Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana sabiedrībā, kas īpaši aktualizējusies kopš Covid-19 pandēmijas sākuma un pēc Krievijas agresijas Ukrainā, starptautiskajos un Eiropas Savienības cilvēktiesību dokumentos ir atzīta par cilvēktiesību pārkāpumu, draudiem likuma varai un demokrātijas stabilitātei. Rasisms un ksenofobija tieši pārkāpj brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas principus, kuri ir Eiropas Savienības pamatā un ir kopēji dalībvalstīm.1
Raksta mērķis ir aplūkot no Latvijai saistošajiem Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) un Eiropas Savienības tiesību aktiem izrietošos pienākumus ierobežot darbības, kas vērstas uz nacionāla, etniska, rasu un reliģiska naida izraisīšanu un tiek dēvētas par naida noziegumiem, un analizēt atbildības par šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu regulējumu valstī. Ievērojot to, ka Latvijas Republikas Augstākā tiesa ir veikusi divus apjomīgus pētījumus par šā regulējuma piemērošanas praksi,2 rakstā šis jautājums aplūkots netiks.
Ieskats atsevišķos ANO un Eiropas Savienības tiesību aktos
ANO 1948. gada 12. decembrī pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas3 preambula noteic, ka visiem cilvēku sabiedrības locekļiem piemītošās pašcieņas un viņu vienlīdzīgo un neatņemamo tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un miera pamats pasaulē. Savukārt no deklarācijas 2. panta izriet, ka katram cilvēkam pienākas visas tiesības un brīvības, kas pasludinātas šajā deklarācijā, neatkarīgi no viņa rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa. Turklāt nav pieļaujamas nekādas atšķirības tās valsts vai teritorijas politiskā, tiesiskā vai starptautiskā stāvokļa dēļ, pie kuras cilvēks pieder, neatkarīgi no tā, vai šī teritorija ir neatkarīga, aizbildnībā, bez pašpārvaldes vai kā citādi ierobežota savā suverenitātē.
ANO 1965. gada 21. decembra Starptautiskās konvencijas par jebkādas rasu diskriminācijas izskaušanu4 preambulā norādīts, ka cilvēku diskriminācija saistībā ar rasi, ādas krāsu vai etnisko piederību ir šķērslis draudzīgām un miermīlīgām attiecībām starp tautām un tā var graut mieru un drošību starp tautām, kā arī izjaukt cilvēku harmonisku līdzāspastāvēšanu pat vienā un tajā pašā valstī.
Konvencijas 4. pantā noteikts, ka dalībvalstis nosoda jebkādu propagandu un visas organizācijas, kuras iedvesmojas no idejām vai teorijām par vienas rases vai noteiktas ādas krāsas vai etniskās piederības cilvēku grupas pārākumu, vai kuras cenšas attaisnot vai veicināt jebkāda veida rasu naidu un diskrimināciju, un apņemas nekavējoties veikt pozitīvus pasākumus, lai izskaustu jebkādu kūdīšanu uz diskrimināciju vai jebkādus diskriminācijas aktus, un šajā nolūkā saskaņā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas principiem un tiesībām, kas skaidri formulētas Konvencijas 5.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes