darba devēji nevar atrast labus darbiniekus," norāda K. Strada-Rozenberga. Arī J. Načisčionis uzsver, ka speciālistu pārprodukciju nekādā veidā nevar pierādīt, turklāt jāņem vērā, ka visi programmas absolventi nestrādā savā profesijā, bet ir, piemēram, uzņēmēji – darba devēji citiem.
K. Strada-Rozenberga uzsver, ka nekad nav par daudz labu speciālistu, jo, attīstoties konkurencei, labāk attīstās prakse kopumā. Viņas skatījumā, pirms kāda laika, īpaši pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, 2. un 3. kursa jurisprudences studenti bija pieraduši, ka viņi jau strādā atbildīgos amatos un ir novērtēti darba tirgū. "Tolaik ļoti strauji attīstījās karjeras. Tagad šis pārejas laiks ir beidzies, un tam nav pat sakara ar krīzi. Studentam jāsaprot – kamēr viņš ir students, viņš vēl nav speciālists, kas var ieņemt atbildīgu amatu. Viņam ir jāizstudē, jāiegūst jurista kvalifikācija, un tad var sākt veidot karjeru, nevis uzskatīt, ka, iegūstot izglītības diplomu, jau jābūt pašos karjeras augstumos. Tagad jurista karjeras veidošanās norit lēni, pamatīgi, pakāpienu pēc pakāpiena," skaidro LU Juridiskās fakultātes dekāne.
"Studenti darbu bieži vien atrod advokātu birojos kā palīgi, kā asistenti. Šī brīža situācijā, kad Latvijā aizvien vairāk pārkāpj līgumus, izvairās no nodokļu maksāšanas, neievēro līguma noteikumus, juristiem darba pietiek," par kopējām darba tirgus tendencēm spriež LSA pārstāve I. Bertāne, piebilstot, ka daļai juriskonsultu un juristu palīgu darbu atrast tomēr ir grūtības, jo "ne visi grib strādāt izvēlētajā profesijā".
1. oktobrī, aplūkojot populārākos darba meklēšanas portālus, redzams, ka jurista, juriskonsulta un jurista palīga profesiju pārstāvji nebūt nav biežākie darba meklētāji. Liela daļa sludinājumu ievietotāju bija pilna laika klātienes un neklātienes tiesību zinātņu studenti, kas vēlas "apvienot teoriju ar jebkādu praksi šajā jomā", vai nesenie augstskolu absolventi, piemēram, paralēli darbam zvērināta advokāta birojā vēlas sākt veidot savu individuālo karjeru juridiskas palīdzības sniegšanā. Kā atzīmē Latvijas Juristu biedrībā: "Ja cilvēkam ir zināšanas un reputācija, darbs ir un būs."
Kā būs bez Latvijas Policijas akadēmijas
Latvijas augstākās juridiskās izglītības sistēmas vaibstus izmainīs LPA likvidācija.
LPA, kas līdz šim sagatavoja nozīmīgu daļu jauno jurisprudences speciālistu, saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 30. jūnija rīkojumu paredzēts likvidēt 2010. gada 1. janvārī. Šis notikums sabiedrībā raisījis diskusijas par valdības lēmuma lietderību un pamatotību, savukārt iesaistītajās augstskolās sējis neziņu par nākotni.
"Tas ir politiskas nolaidības jautājums jeb valdības nespēja ātri un konsekventi pateikt risinājumu. Līdz pat oktobra sākumam politiski augstā līmenī vēl nebija skaidrs, kas un kā īsti notiks. Tagad jautājums ir noskaidrojies – LPA studenti varēs turpināt studijas LU tajās programmās, kurās uzsāka studijas LPA," skaidro K. Strada-Rozenberga. Viņa uzsver, ka universitāte nav LPA likvidatori, bet tikai izpilda tai uzliktās saistības.
Studiju process mainīsies nedaudz vairāk nekā 1600 studentiem. LPA rektors Dr.iur. Vitolds Zahars norāda, ka iespējami mazāk problēmu būtu bijis, ja LPA likvidācija notiktu 2010. gada 1. jūlijā, jo tad iesāktās studiju programmas būtu absolvējuši 302 studenti, kuriem gadu mijā būs atlicis tikai viens studiju semestris līdz izlaidumam nākamā gada maijā vai jūnijā. Lai gan Ministru kabinets LU uzdevis nodrošināt studiju programmu pārņemšanu un to licencēšanu un akreditāciju no jauna, V. Zaharu māc bažas, vai līdz jaunajam gadam to varēs pagūt izdarīt, jo "vēl nav salīdzinātas studiju programmas".
Arī Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes dekāne K. Strada-Rozenberga pauž neizpratni par īso laika periodu – trīs mēnešiem –, kas kopš intervijas brīža bija atlikuši dokumentu sagatavošanai akreditācijas procesam, citkārt šis process notiek vismaz gada garumā. Taču viņa ir pārliecināta par tā sekmīgu īstenošanu, ko apšauba LPA pārstāvji.
LU ar 1. janvāri plānots īstenot četras no septiņām šobrīd LPA realizētajām studiju programmām, 8. oktobrī, atsaucoties uz Iekšlietu ministriju, informēja ziņu aģentūra LETA. Plānots, ka LPA studentiem, pārejot uz LU pēc akadēmijas likvidēšanas, tiks nodrošināta iespēja studēt analogā profesionālā augstākās izglītības studiju programmā "Tiesību zinātne", profesionālā bakalaura studiju programmā "Publiskās tiesības", akadēmiskā bakalaura studiju programmā "Tiesību zinātne", kā arī maģistra akadēmiskajā studiju programmā "Tiesību zinātne". Šobrīd Policijas akadēmijā īstenotā pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programma "Civilā drošība un aizsardzība", kā arī maģistra profesionālā studiju programma "Tiesību zinātne" netiks pārņemta, jo šajās programmās studējušie līdz LPA likvidācijai mācības jau būs pabeiguši. Savukārt akadēmisko doktora studiju programmu "Juridiskā zinātne" LU plāno integrēt savās doktora līmeņa programmās, jo šajā programmā studējošo skaits ir niecīgs.
