Pēdējā laikā blakus jaukajiem sporta notikumiem (mūsu olimpiešu veiksmīgajam startam Olimpiskajās spēlēs) neklātienē vēroju notiekošo Ukrainā. Man tur ir kolēģi, draugi, un arī pats šajā valstī esmu vairākas reizes viesojies. Man patīk Kijeva, un tagad pārdzīvoju, kā tur izskatās, vai kāds draugs nav cietis un kas būs tālāk.
Pastāvošo nometņu – prokrieviskās un rietumu – politiskās cīņas par varu pārvērtās nemieros. Demonstrācijas, sīki incidenti, spēka lietošana neliecināja, ka notiks kas traģisks.
Taču ceturtdienas (20. februāra) rīts uzsāka traģēdiju, un baidos no šiem vārdiem – var izraisīties pilsoņu karš. Nav šaubu, ka ir pēc varas alkstoši cilvēki, kas iniciē vardarbību un bruņotu pretošanos pastāvošajai varai, noteikti ir arī provokatori, bet dažas lietas saprātam nav aptveramas.
Sekojot līdzi šiem traģiskajiem notikumiem Ukrainā, atcerējos, ko man savā laikā mācīja, proti, kā rīkoties, ja izceļas karš, un ko var/nevar nogalināt.
Situācija Ukrainā, kā jau minēju, ir ļoti līdzīga kara apstākļiem, bet ir "kara likumi", kuri ir jāievēro VIENMĒR. Tas noteikti izriet no elementāras izpratnes par lietu kārtību. Nogalināt nevainīgus civiliedzīvotājus nav pieļaujami, bet nogalināt identificējamu mediķi ir pēdējais, ko karavīrs (policists, milicis) var atļauties...
Tāpēc, atceroties mācības par "kara likumiem", atcerējos arī par 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju par civilpersonu aizsardzību kara laikā.
Iesaku katram juristam to izlasīt, bet, ja reiz jau ir lasīts, tagad izlasīt atkārtoti. Tie ir principi, par ko ir vienojusies visa cilvēce, taču Ukrainā tie tiek rupji pārkāpti.
Pastāvot šādiem apstākļiem, nesaprotu, kāpēc pārējā pasaule samērā mierīgi uztver notiekošo Ukrainā, kāpēc ANO nav sākusi rīkoties un kāpēc ANO spēki nav Ukrainā... Patiesi nesaprotu...
Šeit jāsaka paldies kolēģim Mārim Lejniekam, kas no starptautisko tiesību viedokļa argumentēti komentēja manas pārdomas, kuras atļaušos pārfrāzēt/citēt, darot to zināmu plašākam personu lokam:
„Kas attiecas uz ANO miera uzturētājiem (peacekeeping), tos var ievest tikai pēc attiecīgās valdības piekrišanas. Miera nodrošināšanas spēkus (peaceenforcement) izveido ANO Drošības padome, pilnvarojot ieinteresētās valstis nosūtīt savas armijas vienības uz konflikta zonu, taču šādu lēmumu ANO Drošības padome var pieņemt tikai tad, ja tam piekrīt visas piecas pastāvīgās dalībvalstis, t.i., Krievijai ir veto tiesības. Ticamāks šķiet scenārijs, ka Janukovičs formāli lūdz Krievijas palīdzību un Ukrainā pēc valdības lūguma tiek ievests Krievijas karaspēks. ANO Drošības padome atkal būtu bezspēcīga to pašu Krievijas veto tiesību dēļ. Vēl paliek hipotētiskais variants par ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju zem "Vienoti mieram" (Unitingforpeace) procedūras. Tikpat bezspēcīga ir arī EDSO, kur arī Krievijai ir de facto veto tiesības. Ja kas arī varētu būt efektīvs, tad ES ekonomiskās un politiskās sankcijas.”
Jūtu līdzi Ukrainas tautai un ceru, ka tas viss ātri beigsies un atkal būs miers.