ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Objektīvā puse

Jautājums par šo noziedzīgo nodarījumu norobežošanu objektīvās puses līmenī ir aplūkots autora iepriekšējā publikācijā. Galvenie secinājumi šai jautājumā ir šādi.

Abiem noziedzīgajiem nodarījumiem kopīgs ir tas, ka darbības neatbilst (ir pretējas) dienesta interesēm.

KL 318. panta dispozīcijā ir lietots termins "dienesta stāvoklis". Tas ir plašāks par terminu "dienesta pilnvaras". Līdz ar to atbildība pēc šī panta iestājas ne tikai tad, ja amatpersona pretēji dienesta interesēm veic darbības, kas ir viņas tiešā kompetencē, bet arī tad, ja viņa veic darbības ārpus savas tiešās kompetences, taču kuras viņa var izdarīt, izmantojot savu dienesta stāvokli (skat. arī Augstākās tiesas 2019. gada 4. jūnija lēmumu SKK-17/2019), piemēram, amata autoritāti, dienesta sakarus. Tas savukārt nozīmē, ka KL 318. pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums pēc objektīvajām pazīmēm cieši pietuvojas KL 317. pantā paredzētajam sastāvam – dienesta pilnvaru pārsniegšana.

Vienīgā atšķirība ir pilnvaru pārsniegšanas intensi­tāte – KL 317. pantā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā pilnvaru pārsniegšana ir acīmredzama, bet KL 318. pantā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā pilnvaru pārkāpšanas acīmredzamība iztrūkst. Abas šīs normas iztulkojamas tā, lai neveidotos kriminālatbildības robs, proti, tiklīdz pilnvaru pārsniegšana ir acīmredzama, izpildījusies KL 317. panta pazīme – dienesta pilnvaru (acīmredzama) pārsniegšana. Savukārt, ja pilnvaru pārsniegšanas acīmredzamības nav (amatpersona darbojusies, tā teikt, "pelēkajā zonā"), pārbaudāmas ir KL 318. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma pazīmes.

Raksta turpinājumā iztirzāts šāds jautājums: ja amatpersona veikusi tādas darbības, kas normatīvo aktu rakstītajā tekstā nav minētas, vai tas ir pietiekami, lai konstatētu, ka izpildījusies KL 317. panta objektīvās puses pazīme – dienesta pilnvaru pārsniegšana?

Šāds jautājums praktiķiem (pamatā izmeklētājiem un prokuroriem) uzdots autora rīkotajā aptaujā.

39 aptaujas dalībnieki atbildēja šādi:

– jā, jo publiskajās tiesībās darbojas princips "viss, kas nav atļauts, ir aizliegts" – 11 atbildes (28 %);

– nē, tas nav pietiekami – 28 atbildes (72 %).

Tātad gandrīz trešdaļa respondentu uzskatīja, ka, tiklīdz konstatētas tādas amatpersonas darbības, kas normatīvajos aktos nav minētas, ir izpildījusies viena no obligātajām noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm.

Šāds viedoklis ir kļūdains un izriet no nepareizas izpratnes par likuma (tiesību) piemērošanu. Paužot šādu viedokli, nav ņemts vērā, ka likuma piemērošana neaprobežojas ar gramatiskās iztulkošanas metodes izmantošanu. Turklāt, piemērojot likumu, pieļaujama gan analoģijas, gan teleoloģiskās redukcijas, gan citu metožu izmantošana, kā rezultātā vismaz dažos gadījumos var secināt, ka pieļaujamas arī tādas darbības, kas normatīvā akta rakstītajā tekstā nav minētas.

Piemēri nav tālu jāmeklē.

Saskaņā ar Augstākās tiesas judikatūru par Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) piemērošanu vienošanās procesā prokuroram ir pienākums vienoties ar apsūdzēto par īpašo mantas konfiskāciju, lai gan likumā par to nekas nav teikts.¹ Šāds secinājums atbilst likuma jēgai, jo būtu nepareizi, ja vienošanās process tiktu izmantots tam, lai apietu to jautājumu izlemšanu, ko jāizlemj, lietu izskatot parastajā kārtībā.

Ievērojot minēto, Augstākās tiesas tēze, kas izteikta vairākās lietās, lemjot jautājumu par apsūdzēto vainīgumu – "atļauts ir tikai tas, kas ir noteikts ar tiesību normu"² ir krietni par šauru. Tā ir izsakāma šādi: "atļauts ir tikai tas, kas noteikts ar tiesībām". Tiesības ir ievērojami plašāks jēdziens nekā likums vai tiesību norma,³ jo tās aptver arī nerakstītās tiesības, kas ir meklējamas, izmantojot juridiskās metodes, tostarp analoģiju, teleoloģisko redukciju, kā arī vispārējos tiesību principus.

Viss iepriekš minētais attiecas ne tikai uz KL 317. panta objektīvās puses, bet arī KL 318. panta objektīvās puses pārbaudi.

Subjektīvā puse pret nodarījumu (Latvijas tiesu prakse)

Ja konstatēts, ka amatpersona ir kļūdaini izsecinājusi, ka viņai ir tiesības veikt konkrēto darbību, ir pierādīta tikai viena no dienesta pilnvaru pārsniegšanas vai dienesta stāvokļa izmantošanas (pretēji dienesta interesēm) objektīvās puses pazīmēm. Subjektīvā puse ir pierādāma atsevišķi. To pierādīt nav nepieciešams tikai tad, ja pats darbību raksturs liecina, ka amatpersona apzinājās savas rīcības ļaunprātīgo raksturu un tās neatbilstību dienesta interesēm, piemēram:

– ja valsts akciju sabiedrības "Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra" klientu apkalpošanas daļas vadītāja pieņēmusi lēmumus par slimības pabalstu piešķiršanu sev un vīram, zinot, ka laikā, par kuru nolemts izmaksāt pabalstu, viņa un vīrs strādāja;⁴

– veikta rēķinu apmaksa par tēriņiem, kam nav jebkāda sakara ar iestādes funkcijām;⁵

– VID ģenerāldirektors atteicies no prasījuma pret apdrošināšanas sabiedrību, neesot nopietniem iemesliem;⁶

– Privatizācijas aģentūras valdes loceklis, kura pienākumos ir valsts īpašuma objektu privatizēšanas organizēšana, veicis darbības, lai izsolāmo objektu pārdotu par iespējami zemāku cenu.