"Sadarbībā ar LPA esam radījuši iespēju sagatavot licencēšanai un akreditācijai LPA programmas, lai nodrošinātu studējošo interešu aizsardzību. Tas nozīmē, ka studējošie varēs turpināt studijas iesāktajā programmā. Ja, piemēram, 31. decembrī students ir 2. kursā, tad, pārnācis uz LU, viņš turpinās studijas 2. kursā tajā pašā programmā," saka A. Rodiņa, norādot, ka tās ir bijušas tikai baumas, ka studentiem programmas nesakritību dēļ tiks pagarināts studiju laiks vai nāksies saskarties ar citām būtiskām neērtībām. LPA studentiem tiks saglabātas budžeta vietas. Respektējot studentu noslēgtos studiju līgumus, stājoties LPA, patlaban arī netiek skatīts jautājums par studiju maksas paaugstināšanu.
Lai gan LU nav pienākuma pārņemt visus LPA mācībspēkus, "redzot studentu skaitu, saprotam, ka diez vai varēsim iztikt tikai ar saviem mācībspēkiem, turklāt ir specifiskie kursi, kuru docēšanai būs jāpiesaista mācībspēki no malas", norāda A. Rodiņa.
LPA pārstāvji nav tik pārliecināti par optimistisko programmu "pārņemšanas" iznākumu un nepiekrīt šim LU paustajam viedoklim, jo, viņuprāt, "reāla darbība pie akreditētajām LPA studiju programmām analogu studiju programmu izstrādes nemaz vēl nav uzsākta, jo starp LPA un LU nav noslēgts sadarbības līgums, kā arī nekādas sarunas nav notikušas par LPA docētāju iespējamo iesaistīšanu studiju programmu realizācijā LU. Turklāt LPA Senāts 2009. gada 1. oktobra ārkārtas sēdē pieņēma lēmumu izveidot LPA un LU kopēju darba grupu, lai izvērtētu LPA studējošo un docētāju interesēm un tiesību aktiem atbilstošāko risinājumu LPA akreditēto studiju programmu turpmākai realizācijai", skaidro Mg.iur. majors Ojārs Rolmanis, LPA prorektors vispārējos jautājumos.
Visi uzrunātie speciālisti uzskata, ka LPA likvidācija ir viena no lielākajām politiķu kļūdām. "LPA ir spējīga realizēt unikālas studiju programmas – 1. līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmu "Civilā drošība un aizsardzība", 2. līmeņa profesionālās, maģistra un doktorantūras augstākās izglītības programmas, kuras nav iespējams realizēt koledžās vai citās augstskolās," uzskata LSA pārstāve I. Bertāne.
Arī K. Strada-Rozenberga norāda, ka apgalvojums par augstskolas nespēju sagatavot labus speciālistus bija pārspīlēts, jo tā savā specializācijas jomā sagatavoja labus darbiniekus, turklāt pats likvidācijas process daudziem tās dibinātājiem un mācībspēkiem, visticamāk, ir aizvainojošs, jo "Latvijas pārejas periodā LPA veidoja Latvijas neatkarīgo policiju un sagatavoja personālu iekšlietu sistēmai, bet vai viņiem par to kāds pateica paldies? Atbildība par to, ka pēc tam daudzi aizplūda no policijas, jāprasa nevis no akadēmijas, bet no iekšlietu sistēmas, kas nenodrošināja viņu palikšanu", uzskata LU Juridiskās fakultātes dekāne.
Viņa atzīmē – lai gan universitāte pārņems LPA studentus, tai būs jāplāno, kā nodrošināt LPA specifiskos studiju virzienus: "Varēja domāt par LPA darbības pilnveidošanu. Iespējams, vajadzēja saglabāt specializētās studiju programmas un atteikties no "civilo" juristu sagatavošanas. Man ir pārliecība, ka pēc kāda laika atkal kaut kas tiks darīts augstskolas atjaunošanai. Tas bija nepārdomāts lēmums – visu graut un tad mēģināt veidot no jauna."
Arī J. Načisčionis uzskata, ka "neviens nevar aizstāt to, ko darīja LPA. Esmu tur strādājis un zinu to sistēmu. To varēja pilnveidot, bet ne likvidēt".
Tāpat pret LPA slēgšanu iestājas Latvijas Juristu biedrība: "Šī augstskola gatavo speciālistus visām justīcijas iestādēm, valsts iekšējai un ārējai drošībai. Ja Iekšlietu ministrija nav spējusi veidot valsts pasūtījumu un izstrādāt noteikumus, pēc kuriem studentiem ir pienākums strādāt valsts struktūrās noteiktu laiku, tad neviens cits šo jautājumu nevar risināt labāk vai pareizāk. Neviena valsts savas valsts noslēpumus (speciālās izmeklēšanas metodes u. c.) studentiem no citām valstīm nemācīs, tas ir jāsaprot. Iznīcināt ir viegli, bet, lai konstruktīvi risinātu jautājumu, vajadzīga pieredze un izglītība," uzskata S. Līce.
Klinta Ločmele