Rakstā par Krimināllikuma 193. un 193.1 panta piemērošanas teorētiskām un praktiskām problēmām1 tika aplūkoti jautājumi, kas saistīti ar Krimināllikuma (turpmāk arī – KL) 193. un 193.1 panta objektu un speciālo nodarījuma priekšmetu noteikšanu pēc 2010. gada 25. februāra Maksājumu pakalpojumu likuma, kas kopš 2011. gada 17. marta pārdēvēts par Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likumu. Šis likums paredz vairākus terminus, kurus diemžēl tiesas savos spriedumos, kas pieņemti 2011.–2014. gadā, nav analizējušas. Taču bez šo jauno terminu analīzes nav iespējams precīzi identificēt KL 193.1 panta noziedzīgā nodarījuma priekšmetu. To pierāda arī atšķirīgā tiesu prakse šo nodarījumu kategorijā.
Tiesu praksē nereti sastopami gadījumi, kad sprieduma konstatējošajā daļā ir hronoloģiski uzskaitītas tiesājamā noziedzīgās darbības un pašās beigās norādīts, piemēram, ka ar iepriekš minētajām darbībām persona izdarījusi Krimināllikuma 193. panta otrajā daļā, 193.1 panta pirmajā un otrajā daļā, 180. vai 177. pantā paredzētos noziedzīgos nodarījumus. Tādā veidā var uzskatīt, ka apsūdzība nav konkretizēta. Turklāt lielākajā daļā apskatīto tiesas spriedumu motīvu daļā šo pantu analīze nav veikta. Diemžēl šāda pieeja ir konstatējama 2/3 no izvērtētajiem 52 spriedumiem. Tādējādi nav arī saprotams, vai konstatējošās daļas beigās uzskaitītie nodarījumi ir vērtējami kā ideālā vai reālā noziegumu kopība, jo argumentācija spriedumos nav atrodama. Jau iepriekšējā rakstā pieļāvu, ka tāda attieksme var izvirzīt jautājumu par spriedumu tiesiskumu, jo var tikt aizskartas apsūdzēto Satversmes 92. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6. pantā paredzētās tiesības uz aizstāvību.
Turpinot pētīt šo KL pantu piemērošanas problēmas, secināju, ka pilnīgai analīzei ir jāapskata arī problēmas, kas saistītas ar Krimināllikuma normu konkurenci. To, ka tiesas nepietiekami pievērš uzmanību šim aspektam, atzina arī Augstākās tiesas Krimināllietu departaments lēmumā krimināllietā SKK-453/2014. Savukārt problemātika, kas saistīta ar normu konkurenci Krimināllikumā, ir cieši saistīta ar konkrētā nodarījuma objektīvās un subjektīvās puses noteikšanu. Līdz ar to šajā rakstā sniegšu savu vērtējumu par šīm problēmām.
U. Krastiņš norāda, ka normu konkurence2 jeb kolīzija krimināltiesībās veidojas gadījumos, kad kādas personas izdarīts viens noziedzīgs nodarījums atbilst vairākiem citiem noziedzīgā nodarījuma sastāviem, kas paredzēti Krimināllikuma sevišķajā daļā. Krimināllikuma 26. pantā ir definēta noziedzīgu nodarījumu ideālā kopība: personas izdarīts nodarījums, kas atbilst vairāku dažādu savstarpēji saistītu noziedzīgu nodarījumu sastāvu pazīmēm [..]. U. Krastiņš arī pauž viedokli, ka normu konkurence ir jānorobežo no noziedzīgo nodarījumu ideālās kopības, kas ir vērtējama noziedzīgo nodarījumu daudzējādības kontekstā. Viņš arī atzīst, ka šis "formulējums kaut kādā veidā atgādina krimināltiesību normu konkurences formulējumu".3 Tomēr noziedzīgo nodarījumu ideālā kopība veidojas tad, kad persona realizācijas laikā izdara citu nodarījumu, kas pēc pazīmēm nesakrīt ar sākotnējo nodarījumu. Savukārt normu konkurences gadījumā nodarījumu pazīmes pilnīgi vai daļēji sakrīt.4 Turklāt normu konkurences gadījumos izdarītais jākvalificē tikai atbilstoši viena noziedzīga nodarījuma sastāvam, bet noziedzīgo nodarījumu kopības gadījumā katrs nodarījums jākvalificē patstāvīgi un par katru no tiem jānosaka atbilstošs sods.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes