ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Piekrītu autorei:

Ir vispāratzīts, ka vispārējā tiesību norma piemērojama tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma. Dokumentu juridiskā spēka likumā un MK Noteikumos Nr.154 ietvertās normas ir vispārējās attiecībā pret citos normatīvajos aktos ietvertajām speciālajām tiesību normām jautājumā par dokumentu rekvizītiem. Tāpēc nav izslēgts, ka speciālajos normatīvajos aktos paredzētas citas prasības, lai konkrēta tipa dokuments iegūtu juridisku spēku.

Braukšanas talonam tiešām iztrūkst daļa rekvizītu, kurus paredz MK Noteikumi Nr.154, kas bija spēkā uz nodarījuma izdarīšanas brīdi. Tomēr biļešu obligātie rekvizīti ir uzskaitīti MK Noteikumu Nr.843 „Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas un izmantošanas kārtība” 51.-55.pantos, t.i., speciālajā normatīvajā aktā. Pilsētas nozīmes maršruta biļetē nav paredzēts nedz paraksts, nedz izdošanas datums. Šo noteikumu 17.pants nosaka, ka pasažiera braukšanas tiesības sabiedriskajā transportlīdzeklī apliecina biļete. Tātad braukšanas biļete nepārprotami ir dokuments, kas piešķir tiesības.

Ievērojot minēto, nepareiza ir AT Senāta tēze, ka Dokumentu juridiskā spēka likuma 4.pantā un MK Noteikumu 154. 18.pantā norādītie rekvizīti ir minimālās prasības jebkuram dokumentam, ja normatīvie akti nenosaka vēl citas obligātās prasības.

Jāatzīmē, ka ar MK Noteikumu Nr.154 18.pantā un Dokumentu juridiskā spēka likuma 4.pantā norādīto rekvizītu „paraksts” nav domāts jebkuras personas paraksts, bet gan dokumenta autora paraksts, resp., dokumenta izgatavotāja/izsniedzēja paraksts. Tāpēc, ja nosakot, vai dokuments piešķir kādas tiesības vai atbrīvo no tiesībām, vadīties tikai pēc šiem normatīvajiem aktiem, sanāk, ka arī tāds tradicionāli par KL 275.panta priekšmetu atzītais dokuments kā pase, vairs nebūs par tādu uzskatāms, jo, lai gan tajā ir paraksts, bet tas ir nevis dokumenta autora, bet gan dokumenta turētāja paraksts, t.i., personas paraksts, kurai pase izsniegta. (sk. Personu apliecinošu dokumentu likuma 5.p.).

Arī pārējie AT Senāta argumenti neliedz braukšanas talonu uzskatīt par KL 275.panta paredzētā noziedzīgā nodarījuma priekšmetu.

Fakts, ka par braukšanu bez biļetes paredzēta administratīvā atbildība, ir nenozīmīgs. Viltota braukšanas talona izmantošana sabiedriskā transportā ir kas vairāk par braukšanu bez biļetes. Tātad braukšana ar viltotu braukšanas talonu iziet ārpus APK 136.panta sastāva robežām. Saskaņā ar APK 9.panta otro daļu administratīvā atbildība par šajā kodeksā norādītiem pārkāpumiem iestājas tikai tad, ja par tiem pēc to rakstura nav paredzēta kriminālatbildība.

Fakts, ka LKK 190.2pants paredzēja atbildību par braukšanas biļešu viltošanu, bet šobrīd analoga KL panta nav, neizslēdz, ka šādas darbības aptver kāds vispārīgāk formulēts pants, konkrētajā gadījumā – KL 275.pants.

Tam, ka krimināltiesību teorijā un judikatūrā nav izteikts viedoklis, ka braukšanas talons atzīstams par dokumentu, nav nozīmes, jo neviens juridiskās literatūras avots vai tiesu nolēmums nepretendē uz pilnīgu un visaptverošu KL 275.pantā paredzēto priekšmetu uzskaitījumu.

Pamatota ir gan tēze, ka par KL 275.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma priekšmetu var būt tikai tāds dokuments, kas apdraud pārvaldības kārtību. Tomēr apšaubāms, ka šāds apdraudējums nav noticis konkrētā situācijā.

KL 275.pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums, ja vien nav konstatējama panta otrajā daļā paredzētā kvalificējošā pazīme – būtisks kaitējums – ir pieskaitāms pie formāliem noziedzīgiem nodarījumiem. Formālie noziedzīgie nodarījumi raksturīgi ar to, ka to izdarīšana nerada konkrētus, bet tikai abstraktus draudus. Tāpēc tiesnesim nav nepieciešams katrā atsevišķā gadījumā pārliecināties par konkrēta apdraudējuma esamību. Tomēr pēc vispārējā principa noziedzīgam nodar