DOMNĪCA ESEJA

8. Novembris 2022 / 08:00

Sarkanbaltsarkana sajūta
Jānis Geks
Senāta Administratīvo lietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks 

No visiem ziediem vispatriotiskākās, man šķiet, ir mārtiņrozes novembrī: tās – tumši sarkanās un sniegoti baltās, tās – karogkrāsās kopā saliktas, tās – rūgti smaržīgās un no vēlā rudens drosmīgās. Tikai latvietis, ieraugot šīs sīkziedu pārstāves, uzreiz teiks: tās taču mārtiņrozes! Un nevis krizantēmas, kā pasaulē tās pazīst. Redz, latvietis ir rīkojies pēc sava prāta un jau izsenis tām ir devis savu skanīgu vārdu – mārtiņrozes. Un, jo īpaši novembra mēnesī, kad par godu mūsu Tēvzemei un Brīvībai zem Latvijas sarkanbaltsarkano karogu mastiem uzzied sarkanbaltsarkans mārtiņrožu lauks, sirdī rodas kāda īpaša sajūta. Rodas sarkanbaltsarkana sajūta.

Bet kas tad īsti ir šī sarkanbaltsarkanā sajūta – kāda tā ir? Tā rodas arī daudzos citos ar Latviju saistītos brīžos. Domās mēģinu saprast, kā to varētu raksturot vārdos.

Cenšoties izzināt šīs sajūtas lielumu – tvērumu, šoreiz lūkojos Latvijas gaišās nākotnes virzienā – uz mūsu jauno paaudzi. Tāpēc devos ārpus lielpilsētas mūriem uz savu dzimto pusi – Tukuma novadu, lai Satversmes 100. jubilejas gadā kampaņas “Es, Tu un Satversme” ietvaros uzrunātu Smārdes un Engures skolās 9. klašu audzēkņus – četrpadsmitgadniekus. Runājot ar jauniešiem par Latvijas valsts izveidi, par mūsu tautas kopīgajām vērtībām, kuras Satversmē satvertas, vēlējos arī noskaidrot viņu domas par to, kas tad ir sarkanbaltsarkanā sajūta un kādos brīžos tā ir izjusta. Un Smārdes skolas jaunieši man laipni atbildēja.

Viktorija: Manuprāt, sarkanbaltsarkana sajūta ir valsts patriotisma sajūta. Tā ir piederība valstij. Mēs visi varam to izjust, runājot valsts valodā – latviešu valodā, dziedot valsts himnu, izkarot valsts karogu vai vienkārši skatoties uz to. Šo sajūtu izjūtu Latvijas dzimšanas dienā – 18. novembrī, kā arī Lāčplēša dienā – 11. novembrī.

Mikus: Man sarkanbaltsarkana sajūta ir patriotisms. Satversmes vērtības.

Kārlis: Tā ir sava valsts, kultūra, Satversme.

Adrians: Sarkanbaltsarkana sajūta ir tad, kad tu jūties lojāls pret savu valsti. Tu esi svarīga detaļa šajā “mehānismā”.

Žanete: Sarkanbaltsarkana sajūta, manuprāt, ir patriotiska, latviska sajūta. Tāda valstiska, mājīga sajūta. Izjūtu to brīžos, kad Latvijas valsts gūst kādus panākumus.

Ričards: Sarkanbaltsarkana sajūta ir saistīta ar Latvijas valsts brīvību, tiesiskumu. Tā saistās ar mūsu tautas lepnumu.

Kristers: Manuprāt, tā ir brīvības sajūta Latvijā. Sajūta par to, ka ir iespēja rīkot un piedalīties dažādos pasākumos.

Tīna: Manuprāt, sarkanbaltsarkana sajūta ir patriotisma un īpaši latviska sajūta, kura man rodas 18. novembrī, kad katru gadu ar ģimeni iededzam svecītes pie Brīvības pieminekļa un vakarā ēdam svinīgas vakariņas, un dziedam Latvijas valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!”.

Raivo: Man sarkanbaltsarkana sajūta ir Latvija, tās tradīcijas un karogs.

Ilze: Sarkanbaltsarkana sajūta, manuprāt, ir sajūta, kas liek justies piederīgam savai valstij. Visbiežāk to var izjust tad, kad jāpiedalās kādos ārvalstu pasākumos, un tad ir iespēja būt rezultātu sarakstā, kur ir minēta valsts. Man tā bija Tartu maratonā, jo sarakstā papildus vārdam bija norādīta arī valsts – Latvija.

Rudīte: Sarkanbaltsarkana sajūta – prieks, satraukums, lepnums.

Matīss: Piederība valstij. Es to izjūtu tad, kad mana valsts kaut ko sasniedz.

Jānis: Tā ir patriotiska sajūta. To izjūtu brīžos, kas saistīti ar Latvijas valsti.

Artūrs: Sarkanbaltsarkana sajūta ir tad, kad tu pārstāvi savu valsti. Esi patriots.

Regnārs: Man sarkanbaltsarkana sajūta ir bijusi Jaunajā gadā, Jāņos, Miķeļos un vēl citos latviešu svētkos.

Skolēns, neminot vārdu: Sarkanbaltsarkana sajūta – tā ir piederība valstij, patriotiska sajūta. Esmu to izjutis dažādos nacionālos svētkos un pasākumos, piemēram, 18. novembra svētkos, Jāņos, Jaunajā gadā.

Dominiks: Manuprāt, sarkanbaltsarkana sajūta ir sajūta par latviešu brīvību, tradīciju, simboliem. Šo sajūtu es izjūtu svinīgos brīžos, piemēram, Lāčplēša dienā vai 18. novembrī.

Nils: Manuprāt, sarkanbaltsarkana sajūta ir par valsti, kuru mēs visi attīstām. Veidojam labāku savu dzimteni, kurā mēs katru dienu dzīvojam.

Arī skolotāja Iveta mūsu sarunas noslēgumā piebilda: Esmu no tiem, kuriem šī sarkanbaltsarkanā sajūta nebija pazudusi visus okupācijas gadus, kad bija jādomā par to, ko tu runā. Šodien es ļoti novērtēju, ka dzīvoju brīvā valstī, ka mani bērni un mazbērni aug brīvā valstī, ka mums ir latviešu valoda, kuru vajadzētu tikai izkopt. Lai gan es esmu arī angļu valodas skolotāja, es ļoti gribētu, lai jūs, skolēni, vispirms runātu pareizi latviski un tikai pēc tam – angliski, nevis otrādi. Un ne tikai gramatiski. Lai mēs aizmirstu tos vārdus, kurus mēs negribam dzirdēt, – tad mums visiem būs šī sarkanbaltsarkanā sajūta. Un tos brīžus, kad mēs katrs mājās paceļam sarkanbaltsarkano karogu, un to, ka mums pie skolas plīvo sarkanbaltsarkanais karogs, es domāju, jūs katrs savā dzīvē arvien vairāk sapratīsiet un novērtēsiet.

Sakot paldies par vērtīgo domapmaiņu un atvadoties no Smārdes pamatskolas, tālāk devos uz Engures vidusskolu, lai arī tur 9. klases skolēniem pavaicātu, kas, viņuprāt, ir sarkanbaltsarkanā sajūta un kādos brīžos tā ir izjusta. Un Engures skolas jaunieši man arī laipni atbildēja.

Anna: Man sarkanbaltsarkana sajūta ir Latvija. Mana zeme, valsts un karogs. Tas, ka dzīvojam savā neatkarīgā valstī un neviens cits nevar valdīt pār mums. Šo sajūtu esmu izjutusi pasākumos, pieminot kritušos karavīrus, kuri aizstāvēja mūsu valsti. Esmu to arī izjutusi, atzīmējot mūsu valsts dzimšanas dienu.

Tomass: Tā ir Latvija, kuru mēs kā tauta dibinājām.

Amanda: Manuprāt, sarkanbaltsarkanā sajūta ir piederības sajūta valstij – tas, ka es jūtos piederīga savai valstij. Esmu to sajutusi, piemēram, Latvijas dzimšanas dienā, Lāčplēša dienā.

Sintija: Man sarkanbaltsarkana sajūta saistās ar patriotismu un nacionālismu. Esmu to izjutusi 18. novembra koncertos un arī lāpu gājienā.

