Jautājums par cietušo tiesību aizsardzības efektivitāti kriminālprocesuālajās attiecībās laiku pa laikam iegūst jaunu aktualitāti – it sevišķi tajos brīžos, kad medijos parādās vēstis par gadījumiem, kur sistēmiskas noregulējuma nepilnības vai cilvēcisko kvalitāšu trūkums neatgriezeniski mainījis cilvēku dzīvi un likteni. Ar nožēlu gan dažkārt jākonstatē, ka jēgpilni rosinājumi esošo trūkumu labošanai tiek ieviesti ar novēlošanos, proti, kad risināmo jautājumu loks netverami samilzis. Šī tematiskā izdevuma mērķis ir vērst likumdevēja un tiesību normu piemērotāju uzmanību uz praktiskā dimensijā konstatējamajām problēmām, kas saistītas ar cietušo tiesību jēgpilnu aizsardzību, kā arī mudina uz viedokļu apmaiņu par tiem aspektiem, kas būtu uzlabojami, lai cietušo tiesību realizācija kriminālprocesā kļūtu jēgpilnāka.
Dr. iur. Andrejs Judins, raksturojot cietušo kā kriminālprocesa dalībnieku, pievērsies vērtējumam par cietušā tiesisko stāvokli, analizējot to gan tiesisko garantiju dimensijā, gan tiesību normu interpretācijas un praktiskās piemērošanas rezultātu aspektā. Autors uzsvēris, ka kriminālprocesa pamatmērķis ir vērsts uz taisnīguma atjaunošanu, ar to saprotot arī cietušā interešu aizsardzību un respektēšanu, nosodot likumpārkāpuma izdarīšanu un piemērojot vainīgajai personai kriminālsodu, kas rada viņai nelabvēlīgas sekas. Vienlaikus akcentēts arī cietušā tiesību būt informētam būtiskums, to sasaistot ar apstākli, ka aktīva cietušā dalība kriminālprocesā ir atkarīga no saņemtās informācijas skaidrības un saprotamības.
Vērtējumu par cietušo tiesību attīstības perspektīvām un to harmonizāciju ar Eiropas Savienības tiesībām savā publikācijā sniedzis Mg. iur. Dāvids Gurevičs. Autors norādījis, ka līdzšinējie mēģinājumi visā Eiropas Savienībā vienādot cietušā tiesību garantijas nav bijuši pietiekami sekmīgi. Tas ir raisījis nepieciešamību izstrādāt jaunu direktīvu, kas būtu vērsta uz vardarbības pret sievietēm un ģimenē apkarošanu, kuras mērķis ir paredzēt kriminalizējamos nodarījumus, sankcijas pret tiem, kā arī cietušo aizsardzības un atbalsta pasākumus. Transponējot direktīvu nacionālajās tiesībās, paredzams, ka pārmaiņas skars gan Krimināllikuma, gan Kriminālprocesa likuma normas.
Zvērināta advokāte Anete Dimitrovska un zvērināts advokāts Andris Lazdiņš pievērsušies cietušo tiesību realizācijas problēmaspektiem pirmstiesas kriminālprocesā, uzsverot, ka, pat neraugoties uz objektīvu lietas sarežģītību, cietušo tiesību aizsardzība nekādā gadījumā nedrīkstētu kļūt simboliska un formāla, jo īpaši attiecībā uz tiesībām saņemt nepieciešamo informācijas minimumu par attiecīgo kriminālprocesu. Lai risinātu šo problēmu, autori rosina veicināt sekmīgu sadarbību starp iesaistītajām pusēm (policiju, prokuratūru, tiesu, cietušajiem un viņu pārstāvjiem), kā arī aktīvāk izmantot starptautiskos mehānismus pārrobežu sadarbībai.
Latvijā sevišķu aktualitāti ieguvušais jautājums par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanas grūtībām plašāk izgaismots Ilutas Lāces publikācijā, analizējot biedrības "Centrs MARTA" ikdienas darbu un tiesībsargājošo institūciju darbību, kas ne vienmēr ļauj efektīvi pasargāt cietušos no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu. Tā, piemēram, Krimināllikuma vietā tiek piemērots Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā vai, uzsākot kriminālprocesu, reti tiek piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums –, kas tādējādi neļauj mazināt vardarbības veicēja radītos letalitātes riskus sievietei un bērniem.
Vērtējot gadījumus, kas saistīti ar bērnu tiesību un interešu aizsardzību, vērību pelna Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pamudinājums aktīvi rīkoties gadījumos, ja ir pamatotas aizdomas par to, ka bērns ir cietis no vardarbības. Cita starpā tas nozīmē pienākumu citām personām, bet jo sevišķi bērna vecākiem būt apzinīgākiem un aktīvāk iesaistīties administratīvā pārkāpuma procesa vešanā.
Kontekstā ar cietušo tiesību uz informāciju efektivitāti virkni problēmjautājumu izgaismo Juridiskās palīdzības administrācijas Juridiskās nodaļas vadītājas vietnieces Anetes Turlajas publikācija, norādot, ka formālisms tiesībsargājošo iestāžu darbā var kavēt valsts kompensācijas cietušajiem izmaksu. Tāpat publikācijā rosināta nepieciešamība apsvērt, vai patlaban noteiktais maksimālais valsts kompensācijas apmērs šobrīd ir atbilstošs Latvijas ekonomiskajai situācijai un nodrošina taisnīgu un samērīgu kompensāciju cietušajiem.