ŽURNĀLS

Par starptautiskajām komerctiesībām

III. Par tiesībām lauzt līgumu tā būtiska pārkāpuma dēļ un būtiska pārkāpuma kritērijiem saskaņā ar ANO 1980.gada konvenciju par starptautiskajiem preču pirkuma–pārdevuma līgumiem

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Laine Škoba, LU Juridiskās fakultātes studente, — “Latvijas Vēstnesim”

 Viens no ANO 1980.gada konvencijas “Par starptautiskajiem preču pirkuma – pārdevuma līgumiem” (turpmāk — Konvencija) pamatprincipiem ir “Pacta sunt servanda”, proti, pienākums pildīt līgumā ietvertās saistības par spīti grūtībām, kas varētu rasties. Lielā nozīme, kas tiek piešķirta šim principam, skaidrojama ar prāvajām preču pārvadāšanas izmaksām starptautiskajos pirkuma līgumos, kā arī tiesiskās noteiktības apsvērumiem. Lai to nodrošinātu, 46.pants akcentē pircēja tiesības pieprasīt no pārdevēja saistību izpildi, tas ir, prasīt, lai pārdevējs piegādātu preci, un nesamierināties ar zaudējumu atlīdzināšanu1. Līdzīgi 63.pants detalizēti noteic, ka pārdevējs var pieprasīt no pircēja cenas samaksu, piegādes pieņemšanu vai citu saistību izpildi2.

Tomēr Konvencija paredz divus gadījumus, kad vienai no pusēm ir tiesības līgumu lauzt. 49.pants ļauj pircējam atkāpties no līguma, ja pārdevējs nepilda kādu no savām līgumā vai šajā Konvencijā paredzētajām saistībām un tas izraisa būtisku līguma pārkāpumu. Tāpat saskaņā ar 49.pantu pircējs var atkāpties no līguma, ja pārdevējs nepiegādā preci papildu termiņā, ko pircējs tam noteicis saskaņā ar Konvencijas 47.pantu. Pārdevējam analoģiskas tiesības piešķir Konvencijas 64.pants attiecībā uz tiesībām atkāpties būtiska līguma pārkāpuma gadījumā vai tad, ja pircējs neizpilda savus pienākumus papildu termiņā, ko tam piešķīris pārdevējs atbilstoši Konvencijas 63.pantam.

Mans mērķis šajā rakstā ir apskatīt būtiska līguma pārkāpuma kritērijus, kas tiek izmantoti komercarbitrāžas praksē un starptautisko tirdzniecības tiesību teorijā, nepievēršoties tiesībām lauzt līgumu papildu termiņa notecēšanas dēļ. Vispirms iztirzāšu kritērijus, kas ļauj atzīt saistību neizpildīšanu par būtisku līguma noteikumu pārkāpumu. Tad pievērsīšu uzmanību līguma laušanas kārtības priekšnoteikumam, proti, saprātīga termiņa nosacījuma ievērošanas prasībai. Īsumā tiks apskatīta citu pušu tiesību aizsardzības līdzekļu nozīme, izvērtējot, vai noticis būtisks līguma noteikumu pārkāpums un vai pusei radušās tiesības lauzt līgumu. Nobeigumā tiks piedāvāts īss kopsavilkums un galvenie secinājumi.

Būtisks līguma noteikumu pārkāpums

Būtisks līguma noteikumu pārkāpums ir definēts Konvencijas 25.pantā, kur minēts, ka vienas puses līguma noteikumu pārkāpums ir būtisks, ja tas rada otrai pusei tādu kaitējumu, ka šī otra puse lielā mērā zaudē to, ar ko tai bija tiesības rēķināties saskaņā ar līgumu, izņemot gadījumus, kad līguma noteikumus pārkāpusī puse nebija paredzējusi tādu iznākumu un saprātīga persona, darbojoties analoģiskos apstākļos, to nebūtu paredzējusi. Šādi kritēriji ir ieviesti, lai ievērotu pircēja intereses un vienlaikus sekmētu apgrozību starptautiskajā tirdzniecībā, nodrošinot pārdevēju pret gadījumiem, kad pircējs nebūtisku iemeslu dēļ izlemtu atkāpties no līguma.

Konvencijas tapšanas gaitā delegāti visai plaši diskutēja par to, kādi gadījumi būtu jāaptver būtiska līguma noteikumu pārkāpuma jēdzienam. Gatavojot 1956. un 1963.gada konvenciju projektus, Dānijas eksperts aicināja aizstāt jēdzienu “būtiska pienākuma pārkāpums” ar jēdzienu “būtisks pienākuma pārkāpums”. Tādējādi, pēc viņa domām, tiktu novērsta līguma laušana gadījumos, kad pārkāpums, kaut arī tas attiecās uz būtisku pienākumu, radīja salīdzinoši mazu un nebūtisku kaitējumu.