Annija: Sarkanbaltsarkana ir sajūta, ko mēs izjūtam pret valsti. Esmu to izjutusi valsts svētkos, valsts dzimšanas dienā.

Marta Š.: Sarkanbaltsarkana sajūta, manuprāt, ir sajūta, ka tu jūties droši Latvijā. Sarkanbaltsarkana sajūta ir patriotisms. To var sajust koncertos, svētkos. Arī balsojot vēlēšanās.

Daniels: Sarkanbaltsarkanā sajūta saistās ar patriotismu. Es to visvairāk izjūtu, kad eju 11. novembra gājienā.

Luīze: Manuprāt, nacionālisms ir sarkanbaltsarkana sajūta. Tas ir patriotisms, gods, cieņa pret savu valsti un cilvēkiem, kuri to vada. Ejot uz kultūras pasākumiem, teātri, koncertiem, es saskaros ar sarkanbaltsarkanu sajūtu, jo iesaistos pasākumos, kurus rīko valsts.

Marta Ķ.: Sarkanbaltsarkana sajūta ir patriotisms. Kad tu rīkojies patriotiski, tev ir tā sauktā sarkanbaltsarkanā sajūta. Esmu to sajutusi, kad lāpu gājienā dziedu karavīru dziesmas.

Līva: Es sarkanbaltsarkano sajūtu izjūtu Latvijas dzimšanas dienā. To var arī izjust, kad dara kaut ko patriotisku, ievēro likumus, izkar karogus.

Zane: Sarkanbaltsarkana sajūta ir līdzīga patriotismam. To var izjust, atzīmējot kādu no Latvijas svētkiem. Es šo sajūtu izjūtu 11. novembrī.

Jānis: Manuprāt, tā ir valsts svētku sajūta. Esmu to sajutis valsts svētkos, kā arī dziedot valsts himnu.

Elīza E.: Sarkanbaltsarkanā sajūta ir patriotiska, latviska sajūta. Esmu to jutusi, klausoties Latvijas valsts himnu vai svinot Latvijas dzimšanas dienu.

Roberts: Manuprāt, sarkanbaltsarkanā sajūta ir apziņa par Latvijas neatkarību un valsts simboliem, ko nosaka Satversme. Es ar to saskaros, piemēram, Latvijas svētkos, dziedot valsts himnu, kā arī apzinoties, ka man ir iespēja dzīvot brīvā valstī.

Elīza V.: Sarkanbaltsarkanā sajūta rodas Latvijas svētkos, kad tu jūti patriotismu, dziedot tautasdziesmas un svinot latviešu tradīcijas, piemēram, kā vainaga pīšana.

Sanija: Manuprāt, sarkanbaltsarkanā sajūta ir tad, kad tev ir domas par Latvijas valsti, tiesībām. Vari iejusties, būt piederīgs šeit. Attīstība.

Samanta: Sarkanbaltsarkanā sajūta ir patriotisms, valstiskums. Šo sajūtu esmu izjutusi daudzos svētkos un pasākumos, kas veltīti Latvijas brīvības cīņās kritušo karavīru piemiņai, 11. novembrī, arī 18. novembrī.

Samanta G.: Manuprāt, sarkanbaltsarkanā sajūta ir valsts neatkarība un likumi, kā arī vārda brīvība.

Skolēns, neminot vārdu: Sarkanbaltsarkanā sajūta ir tavas domas par valsti un likumu.

Arī skolotāja Daiga savu sarkanbaltsarkano sajūtu raksturoja: Ir novembra novakare, logā ir ielikta svecīte, liesmiņa plīvo, un sirdī ir miers, tāda vārdos neizsakāma sajūta. Liekas, laiks ir apstājies, liekas, ka caur tumsu nāk tie, kas ar šo karogu gāja cīņā par to sveces liesmu manā logā. Un es jūtu piederību Latvijai – saviem cilvēkiem, visai tautai.

Sakot paldies par vērtīgo sarunu, es atvadījos no savas dzimtās Engures skolas un iedvesmas pilns devos mājup.

