DOMNĪCA ESEJA

10. Maijs 2024 / 15:09

Bezgalīgā maldīšanās dalīto īpašumu trijstūrī
1 komentāri
Mg. iur., Mg. oec.
Elīna Dupate
Zvērināta advokāte 
Mg. iur., Mg. oec, Mg. sc. ing.
Normunds Šlitke
Zvērināts advokāts 

2009. gada 15. aprīlī Latvijas Republikas Satversmes tiesa pirmo reizi vērtēja atlīdzības apmēru zemes īpašniekiem tā sauktajos dalītajos īpašumos. 2011. gadā 3. martā Tieslietu ministrijas organizētajā diskusijā “Zeme un būve – kopā vai atsevišķi?” tika nosprausts valsts tiesību politikas kurss uz piespiedu dalītā īpašuma izbeigšanu, par prioritāru nosakot būves īpašumu, bet zemi zem šādām būvēm nosakot kā būves piederumu. Neskatoties uz to, turpmāko gadu laikā nozīmīgs progress šajā jomā nav panākts.

2024. gada 18. aprīļa Saeimas sēdē pirmajā lasījumā tika atbalstīts Saeimā nepilnu dienu iepriekš (!) [1] iesniegtais likumprojekts Nr. 565/Lp14 [2] “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (turpmāk arī – Likums vai Likumprojekts, attiecīgi). Likumprojektu kā savu Latvijas Republikas Satversmes 65. panta kārtībā 2024. gada 17. aprīlī Saeimā ir iesniegusi Saeimas Juridiskā komisija (turpmāk – Komisija), bet faktiski to ir izstrādājusi un Komisijā ir iesniegusi Tieslietu ministrija, tā Komisijas uzdevumā reaģējot un reflektējot uz Satversmes tiesas 2023. gada 2. maija spriedumu lietā Nr. 2022-02-01 (turpmāk – Spriedums). Šāda Tieslietu ministrijas rīcība rada nopietnas bažas par tās izstrādātā Likumprojekta satversmību un pamatotas šaubas par Sprieduma un vairāku citu Satversmes tiesas nolēmumu un tajos izteikto atziņu pienācīgu ievērošanu jeb obligātumu.[3]

Satversmes tiesa ar spriedumu lietā Nr. 2022-02-01 atzina likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 38. panta otro daļu, kas noteic zemes likumiskās lietošanas maksas apmēru 4% no zemes kadastrālās vērtības gadā, un 42. panta pirmo daļu par neatbilstošu Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam un spēkā neesošu no 2024. gada 1. jūlija. Spriedumā Satversmes tiesa atgādināja, ka tā jau iepriekš, vērtējot piespiedu nomas maksas apmēru (sk. 22.1. secinājumu), ir secinājusi, ka, “ņemot vērā zemes īpašnieka izdevumus par zemes uzturēšanu un apsaimniekošanu, kā arī zemes īpašnieka pienākumu maksāt nekustamā īpašuma nodokli, maksimālo nomas maksas apmēru – pieci procenti no zemes kadastrālās vērtības – nevar uzskatīt par tādu, kas pildītu atlīdzības funkciju (sk., Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15. punktu)”.

Ņemot vērā to, ka atlīdzība, kas noteikta zemes īpašniekam pēc nekustamā īpašuma nodokļa atskaitīšanas, ar apstrīdētajām normām tika noteikta vien 2,5% no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības, Satversmes tiesa atkal vērtēja šīs atlīdzības apmēra satversmību (sk. 22.1. secinājumu). Satversmes tiesa atzina, ka ņemot vērā zemes lietošanas maksas apmēru (4% no zemes kadastrālās vērtības gadā), zemes īpašnieka pienākumu maksāt nekustamā īpašuma nodokli (parasti 1,5% no kadastrālās vērtības, tostarp arī tad, ja būves īpašnieks nav veicis zemes lietošanas maksas maksājumus), ienākuma nodokļus (iedzīvotāju ienākuma nodokli 20% līdz pat 31% un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas 31,07%), papildus administrēšanas, tiesvedības un juridiskās palīdzības sniegšanas izdevumus, kā arī to, ka pastāv risks nesaņemt likumā noteikto zemes lietošanas maksu pilnā apmērā un kadastrālo vērtību bāzes nav mainījušās kopš 2012. gada, zemes lietošanas maksu 4% apmērā no zemes kadastrālās vērtības gadā nevar uzskatīt par tādu, kas pildītu atlīdzības funkciju (sk. 22.3. secinājumu).

