Pirmā pieprasījuma garantiju mēdz uzskatīt par efektīvu līdzekli kreditora interešu aizsardzībai, jo tā nodrošina iespēju salīdzinoši atvieglotā kārtībā no garantijas devēja saņemt pieprasīto garantijas summu gadījumos, kad debitors nepilda vai nepienācīgi pilda saistības. Lai gan šķietami tā ir efektīvs līdzeklis, pirmā pieprasījuma garantija tomēr var kļūt par iemeslu strīdiem, kas liedz kreditoram tikt pie garantijas summas cerēti atvieglotajā kārtībā.
Ievads
Kā zināms, ne vienmēr un ne visos gadījumos tiek ievērots Civillikuma 1587. pantā paredzētais līgumsaistību izpildes pienākums. Šī iemesla dēļ ir vēlams pirms civiltiesisku līgumu noslēgšanas pienācīgi novērtēt šo saistību neizpildes risku un attiecīgi rast risinājumus, lai nodrošinātu vai vismaz sekmētu aizsardzību pret šādu risku. Viens no pieejamiem risinājumiem ir saistību pastiprinājums – garantija, savukārt viens no garantijas veidiem ir pirmā pieprasījuma garantija.
Šajā rakstā ir sniegts ieskats par pirmā pieprasījuma garantiju un ar to saistītām problēmām, kas jo sevišķi sastopamas publiskajos iepirkumos un apdrošināšanas attiecībās, lai gan atsevišķi rakstā ietvertie apsvērumi noteiktā daļā var tikt attiecināti arī uz tādām tiesiskajām attiecībām, kas izriet ārpus publiskā iepirkuma ietvariem.
1. Jēdziens un būtība
Normatīvos aktos, juridiskajā literatūrā, kā arī līgumos un tiesu nolēmumos bieži ir lietoti divi jēdzieni – galvojums un garantija, tomēr Civillikumā ir minēts tikai viens no šiem jēdzieniem – galvojums.1 Turpretī garantijas jēdziens Civillikumā tiešā veidā nav nostiprināts un attiecīgi tam nav arī dots konkrēts skaidrojums. Juridiskajā literatūrā ir uzsvērta šo jēdzienu līdzība un atzīmēts, ka pēc savas konstrukcijas un sekām garantijai un galvojumam ir vairākas kopīgas pazīmes. Attiecīgi ir norādīts, ka šos jēdzienus noteiktos gadījumos ir iespējams uztvert kā sinonīmus, ja vien speciālie normatīvie akti vai līgumi neparedz ko citu.2
No Civillikuma izriet, ka galvojums ir saistību pastiprinājums, ar kuru kāda persona uzņemas pienākumu atbildēt kreditoram par konkrēta debitora parādu. Arī garantijas būtība ir līdzīga, proti, apņemšanās apmierināt kreditora prasījumu kādas saistības neizpildes gadījumā. Tomēr ir būtiski uzsvērt, ka noteiktos gadījumos garantijai ir arī vairākas atšķirīgas pazīmes, t.sk. šādas:
a) patstāvīgas saistības raksturs: galvojums ir akcesora (papildu) saistība, kas ir piesaistīta citai (galvenajai) saistībai,3 un savu patstāvīgo raksturu var iegūt vienīgi izņēmuma gadījumos.4 Savukārt garantija pamatā var tikt uzskatīta par patstāvīgu saistību, kas trīspusēju attiecību gadījumos saglabā savu spēku, kad saistība, kuras sakarā nodibināta garantija, zaudē savu spēku;
b) divpusēju un trīspusēju5 attiecību raksturs: galvojums tiek nodibināts trīspusēju attiecību gadījumos, kad galvinieks galvo par debitora saistībām attiecībā pret kreditoru. Savukārt garantija var tikt nodibināta ne vien šādu trīspusēju attiecību ietvaros, bet arī divpusējās attiecībās starp garantijas devēju un saņēmēju (kreditoru), neparedzot saikni ar kādas trešās personas (debitora) saistību neizpildi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes