Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

DOMNĪCA ESEJA

20. Marts 2019 / 14:11

Laba likumdošanas prakse un tās neievērošanas tiesiskās sekas
1 komentāri
Mg.iur
Indra Kaniņa-Šlitke
Zvērināta advokāte ZAB “Amicus Curiae”

Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta spriedums lietā Nr. 2018-11-01 nu jau atkārtoti (pēc 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 izteiktajiem secinājumiem) likumdevējam dod skaidru vēstījumu,[1] ka likumdošanas procesam Latvijā ir jākļūst pienācīgam un caurspīdīgam, tā tiesai netieši norādot, ka Saeimas “pastnieku”[2] ēra nu ir beigusies.

Latvijas sabiedrībā jau ilgstoši[3] tiek runāts par būtiskām likumdošanas procesa kvalitātes problēmām, piemēram, process notiekot haotiski, sociālie partneri tajā tiekot iesaistīti vien formāli vai netiekot iesaistīti vispār, likumprojekti tiek pieņemti lielā steigā, to pieņemšana sabiedrībai netiek skaidrota un pamatota.[4] Likumdošanas procesa kvalitātes pilnveidošana būtu uzskatāma par vienu no būtiskajiem veidiem, kā stiprināt tautas atbalstu valsts varas orgānu darbam, īpaši laikā, kad uzticība valsts varai ir katastrofāli zema.

Satversmes tiesa ar 2018. gada 12. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2017-17-01 ir ieviesusi pēc būtības jaunu pieeju jautājumam par to, vai apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir pieņemts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.[5] Līdz tam Satversmes tiesas nolēmumos bija nostiprināta atziņa, ka kritērijs tam, vai likums pieņemts pienācīgā kārtībā, izvērtējams saskaņā ar Satversmes 21. pantu, kurā ir ietverts princips, ka Saeima pati nosaka sev darbības kārtību.[6] Satversmes tiesa lietā Nr. 2017-17-01 likuma normas atzina par pieņemtām bez pienācīgas apspriešanas, secinot, ka apstrīdētās normas nav uzskatāmas par pieņemtām pienācīgā kārtībā. Tas motivēts ar atziņu, ka likumdevējam atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai, lemjot par piespiedu nomas maksas ierobežojumiem, bija pienākums apsvērt, kā šāds ierobežojums ietekmēs zemes īpašnieku stāvokli.[7]

Satversmes tiesa atzina, ka no apstrīdēto normu pieņemšanas procesa materiāliem kopumā nav gūstams apstiprinājums, ka Saeima, pirmkārt, būtu pienācīgi izvērtējusi pamattiesību ierobežojuma ietekmi uz zemes īpašnieku stāvokli un, otrkārt, pamatojusi, ka iecerētais risinājums atbilst Satversmes tiesas judikatūrai. Tiesa secināja, ka pirms apstrīdēto normu pieņemšanas likumdevēja rīcībā nav bijis pienācīgas analīzes un pamatojuma par šajās normās ietvertā zemes īpašnieku īpašuma tiesību ierobežojuma satversmību kontekstā ar tiesas judikatūru piespiedu nomas jautājumos.

Satversmes tiesa savā 2019. gada 6. marta spriedumā lietā Nr. 2018-11-01 atgādina,[8] ka Saeima, īstenojot likumdošanas tiesības, bauda rīcības brīvību tiktāl, ciktāl netiek pārkāpti vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas. Vienlaikus, atsaucoties uz sava 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 secinājumu daļas 21.3. punktu, tiesa ir atgādinājusi, ka likumdošanas procesam ne vien jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām formālajām prasībām, bet arī jāveicina personu uzticēšanās valstij un tiesībām.

Satversmes tiesa savā spriedumā[9] ir atgādinājusi, ka Latvijas sabiedrībā demokrātija vēl nebūt netiek uzskatīta par pašsaprotamu, uzsverot, ka demokrātiskas tiesiskas valsts varas atzariem, tostarp likumdevējam, ir jātiecas uz to, lai personu uzticēšanās valstij un tiesībām, kā arī demokrātiska procesa izpratne arvien pieaugtu. Labas likumdošanas principa ievērošana sekmē šā mērķa sasniegšanu. Viens no vispārējiem tiesību principiem, kas atvasināts no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas, ir tiesiskas valsts princips. Tas prasa tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk tiktu novērsts tiesiskais regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiska spēka tiesību normām.[10] No tiesiskas valsts principa demokrātiskā tiesiskā valstī izriet noteiktas prasības arī attiecībā uz likumdošanas procesu.[11]

Tiesa, atsaucoties uz jau iepriekš citos spriedumos izteiktajām atziņām,[12] secina, ka no Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka likumdošanas procesā jāievēro vispārējie tiesību principi, Satversmē un Saeimas kārtības rullī reglamentētie procesuālie priekšnoteikumi un prasības. Likumdevējam jāizvērtē likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, un jāsaskaņo likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam.

Tāpat tiesa spriedumā[13] ir atgādinājusi, ka likumdevējam tiesību normas pieņemšanas gaitā ir jāizvērtē argumenti par šīs normas iespējamo neatbilstību Satversmes tiesas judikatūrai attiecīgajā jautājumā, secinot, ka tiesību normu jaunradē likumdevējam, īpaši gadījumos, kad tiek ierobežotas pamattiesības, jābalstās, kur nepieciešams, plānotā tiesiskā regulējuma sociālās ietekmes izvērtējuma pētījumā un jāapsver šā tiesiskā regulējuma ieviešanai un izpildei nepieciešamie pasākumi.[14] Paredzētais tiesiskais regulējums, kur tas nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar izskaidrojošiem pētījumiem, un, kā tiesa uzsver, tieši priekšlikumu apspriešana nodrošina iespēju izvērtēt, vai pastāv paredzētā tiesiskā regulējuma alternatīvas.[15]

Saskaņā ar Satversmes ievadu valsts darbībai jābūt vērstai uz ilgtspējīgu attīstību, tostarp valsts darbībai likumdošanā,[16] tāpēc arī likumdošanas procesam ir jābūt vērstam uz ilgtspējīga tiesiskā regulējuma izstrādi. Turklāt likumdevējam jāapsver nozaru speciālistu izteiktās riska prognozes un jāveic savlaicīgi riska novērtēšanas pasākumi.[17] Satversmes tiesa atgādina,[18] ka demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam ir arī pienākums savlaicīgi un pienācīgi informēt un pēc iespējas – tieši vai pastarpināti – likumdošanas procesā iesaistīt sabiedrību un konsultēties ar ieinteresētajām personām.[19] Minētās prasības veido no tiesiskas valsts principa atvasinātā labas likumdošanas principa saturu.

Satversmes tiesa arī 2018. gada 12. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2017-17-01 atgādina,[20] ka citu institūciju veiktais izvērtējums neatbrīvo Saeimu no pienākuma pašai izvērtēt attiecīgo jautājumu. Ja tiesību normas pieņemšanas procesā ir norādīti argumenti par tās iespējamo neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām vai Satversmes tiesas judikatūrai attiecīgajā jautājumā, tad likumdevējam šie argumenti ir jāizvērtē. Savukārt 2019. gada 6. marta spriedumā lietā Nr. 2018-11-01 Satversmes tiesa vērš uzmanību,[21] ka tas vien, ka likumdevējs kādu tiesisko regulējumu ir apspriedis, iespējams, pat vairākkārt, vēl nenozīmē, ka likumdevējs tik tiešām būtu vērtējis šajā tiesiskajā regulējumā ietverta pamattiesību ierobežojuma atbilstību konstitūcijai.

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2018-11-01 norāda galvenos, bet ne vienīgos labas likumdošanas principa konkretizācijas elementus, kas dod arī iespēju saprast, kāpēc likumdevējs noteicis konkrētu pamattiesību ierobežojumu un kādu apsvērumu dēļ šāds ierobežojums demokrātiskā tiesiskā valstī ir pieļaujams. Šīs prasības ir jāievēro, nosakot jebkuru pamattiesību ierobežojumu.

Jāatgādina, ka arī Valsts prezidents vairākkārt ir norādījis, ka būtisku likuma grozījumu iesniegšana tikai uz trešo lasījumu nav atzīstama par labu likumdošanas praksi.[22] Šie Valsts prezidenta visnotaļ pareizie un vērā ņemamie norādījumi līdz šim bieži ir tikuši ignorēti, tāpēc ir vien likumsakarīgi, ka likumdošanas praksi jeb likuma pieņemšanas kārtības ievērošanu dažos gadījumos, kad Valsts prezidents labas likumdošanas principam neatbilstošu likumu tomēr izsludina vai nevar neizsludināt, vērtē Satversmes tiesa.

Ja likums netiek pieņemts pienācīgā kārtībā, nav iespējams nonākt līdz samērīguma izvērtēšanai ne likumdošanas procesā, ne vispārējās jurisdikcijas tiesā, likuma normas interpretējot un piemērojot konkrētajiem faktiskajiem apstākļiem, ne arī Satversmes tiesā, ja tās tiek apstrīdētas kā neatbilstošas augstāka spēka tiesību normām vai personai Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā. Tāpēc atsevišķu politiķu un politologu pārmetumi Satversmes tiesai par to, ka ar šiem abiem spriedumiem “latiņa” uzlikta politiskajam procesam nesasniedzamos augstumos[23], ir nepamatota. Divdesmit pirmais gadsimts un tā moderno tehnoloģiju radītie izaicinājumi uzstāda “latiņas” nebijušos augstumos gan finanšu iestādēm, gan tiesām un tiesībaizsardzības iestādēm, gan arī izpildvarai un likumdevējam.

 

[1] Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa.

[2] Skat., 12. Saeimas 2017. gada 8. jūnija sēdes un 2018. gada 31. maija sēdes stenogrammas, piemēram: “Visu laiku ir tas dīvainais stāsts par tiem “pastniekiem” uz trešo lasījumu. [..] “Pastnieki” mums kļūst arvien talantīgāki un spējīgāki. “Pastnieks” Bresis nevarēja pat paskaidrot, kas tas tāds mutatis mutandis ir. “Pastnieks” Pietkevičs no “Mākoņiem” jau bija pietiekami labi apbruņots ar juridisko informāciju, bet “pastnieks” Imants – vienkārši jau ir runu izstrādājis, iestudējis un aicina, un runā.”

[3] Skat., piemēram: Levits E. Laba likumdošana un parlamenta zinātniskais dienests. Jurista Vārds, 20.10.2015., Nr. 41 (893), 11.–12. lpp.

[4] Ziemele I. Likumdošanas procesa pilnveidošana: jauna konstitucionāla orgāna piedāvājums. Jurista Vārds, 07.03.2017., Nr. 10 (964), 10.–13. lpp.

[5] Satversmes tiesas tiesneša Gunāra Kusiņa atsevišķās domas lietā Nr. 2017-17-01.

[6] Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 5. punkts; 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25.1. punkts.

[7] Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.1. punkts.

[8] Skat., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25. punktu.

[9] Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 23. punkts.

[10] Satversmes tiesas 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 23. punkts.

[11] Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 11.2. punkts.

[12] Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 11.2. un 12. punkts; 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 25.2. punkts.

[13] Skat., 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 22.3 punktu.

[14] Levits E. Laba likumdošana un parlamenta zinātniskais dienests. Grām.: Levits E. Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985–2018. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 737. lpp.

[15] Skat. arī 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25.2. punktu.

[16] Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punkts.

[17] Skat. arī Satversmes tiesas 2010. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 29.3. punktu.

[18] Sal., Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 17.2. punkts; 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 26. punkts.

[19] Sal., Voermans W.J. Legislation and Regulation. In: Karpen U., Xanthaki H. (Eds.) Legislation in Europe: A Comprehensive Guide for Scholars and Practitioners. Oxford, Hart, 2017, p. 24; Eiropas Padomes komisijas “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisija) 2016. gada 18. marta pētījums Nr. 711/2013 “Tiesiskuma kontrolsaraksts”. Pieejams: www.venice.coe.int

[20] Skat., piemēram, arī Satversmes tiesas 2009. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-01-01 11.3. punktu.

[21] Sal., Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnešu Ziemeles, Šajo (Sajó), Kalaidžijeva (Kalaydjiyeva), Vučiničs (Vučinić) un De Gaetāno (De Gaetano) kopējās atsevišķās domas pie sprieduma lietā “Animal Defenders International v. The United Kingdom”, pieteikums Nr. 48876/08, 9. punkts.

[22] Valsts prezidenta 2016. gada 12. septembra vēstule Nr. 453 “Par likumu kvalitātes uzlabošanu”.

[23] Libeka M. Algu caurspīdīgumu atceļ: ST spriedums radījis sabiedrības neizpratni, LA.LV., 12.03.2019. Pieejams: http://www.la.lv/algu-caurspidigumu-atcel

43
1
komentāri (1)
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
AJA
24. Marts 2019 / 22:19
0
ATBILDĒT
Labs raksts!
jaunākās esejas
Indra Kaniņa-Šlitke
Eseja
Laba likumdošanas prakse un tās neievērošanas tiesiskās sekas
Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta spriedums lietā Nr. 2018-11-01 nu jau atkārtoti (pēc 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 izteiktajiem secinājumiem) likumdevējam dod skaidru vēstījumu,[1] ka likumdošanas ...
1 komentāri
Jānis Kubilis
Eseja
Likumiskie procenti ir ierocis cīņā ar saistību nepildītājiem
Domājams, ka teju katrs komersants ir vienā vai citā veidā saskāries ar situāciju, kurā tikusi bojāta automašīna, iznomātās telpas vai citā veidā nodarīti zaudējumi. Var tikai apsveikt tos, kuri nav. Varbūt arī risks ir bijis ...
2 komentāri
Katrīne Pļaviņa
Eseja
50 miljoni – Google pirmais Datu regulas sods Francijā. Kas jāzina Baltijas uzņēmumiem?
Sarkanā pilnmēness dienā Francijas personas datu aizsardzības iestāde (CNIL) sodīja Google Francijas sabiedrību ar 50 miljonu eiro sodu un pilna sodošā lēmuma teksta publicēšanu divus gadus. Šis ir pirmais lielais sods ...
Indra Kaniņa-Šlitke
Eseja
Sacīkstes princips civilprocesā pretstatā patērētāja kā vājākas puses aizsardzībai: tiesas iniciatīva prasības noilguma vērtēšanā un šādas ierunas celšanas termiņi
Augstākās tiesas mājaslapas sadaļā “Judikatūra un judikatūras jaunumi” 19.12.2018. publicēts Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2018. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. C15233015, SKC-292/2018, (ECLI: ...
5 komentāri
Sanita Osipova
Eseja
Latvijas valsts ideja: kāpēc mums būt lepniem?
Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieces Sanitas Osipovas priekšlasījums konferencē “Celtspēja”.
AUTORU KATALOGS