Satversmes tiesa, tā pievienojoties tiesībsarga atzinumā Nr. 3 sniegtajam viedoklim,[4] Spriedumā arī atkārtoti norādīja, ka rūpēšanās par valsts un sabiedrības interešu ievērošanu tiesiskajās attiecībās primāri ir valsts pienākums. Valsts nevar šo pienākumu pildīt, nesamērīgi ierobežojot kādas grupas, piemēram, zemes īpašnieku, tiesības. Tādējādi valstij šo tiesisko attiecību noregulēšanai ir jāizvēlas tādi līdzekļi, kas samazinātu zemes īpašniekam uzlikto nastu. Satversmes tiesa arī īpaši uzsvēra, ka pastāv alternatīvi līdzekļi, ar kuriem leģitīmais mērķis varētu tikt sasniegts, mazāk ierobežojot zemes īpašnieka tiesības. Tieslietu ministrija šīs un iepriekšējos Satversmes tiesas nolēmumos izteiktās atziņas atkal apzināti ignorējusi. Secināms, ka Tieslietu ministrija, turklāt Latvijas Republikas Satversmes 65. pantā neparedzētā kārtībā, jau atkal sasteigti jeb pēdējā brīdī Saeimā virza Likumprojektu, kas nav ne pienācīgi izvērtēts, ne arī izdiskutēts un ir pretējs vairākos Satversmes tiesas nolēmumos izteiktajām atziņām. Piebilstams, ka Likumprojektā zemes likumiskās lietošanas maksas kā taisnīgas atlīdzības apmērs vispār netiek vērtēts.

Tieslietu ministrija, 2023. gada 29. augustā atbildot uz Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Andreja Judina 2023. gada 3. maija lūgumu sniegt redzējumu par Satversmes tiesas 2023. gada 2. maija spriedumu lietā Nr. 2022-02-01 izpildes nodrošināšanu, norādīja, ka tā rūpīgi strādā pie priekšlikumu sagatavošanas par to, kāds regulējums būtu ietverams Likumā, tomēr priekšlikumu sagatavošanai, ņemot vērā jautājuma sarežģītību, esot nepieciešams papildus laiks, lūdzot pagarināt termiņu līdz 2023. gada 1. oktobrim.[5] Izvērtējot Tieslietu ministrijas rīcību un piedāvātos grozījumus Likumprojektā, Nekustamā īpašuma valsts kadastra likumā un Civilprocesa likumā, secināms, ka minētais ir bijusi Tieslietu ministrijas veikta Komisijas apzināta vai neapzināta maldināšana, par rūpīgu darbu nosaucot sasteigtus jeb pēdējā brīdī un pēc visiem saprātīgiem termiņiem iesniegtus, neizsvērtus un ar zemes un būvju īpašniekiem vispār neapspriestus priekšlikumus grozījumiem attiecīgajos likumos.

Vien 2024. gada 22. janvārī, apzinoties, ka likumprojekta virzība parastā kārtībā – caur Ministru kabinetu – vairs īsti nav iespējama, Tieslietu ministrija Komisijas priekšsēdētājam nosūtījusi ministrijas pašas sagatavoto Likumprojekta projektu, tajā Likuma 38. panta otro daļu piedāvājot izteikt redakcijā, kas vārds vārdā ir identiska ar šī panta otro daļu, kas ar Spriedumu jau tika atzīta par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam. Arī Likuma 38. panta ceturtajā daļā tiek veiktas vien precizējošas izmaiņas attiecībā uz parādniekam sedzamo izmaksu apmēru, kaut arī Likums un atbilstošie Ministru kabineta noteikumi šo zemes lietošanas maksas administrēšanas izdevumu kompensācijas mehānismus faktiski paredzēja arī līdz tam. Jo sliktāk, Likumprojektā tiek piedāvāts noteikt jaunu ierobežojumu zemes īpašniekiem attiecībā uz saņemamo zemes lietošanas maksas apmēru, papildinot Likuma 42. pantu ar septīto daļu (lietošanas maksas pieauguma ierobežošana – 30% apmērā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu).

Piebilstams, ka līdz Likumprojekta nosūtīšanas Komisijai Tieslietu ministrija nebija vērsusies pie nevalstiskajām organizācijām, kas pārstāv zemes vai būvju īpašniekus dalītajos īpašumos, nebija uzklausījusi citu valsts iestāžu vai kompetentu personu viedokļus. Ministrijas darbinieki un ierēdņi arī apzināti ignorēja Satversmes tiesā lietas dalībnieku sniegtos skaidrojumus, piemēram, par to, ka lietošanas maksas parāda piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā nav uzskatāma par vērā ņemamu administratīvā sloga samazinājumu zemes īpašniekiem. Par visām šīm Tieslietu ministrijas iniciatīvām abas ieinteresētās puses – zemes un būvju uz tām īpašnieku nevalstiskās organizācijas – pirmo reizi informēja vien Komisija, uzaicinot to pārstāvjus uz Komisijas sēdi viedokļa sniegšanai. Zemes īpašnieku pārstāvji 2024. gada 6. februārī Komisijai un citiem interesentiem sniedza viedokli par Tieslietu ministrijas Likumprojekta projektu, norādot, ka par grozījumiem nevar uzskatīt iepriekšējās un Satversmes tiesas atceltās tiesību normas redakcijas mehānisku pārrakstīšanu, tādējādi radot maldīgu priekšstatu, ka Likuma pants tiek grozīts. Tāpat Komisijas uzmanība tika vērsta uz to, ka Likumprojektā joprojām nav ņemtas vērā objektīvās izmaksas, kas saistītas ar zemes lietošanas maksas iekasēšanu, un citi zemes īpašnieka izdevumi, kā arī nav analizētas spēkā esošā tiesiskā regulējuma nepilnības zemes lietošanas maksas piedziņas sakarā. Papildus tika norādīts, ka šāda Tieslietu ministrijas rīcība nevar tikt atzīta par labu likumdošanas praksi un labu valsts pārvaldes kartību. Arī Komisijas deputāti un citu uz Komisijas sēdi uzaicināto iestāžu pārstāvji, tajā skaitā būvju (daudzdzīvokļu māju) īpašnieku pārstāvji, 2024. gada 7. februāra Komisijas sēdē izteica skarbu kritiku Tieslietu ministrijai par Satversmes tiesas atziņu ignorēšanu un labas likumdošanas prakses neievērošanu, Komisijai uzdodot Tieslietu ministrijai to novērst.

Tikai pēc 2024. gada 7. februāra Komisijas sēdes Tieslietu ministrijā notika pirmā tikšanās, uz ko bija uzaicināti arī abu nevalstisko organizāciju, kas pārstāv zemes vai būvju īpašniekus dalītajos īpašumos, pārstāvji, kā arī tās valsts iestādes, kuras šis Likumprojekts tieši skar, un tiesībsargs. Ne abu sabiedrisko organizāciju, ne arī tiesībsarga pārstāvja viedoklis, tostarp par satversmības riskiem un visu Satversmes tiesas nolēmumu atziņu obligātumu, netika ņemts vērā. Tieslietu ministrijas amatpersonas norādīja, ka tām ir saistošs tikai Satversmes tiesas 2023. gada 2. maija spriedums lietā Nr. 2022-02-01 un ministrijai esot dots “mandāts” vien tā izpildei. Šajā sanāksmē tika ņemti vērā vienīgi atsevišķu valsts iestāžu vai valsts kapitālsabiedrību, kurām pašām ir pienākums iekasēt zemes lietošanas maksu dalītajos īpašumos, tostarp reizi gadā nosūtot maksāšanas paziņojumus zemes lietotājiem, lūgumi un priekšlikumi.

2024. gada 26. martā Tieslietu ministrijā notika otrā sanāksme, kurā skatīja Tieslietu ministrijas veiktos “precizējumus” Likumprojektā. Arī šoreiz precizējumos Likumprojekta projektā Likuma 38. panta otrās daļas pirmos četrus teikumus tika piedāvāts izteikt redakcijā, kas vārds vārdā ir identiska tai, kas ar Spriedumu atzīta par neatbilstošu Satversmei, papildinot Likumprojektu vien ar normām, kas nekādi neattiecas uz pašu atlīdzības apmēru kā tādu, bet skar vien šīs neadekvātās atlīdzības iekasēšanu un administrēšanu, piemēram, paziņojuma nosūtīšana, kas jānosūta tikai tad, ja zeme pieder valstij, tostarp pašvaldībai vai tās iestādēm. Piedāvātajos grozījumos un to precizējumos atkal netika ņemtas vērā Spriedumā un citos Satversmes tiesas nolēmumos izteiktās atziņas un izdarītie secinājumi, kas nav pieļaujams un nekādā veidā nerisina dalītā īpašuma problēmjautājumus, ikreiz piedāvājot risinājumus, kas jau iepriekš atzīti par Latvijas Republikas Satversmei neatbilstošiem. Piebilstams, ka pirms tam Saeimas juridiskais birojs un tiesībsarga pārstāvis vērsa Tieslietu ministrijas uzmanību uz to, ka Likumprojektā joprojām ir saskatāmas būtiskas nepilnības un nopietni satversmības riski, kas varētu būt par pamatu šo tiesību normu atbilstības Satversmei kārtējai izvērtēšanai Satversmes tiesā.

Papildus tam Juridiskā biroja 2024. gada 23. aprīļa atzinumā Nr. 111.13/1-52-14/24 norādīts, ka “42. panta septītā daļa (likumprojekta 2. pants), paredzot likumiskās lietošanas maksas palielinājumu 30 procentu apmērā no iepriekšējā gada maksājuma, līdz tiek sasniegts likumiskās lietošanas maksas apmērs no aktuālās kadastrālās vērtības, rada nevienlīdzīgu attieksmi pret zemes īpašniekiem, kuriem likums paredz tiesības saņemt likumiskās lietošanas maksu četru procentu apmērā no kadastrālās vērtības gadā, bet ne mazāk par 50 euro gadā. Vēršam uzmanību uz to, ka zemes gabala īpašniekam ir pienākums maksāt nekustamā īpašuma nodokli no kadastrālās vērtības. Kadastrālās vērtības ikgadējs proporcionāls pieaugums 30 procentu apmērā no iepriekšējā gada kadastrālās vērtības netiek paredzēts, – tas nozīmē, ka zemes īpašniekiem, uz kuru zemes gabala atrodas dzīvojamās ēkas, saņemot proporcionāli mazāku likumiskās lietošanas maksu, bet nomaksājot nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu no faktiski noteiktās kadastrālās vērtības, būtiski samazinās tā likumiskās lietošanas maksas daļa, kura kalpo kā zemes gabala īpašnieka atlīdzība. Šāda situācija ir pretrunā ar Satversmes tiesas 2023. gada 2. maija spriedumā lietā Nr. 2022-02-01 paustajām atziņām par to, ka likumiskās lietošanas maksai jāpilda atlīdzības funkcija”.[6]

Kā jau iepriekš norādīts, Tieslietu ministrijas rīcība Likumprojekta izstrādāšanā neliecina par rūpīgu darbu. Likumprojektā noteiktais zemes lietošanas maksas apmērs joprojām nav ekonomiski pamatots, nepilda atlīdzības funkciju un nav taisnīgs, kā arī nav izvērtēts zemes īpašniekiem noteikto ierobežojumu samērīgums. Ar piedāvātajiem grozījumiem likumos formāli tiek runāts par vieglāku un ātrāku procesu atlīdzības piedziņai, tomēr regulējums joprojām neparedz atvieglojumus zemes īpašniekiem nedz informācijas iegūšanā par potenciālajiem maksātājiem (t.sk. to dzīvesvietām, ja tās vispār ir Latvijā), nedz arī regulējumu par prasībām tiesās pret tā sauktajām dzīvokļu īpašnieku kopībām un par to locekļu (dzīvokļu īpašnieku) individuālajām saistībām un atbildību par zemes lietošanas maksas aprēķināšanu un samaksu. Arī vien 2024. gada 15. februārī uz 2. lasījumu iesniegtie grozījumi Civilprocesa likumā (Nr. 488/Lp14), paredzot, ka arī maksājuma saistībās, kuras izriet no zemes likumiskās lietošanas attiecībām un kurām iestājies izpildes termiņš, pieļaujama piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā, minētos piedziņas problēmjautājumus neatrisina, uz ko tika norādīts arī Satversmes tiesā tiesas sēdēs lietā Nr. 2022-02-01.

Komisija Tieslietu ministrijai pamatoti norādīja, ka valstī ar tirgus ekonomiku “īres griesti” nevar būt ilgtermiņa risinājums, vienlaikus uzdodot izstrādāt likumprojektu, kas dalītā īpašuma problēmas terminētu jeb atrisinātu galīgi. Arī tas faktiski tiek apzināti ignorēts. Ņemot vērā Komisijas uzdevumus, tostarp Tieslietu ministrijai, ka valstij ir jārada risinājums dalītā īpašuma izbeigšanai, pēc kā būtu jāizstājas no vidutāja lomas šajās attiecībās, autoru ieskatā dalītā īpašuma izbeigšanu veicinātu risinājums, kas ir vienādi pieņemams abām dalītā īpašuma attiecībās iesaistītajām pusēm – zemes īpašniekiem un būvju īpašniekiem, bet ne tāds, ka pilnībā apmierina tikai kādu no pusēm.

Zemes likumiskās lietošanas maksa 4% apmērā no zemes kadastrālās vērtības gadā pirmšķietami apmierina būvju īpašniekus, jo sevišķi tos komercobjektu īpašniekus, kuriem nomas maksa līdz 2022. gadam bija noteikta 10–12% apmērā vai pat vairāk. Taču ir pašsaprotami, ka būvju īpašniekus vēl vairāk apmierinātu arī 3%, 2%, 1%, 0% (vai pat vēl mazāk), savukārt atlīdzība par zemes lietošanu (de facto – lietojumu) šādā apmērā noteikti neapmierina zemju īpašniekus, turklāt tā neatbilst Satversmes 1. un 105. pantam un pat ne tuva nav taisnīgai, samērīgai un ekonomiski pamatotai atlīdzībai. Zemes īpašnieki par taisnīgu atlīdzības apmēru uzskata tādu, kas pirmām kārtām tiek aprēķināta no zemes īpašuma patiesās tirgus vērtības un ir vismaz 7,5% no šādas vērtības gadā (sal. Satversmes tiesas atziņas par zemes renti jeb kapitāla atdevi lietās Nr. 2008-36-01 un 2010-22-01 (skat., 13.3 un 13.4. secinājumus); Senāta 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. C33591916, SKC-126/2020 13.3. secinājumu, ka zemes nomas maksa 7,5% gadā no zemes kadastrālās vērtības ir samērīga, taisnīga, patiesa un adekvāta atlīdzība, kas atbilst normālām tiesiski ekonomiskām attiecībām valstī, un kapitāla atdeves vidējās likmes nekustamo īpašumu tirgū Latvijā 2024. gadā[7]).

Satversmes tiesa jau vairākkārt ir norādījusi, ka likumdevējam, ierobežojot kādas personas vai personu grupas pamattiesības, ir pienācīgi jāizvērtē, vai konkrētajā gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sal. Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15. secinājums). Tāpēc, lai mazinātu zemes īpašniekam uzlikto nastu un ņemtu vērā zemes īpašnieku izdevumus, tā nodrošinot, ka likumiskā lietošanas maksa pilda atlīdzības funkciju, būtu izstrādājams komplekss risinājums, kas vienlaikus nerada nesamērīgu slogu būves īpašniekam un piešķir tiem visas no zemes kā konkrētas lietas sagaidāmās tiesības un labumus.

Autori kā abām pusēm īstermiņā vai vidējā termiņā, iespējams, pieņemamu, bet ne ilgtermiņā sabiedrību un abas ieinteresētās puses apmierinošu risinājumu, kas veicinātu dalītā īpašuma izbeigšanu, redz zemes likumiskā lietojuma maksas noteikšanu nākamajiem trijiem, četriem gadiem (kamēr tiks izstrādāti efektīvi tiesiskie mehānismi visa veida dalītā īpašuma izbeigšanai Latvijā) 5% apmērā no zemes kadastrālās vērtības gadā, vienlaikus atbrīvojot zemes īpašnieku no pienākuma maksāt nekustamā īpašuma nodokli, šo nastu (ar visiem šādas būves īpašniekam esošajiem atvieglojumiem) pārnesot uz zemes faktisko lietotāju vai atceļot vispār. Uzskatāms, ka šāda atlīdzība, lai arī vēl aizvien nepildītu taisnīgas un ekonomiski pamatotas atlīdzības funkciju, īstermiņā ir samērīga un atbilst Satversmes tiesas atziņām zemes piespiedu nomas un zemes likumiskās lietojuma maksas sakarā.

Vienlaikus ar šādiem grozījumiem būvju īpašniekiem būtu jāsaņem pilnīgi visi labumi, kādus zeme un tās lietošana dod tostarp tiesības uz visiem zemes un tās piederumu civilajiem un dabiskajiem augļiem, kokiem krūmiem un citiem stādījumiem, zemes dzīlēm, gaisa telpu, kā arī ceļiem un satiksmes kārtības noteikšanas tiesībām tajos.

Likumprojekts, kas nav pienācīgi izdiskutēts, tostarp, zemes un būvju un dzīvokļu īpašnieku nevalstiskajās organizācijās, nesasniegs savu mērķi un tādējādi jau atkal tiks radīts Satversmes 1. un 105. pantam neatbilstošs tiesiskais regulējums, kas balstīts pieņēmumos un nepārbaudītos apgalvojumos, nevis pētījumos, ekonomiski pamatotos aprēķinos, tajā skaitā attiecībā uz parāda atgūšanas izdevumiem un prasībām tiesā brīdinājuma kārtībā.

Satversmes tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, ka likumdevējam bija pienācīgi jāizvērtē, kā vienas iedzīvotāju grupas – dzīvokļu īpašnieku – tiesību aizsardzība ietekmēs citas grupas – zemes īpašnieku – tiesības uz īpašumu. Satversmes tiesa arī ir norādījusi uz likumdevēja pienākumu normu pieņemšanas procesā taisnīgi līdzsvarot zemes īpašnieku un daudzdzīvokļu mājas īpašnieku intereses, kas, pirmām kārtām, ir jādara pašam likumdevējam (sk. Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 22.2. secinājumu): “Lai pieņemtu taisnīgu piespiedu nomas maksas tiesisko regulējumu, izvērtējums par to, kā iecerētā nomas maksa salīdzināma ar citām situācijām vai pielāgojama izmaiņām ekonomikā, ir jāveic likumdevējam. Savukārt ar izvērtējumu, kura rezultāts ir līdzīgs apstrīdētajās normās noteiktajam regulējumam, bet kurš veikts pēc apstrīdēto normu pieņemšanas, nevar pamatot personām noteikto pamattiesību ierobežojumu. Demokrātiskā tiesiskā valstī šāds izvērtējums jāveic pašam likumdevējam, turklāt pirms pamattiesību ierobežojuma noteikšanas.” Tieslietu ministrijas izstrādātais Likumprojekts šo uzdevumu nepilda.

Secināms, ka Tieslietu ministrijas pavirši sagatavotais Likumprojekts galvenokārt ir vērsts uz būvju īpašnieku interešu nodrošināšanu, bez ievērības atstājot faktu, ka zemes īpašnieku tiesības, nosakot nepamatoti zemu maksu par zemes lietošanu, tikušas ierobežotas vairāk kā 20 gadu garumā. Satversmes tiesa jau spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 atzina, ka dzīvokļu īpašnieku mantiskais stāvoklis daudzos gadījumos var būt pat labāks nekā zemes īpašniekam (sk. 15.3. secinājumu), līdz ar to ne visi dzīvokļu īpašnieki uzskatāmi par sociāli mazāk aizsargātiem vai vājākiem civiltiesisko attiecību dalībniekiem, kuru intereses būtu īpaši jāaizsargā. Norādāms, ka dzīvokļa īpašnieka maksājums par zemi dalītajos īpašumos šobrīd ir vidēji 3 līdz 5 eiro mēnesī jeb 48 līdz 60 eiro gadā, savukārt vidējie iedzīvotāju ienākumi kopš Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr. 2008-36-01 saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem ir ievērojami pieauguši. Turklāt, pretēji Saeimu maldinošajiem valsts iestāžu paziņojumiem, faktiski un vērā ņemami nav mainījies ne zemes īpašnieku pienākumu apjoms, ne arī atbildība. Un otrādi, Satversmes tiesas spriedumu vairākkārtēja nepildīšana ir padarījusi Latviju par investīcijām nelabvēlīgu valsti, kas nozīmē ne vien būtiski mazākus ienākumus, salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, bet arī dārgākus kredītus un importējamos resursus, kas dzīvokļa īpašnieka izdevumus palielina daudzkārt vairāk nekā tiek “ietaupīts” uz zemes īpašnieku rēķina, šai pozīcijai dzīvokļu īpašnieku ikmēneša komunālo maksājumu rēķinā sastādot vien ~3–5%.

