„Es nezinu, ko nozīmē vārds “pašattīrīties”.” (Intervija ar Augstākās tiesas krimināllietu departamenta priekšsēdētāju Pēteri Dzalbi. Žurnāls „IR”, 18.-24.09.2014., Nr.38.)
Jāatzīst, ka šis vārds var mulsināt, jo tas ir saturiski ļoti ietilpīgs. Asociatīvi tas vedina domāt par sirdsapziņas izmeklēšanu, sevis un savas rīcības vētīšanu, grēksūdzi un pašierobežošanos. Vārds „pašattīrīties” man atgādina, ka viss posts un ļaunums sākas ar mani, jo vispirms man pašai jāierauga baļķis savā acī, nevis jāmeklē skabarga cita acī.
Tomēr, pašķirstot iknedēļas presi, biju pārsteigta par to, cik šim vārdam var būt sekla un ciniska nokrāsa.
Jau kādu laiku ar masu saziņas līdzekļu starpniecību var uzzināt par šokējošiem gadījumiem tiesu sistēmā. Jāatzīst, ka presē lielākoties tiek akcentēti tie gadījumi, par kuriem tiešām mati ceļas stāvus. Savukārt no juristu profesijas kuluāru sarunām var uzzināt par tiem tiesu nolēmumiem, kuri tiek pamatoti ar angļu parunām un argumentiem no sērijas „virs mums ir tikai debesis”. Kā rēgi apkārt klīst stāsti par bēdīgi slavenām tiesas sēdēm, tiesas nolēmumu tapšanas niansēm un diskutabliem tiesneša profesijas ētikas jautājumiem. Bet viss tikai čukstus, jo „mums visiem maize jāpelna”.
Diemžēl esam jau tik tālu nodzīvojušies, ka tagad jēdziens „tiesnesis” ir otrais iecienītākais lamu vārds aiz apzīmējuma „politiķis”.
Ir tik daudz darvas pilienu mucā, ka aizmirstas tas, ka, tieši pateicoties tiesību normu piemērotājiem, tostarp tiesnešiem, Latvijā veiksmīgi noslēdzies tiesību sistēmas transformācijas process. Arī tas, ka mēs jau kādu laiku dzīvojam tiesnešu valstī un gandrīz uz visiem sarežģītākajiem Latvijas valstiskuma jautājumiem atbildes rastas tieši tiesās. Turklāt bieži tiesu nolēmumi ir aizpildījuši robus likumos un caurumus tiesību zinātnē.
Skaidrs, ka visi tiesneši nav slikti, proti, ir „graudi un pelavas” (Ločmele N. Žurnāls „IR”, 18.-24.09.2014., Nr.38). Arī žurnālisti atzīst, ka ir taisnīgi un godīgi, kā arī jauni, talantīgi un izglītoti tiesneši. Neiedziļinoties tiesas spriešanai nepieciešamajās kvalitātēs, jānorāda, ka tam laikam nav nozīmes, ja šie tiesneši „sēž pēdējās solu rindās”. To, ka karalis ir pliks, patiešām grūti pateikt tad, ja pats dzīvo karaļvalstī.
Ja visai tiesu sistēmai tiek uzkārta birka, ka tiesnesis nekompetents korumpants, tad arī nebūs jaunu, talantīgu un izglītotu amata kandidātu.
Traipus var iztīrīt tikai no tā, kas kopumā ir tīrs. Vai pašattīrīties var tas, kas nezina vai negrib zināt, kas ir tīrība? Šķiet, ka pašattīrīšanās vairāk attiecas uz katru personīgi.
Problēma jau nav vienīgi tiesu sistēmā. Jābūt godīgiem pret sevi – ir ļoti daudz neērtu jautājumu, uz kuriem juridiskā profesija vairās meklēt atbildes.
Piemēram:
Kādus secinājumus mēs izdarījām pēc „tiesāšanās kā ķēķis”? Kas mainījās?
Kad pēdējo reizi varēja lasīt kādu rakstu, kurā kvalitatīvi veikta tiesu nolēmumu analīze?
Cik bieži izsaknējusi tiesību zinātnieku kritika par tiesu nolēmumu argumentāciju?
Cik daudz ir tādu žurnālistu, kas var korektā un saprotamā veidā atspoguļot tiesu sistēmas darbību?
Cik profesionāli strādā citas tiesu sistēmai piederīgas amatpersonas?
Kad izdota pēdējā grāmata, kurā atspoguļots vispāratzītas atziņas par tiesību teoriju?
No kuras grāmatas, lai mācās tiesību normu piemērošanas nianses un juridisko metodi?
Ceļš uz šķīstītavu ved caur elli. Vai mēs esam jau ellē vai tikai elles priekškambarī?
* Visas šajā emuārā ietvertās atziņas ir balstītas uz autores personiskajiem uzskatiem un pārliecību un nav saistošas nevienai institūcijai vai organizācijai, kurā viņa darbojas.