Tagad, pārdomājot visu dzirdēto, apbrīnoju, cik daudzveidīga ir šī sarkanbaltsarkanā sajūta. Tā ir patriotiska, latviska sajūta. Tā ir piederība un lojalitāte Latvijai, prieks un lepnums par valsti, tās sasniegumiem. Tā ir sajūta par vērtībām, kas ieliktas Latvijas valsts izveides pamatos: brīvību, neatkarību, tiesiskumu, drošību, cilvēka cieņu, ilgtspēju, kopējo labumu. Tā ir latviešu valoda, kultūra un tradīcijas. Tā ir valsts himna un valsts karogs. Tā ir mājas sajūta. Sarkanbaltsarkanā sajūta ir Satversmes vērtību sajūta.

Lai arī sarkanbaltsarkanā sajūta katram ir sava, īpaša, kopīga ir griba dzīvot droši un labklājīgi brīvā, neatkarīgā, tiesiskā, demokrātiskā un latviskā valstī – mūsu Latvijā, kur ļaudis cits citu ciena, ir godīgi un laipni. Dzirdot skolēnu teikto, mani pārņem liels gandarījums par jauno paaudzi, un, dodoties atpakaļ uz lielpilsētu, manā sirdī rodas sarkanbaltsarkana sajūta – apziņa par krietniem un atbildīgiem mūsu valsts jaunajiem pilsoņiem.

Ir novembris, valsts svētku laiks. Laiks, kad zem sarkanbaltsarkaniem karogiem uzzied sarkanbaltsarkans mārtiņrožu lauks. Tas ir laiks, lai apstātos ikdienas skrējienā un atcerētos – kādā Latvijā mēs gribam dzīvot. Padomātu, kādi lēmumi mums jāpieņem šodien, lai varētu dzīvot labāk rīt. Vai mēs kā sabiedrība un katrs cilvēks kā indivīds gribam dzīvot, strādāt un domāt “pa vecam”? Vai esam gatavi mainīties, meklēt jaunus risinājumus un īstenot drosmīgus mērķus? Ko mēs katrs pats varam darīt, lai stiprinātu savu mīlestību un piederību Latvijai?

Ir dažādas sajūtas. Starp tām ir arī kāda ļoti īpaša – sarkanbaltsarkana sajūta. Šo sajūtu rada sarkanbaltsarkana rīcība. Tāda rīcība, kas stiprina mīlestību un piederību Latvijai. Tā ir brīnišķīga sajūta, ikviens to var izjust. Nepieciešama tikai sarkanbaltsarkana rīcība!

 

Post scriptum: par to, kas šajā stāstā palika nepateikts, bet patiesībā bija viens no jaukākajiem brīžiem manā dzīvē.

Negaidīti Smārdes skolas skolotājas Daces laipni uzrunāts, es atsaucos aicinājumam uz sarunu par Satversmi ar 3. klases skolēniem – deviņgadniekiem. Liels bija man pārsteigums par šo bērnu atvērtību un lielo zinātkāri, vēlmi saprast un meklēt kopsakarības, līdzības: kā Satversme satver noteikumus, tā ābols satver vitamīnus, kabata – atslēgas, stundu saraksts – stundas, sēņu groziņš – sēnes, penālis – zīmuļus. Pacelto bērnu roku jūra, kas tobrīd kā paisums uznāca manu acu priekšā un nespēja rimties, liecināja, cik šī saruna par valsts vērtībām mūsu jaunajiem valsts pilsoņiem bija patiesi svarīga.

Un mani atkal pārņēma sarkanbaltsarkana sajūta.

23
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākās esejas
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
Par homeostāzes saglabāšanu apsūdzētā tiesību apjomam jaunajā Kriminālprocesa likuma 489. panta redakcijā
Jānis Geks
Eseja
Sarkanbaltsarkana sajūta
Eseja
Latvijas Pareizticīgās Autonomās Baznīcas Konstantinopoles Patriarhāta jurisdikcijā vēstule
3 komentāri
Aldis Alliks
Eseja
Pazemīgā cerībā cerot aiztaupīt Latvijas valstij to pazemojošu rīcību…
1 komentāri
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
Daži kritiski apsvērumi par pierādījumu pārbaudes kārtības maiņu iztiesāšanā (nobeigums)
AUTORU KATALOGS