Papildus ir jāņem vērā tas, ka tirgus ekonomikā katrs kapitāla aktīvs paredz savu īpašu prastās atdeves periodu, kur nekustamā īpašuma ieguldījuma vidējā atdeve parasti tiek rēķināta uz 10–20 gadiem (2024. gadā šī likme brīvajā tirgū ir ~8%[8]). Arī Satversmes tiesa lietā Nr. 2010-22-01 atzina, ka nekustamā īpašuma nomai (īrei) jeb faktiski rentei ir jābūt vienādai ar hipotekārajiem maksājumiem par to jeb pirkumam ir jāatmaksājas aptuveni 16,6 gados (no kā izriet atlīdzība 6% gadā no zemes vērtības, ar pienākumu kompensēt vai maksāt NĪN, ja tāds maksājams). Ieguldījums nekustamos īpašumos ir atkarīgs no politiskiem lēmumiem un tautsaimniecības ekonomikas attīstības cikla fāzes, līdz ar to zeme kā ieguldījuma objekts ir un paliks augsta vai pat ļoti augsta riska investīcija, kas noteikti nav pielīdzināma valsts vērstpapīriem, no kuriem vērā ņemami izdevumi, tostarp, nekādi nodokļu maksājumi, nav jāveic.

Satversmes kā valsts pamatlikuma 8. nodaļas mērķis un galvenais uzdevums ir sargāt sabiedrības mazākuma, šai gadījumā, pirmkārt, zemes īpašnieku, tiesības, tāpēc atlīdzībai par viņu tiesību ierobežojumiem ir jāatbilst samērīguma kritērijam. Demokrātiskas valsts uzbūves principi arī valsts regulētās cenas paredz noteikt saskaņā ar ekonomiskiem kritērijiem un principiem, nosakot taisnīgu atlīdzību no šāda īpašuma jeb kapitāla aktīva vērtības. Tomēr ir jāņem vērā, ka zemes īpašnieka īpašuma tiesības aizskāruma apmērs ir identisks būves īpašnieka tiesībai. Lai aprēķinātu tiesību aizskāruma mantisko vērtību, jāņem vērā, ka šis ienākums ir vienīgais veids, kā zemes īpašnieks var izmantot savu īpašumu, tādējādi tam jāgarantē samērīgs ienesīgums no īpašuma. Un otrādi, risinājumam ir jābūt tādam, lai būves īpašnieks, maksājot atlīdzību par zemes lietošanu, saņemtu visus labumus, ko zeme var dot un dod.

Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa noteic, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām. Lai arī zemes nomas tiesiskās attiecības aizstātas ar likumiskās lietošanas tiesībām, uz tām ir attiecināmas Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas ne tikai lietā Nr. 2022-02-01, bet arī lietās par zemes likumisko piespiedu nomu (lietas Nr. 2008-34-01, 2008-36-01, 2010-22-01, 2017-17-01 u.c.). Tiesību zinātnē tiek atzīsts, ka konstitucionālās tiesas spriedumu nepildīšana demokrātiskā valstī nav pieļaujama, pretējā gadījumā Satversmes tiesas kompetence tiktu nepamatoti ierobežota un Satversmes tiesas institūts faktiski nedarbotos.

