Lai veicinātu 1980. gada Vīnes konvencijas “Par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem” (turpmāk tekstā – Konvencija) piemērošanu Latvijā, ir jāprecizē likums1 un jāatsauc atļauja pusēm pašām izvēlēties gribas izteikuma formu atbilstoši Konvencijas noteikumiem.
Kaut arī nopietni pētījumi par Konvencijas piemērošanu Latvijas tiesās nav veikti, jāatzīst, ka praksē to piemēro nelabprāt, priekšroku dodot Civillikumam. To gan nevar teikt par šķīrējtiesu praksi, taču arī tad vēl jādiskutē par Konvencijas piemērošanas kritērijiem un to, kādas tiesiskās sekas ir Latvijas izdarītajai atrunai.
Starptautiska preču pirkuma līguma formas prasības
Atbilstoši pušu autonomijas principam preču pirkuma līgums netiek pakļauts speciālām formālām prasībām, un tas kā princips ir plaši atzīts starptautiskajās tirdzniecības tiesībās.2 Arī Konvencija neizvirza īpašas prasības attiecībā uz līguma formu, bet tieši pretēji – Konvencija pauž tā dēvēto neformalitātes principu (principle of informality).
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes