ŽURNĀLS Redaktora sleja

Pacients, salīdzinot ar citiem tiesību subjektiem, ir īpaši neaizsargāts un bieži vien, atrodoties ārstniecības iestādē, nesadzirdams vai pat neaizsniedzams tiesību subjekts. Mazs iepretim lielajai ārstniecības iestādei un veselības sistēmai kopumā. Tik mazs un reizumis arī neredzams, ka bieži vien ir pakļauts sev garantēto tiesību ignorancei vai klajai tiesību un tiesisko interešu pārkāpšanai.

Otrpus pacientam vienmēr atradīsies ārstniecības personas, kurām ik dienu ir tiesības veikt ļoti augsta riska darbības, kam jābūt pietiekami kontrolētām un drošām. Jebkura darbība veselības aprūpē, arī pētniecībā, jāveic saskaņā ar profesionālām prasībām un standartiem. Šīs darbības aptver pilnīgi visas medicīniskās darbības, neskatoties uz to, vai tās ir diagnostiskas, ārstēšanas, profilaktiskas, rehabilitācijas vai pētniecības darbības. Savukārt profesionālie standarti un noteiktas prasības var būt ietvertas kā likumos, profesionālos standartos, rakstītos un nerakstītos noteikumos, profesionālās ētikas normās, tā arī citviet. Kā standartiem, tā arī noteiktām prasībām jāspēj garantēt pacienta tiesības un intereses.¹ Ārstam un veselības aprūpes speciālistiem, rīkojoties profesionālās brīvības ietvaros, nav savu patstāvīgu interešu, bet tikai tiesības piedāvāt savu profesionālo darbu, savukārt to veikt drīkst tikai pēc tam, kad to ļāvis pacients. Nav pieļaujams, ka pacienta ierobežoto spēju vai invaliditātes stāvoklis tiek izmantots ļaunprātīgi, tādēļ ir nepieciešams aizsargāt ikviena pacienta cieņu un identitāti bez jebkādas diskriminācijas.

Nenoliedzami, vērtējot Latvijas veselības aprūpes sistēmas darbību, jāņem vērā Latvijai pieejamie ierobežotie finanšu līdzekļi. Latvijas valsts izdevumi veselības nozarē ir vieni no zemākajiem Eiropas Savienībā,² kas ievērojami ierobežo resursus veselības nozarē. Tādēļ nav pārsteigums, ka Latvijas veselības sistēmā netiek labi pildītas prasības, piemēram, par veselības aprūpes kvalitātes un piekļuves nodrošināšanu. Veselība ir fundamentālas cilvēktiesības, kas ir nepieciešamas citu cilvēktiesību īstenošanai, ikvienam ir tiesības baudīt visaugstāko sasniedzamo veselības standartu, kas veicina cilvēka cieņas aizsardzību.³ Tādēļ pacientu tiesību ievērošanā valstij ir pienākums izstrādāt un ieviest tādu tiesisko regulējumu, kas būtu vērsts uz cilvēktiesībās balstītu pieeju pacientu tiesību aizsardzībā. Īpaši to pacientu, kam piemīt fiziskās un garīgās veselības traucējumi. Savukārt valstij, nodrošinot tiesības uz veselības aizsardzību, ir jāveic piemēroti likumdošanas, finansiālie, tiesas, administratīvie, veicināšanas un citi pasākumi.

Manas mazās komandas 2021. gadā uzsāktais Latvijas Zinātņu padomes fundamentālo un lietišķo pētījumu projekts jau šobrīd un turpmāko divu gadu laikā veicinās sabiedrības, medicīnas un tiesību speciālistu kompetenci lemtspējā ierobežotu pacientu cilvēktiesību aizsardzības jomā.⁴ Pētot cilvēktiesībās balstītu pieeju ārstniecībai, pacientu ar lemtspējas ierobežojumiem aizsardzības iespējas, iegūtie empīriskie un teorētiskie dati ļaus izstrādāt tiesiski, ētiski un klīniski integrētu inovatīvu risinājumu, proti, cilvēktiesībās balstītu pieeju lemtspējā ierobežotu pacientu ar garīga rakstura traucējumiem aizsardzībai un ārstēšanai.⁵ Tostarp arī šajā žurnāla "Jurista Vārds" laidienā dalīsimies ar saviem pētījumu rezultātiem.

Esmu pateicīga ikkatram rakstu autoram par ieguldīto darbu, piekrītot aicinājumam radīt šo tematisko "Jurista Vārda" laidienu, kas nenoliedzami veicinās kopīgu izpratni un pilnveidi pacientu tiesību aizsardzībā Latvijā.