Ar šādu Likumprojektu Tieslietu ministrija apdraud Saeimas leģitimitāti Satversmes tiesas spriedumu nepildīšanas sakarā. Līdzīgā situācijā bijušais Valsts prezidents E. Levits par Satversmes tiesas sprieduma nepildīšanu ir pieļāvis iespējamu Saeimas atlaišanas rosināšanu, skat., piemēram Satversmes tiesas spriedumu lietā par Varakļānu novada pievienošanu Rēzeknes novadam, kā arī par Civilās savienības likuma pieņemšanu.[9]

Šai sakarā zemes īpašnieku nevalstiskā organizācija, kam autori sniedz juridisko palīdzību, ir nosūtījusi aicinājumu kompetentām valsts augstākajām amatpersonām nepieļaut šādus satversmības riskus, kā arī novērst iespējamu konstitucionālo krīzi un investīciju vides apdraudējumu, nepieļaujot atkārtotu zemes un būves īpašnieku dalītajos īpašumos pamattiesību aizskārumu, vienlaikus palīdzot likumdevējam rast gan saprātīgu īstermiņa, gan arī savlaicīgu un samērīgu ilgtermiņa risinājumu Satversmes tiesas jau vairākkārt identificētajām problēmām dalīto īpašumu jomā.

 

Piezīmes:

1. Šī raksta autoru klienti ir vairāki desmiti zemes īpašnieku dalītajos īpašumos, tostarp vairāki ārvalstu pilsoņi un viņu uzņēmumi, kuru skaitā ir vairums personu, kas bija vērsušās Satversmes tiesā dalītos īpašumus reglamentējušo normatīvo aktu sakarā.

2. Likumprojekta “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”” izskatīšana pirms otrā lasījuma iekļauta Juridiskās komisijas 2024. gada 8. maija sēdes, kas sāksies plkst. 10.00 Jēkaba ielā 11, Sarkanajā zālē, darba kārtībā.[11]

 

[1] Sal., Saeimas kārtības rullis: 85. panta ceturtā daļa un 87. panta 1. punkts.

[2] Skat.: titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs14.nsf/webSasaiste?OpenView&restricttocategory=565/Lp14

[3] Satversmes tiesas likuma 29. panta otrā prim daļa un 32. panta otrā daļa.

[4] Satversmes tiesas spriedums lietā 2008-36-01, 15. 2 secinājums, lietas materiālu 1. sējuma 80. lpp.

[5] Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs14.nsf/0/434E7C8443A6B673C2258B0800456F55?OpenDocument

[6] Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs14.nsf/0/D5944A4E2937D54DC2258B0800459900?OpenDocument

[7] Skat. Komercplatību tirgū augušas ienesīguma likmes, rēķina “Latio”, pieejams: https://www.delfi.lv/bizness/55159262/nekustamais-ipasums/120017717/komercplatibu-tirgu-augusas-ienesiguma-likmes-rekina-latio

[8] Skat.: Komercplatību tirgū augušas ienesīguma likmes, rēķina “Latio”. Pieejams: https://www.delfi.lv/bizness/55159262/nekustamais-ipasums/120017717/komercplatibu-tirgu-augusas-ienesiguma-likmes-rekina-latio

[9] Levits par Civilās savienības likumu: arī Saeimas bezdarbība var novest pie rosinājuma to atlaist. Pieejams: https://www.delfi.lv/video/54057146/kapec/54467658/levits-par-civilas-savienibas-likumu-ari-saeimas-bezdarbiba-var-novest-pie-rosinajuma-to-atlaist

[10] Skat.: https://ej.uz/565Lp14

[11] Skat.: https://titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs14.nsf/webSasaiste?OpenView&count=1000&restricttocategory=565/Lp14

komentāri (1)
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Cik ilgi?
20. Maijs 2024 / 19:12
0
ATBILDĒT
Ir 2 veidu zemes īpašnieki
1) Bijušo zemes īpašnieku mantinieki. Viņiem tiešām vajadzētu saņemt pienācīgu atlīdzību, tik vai 30 gadu laikā viņu jau nav saņēmuši šo atlīdzību?
2) Tie kuri iegādājās zemi peļņas nolūkā. Tur vienkārši jāpasaka, ka apstākļi ir mainījušies, valstij nav jāgarantē kādam biznesa veidam mūžīga peļņa.
jaunākās esejas
Elīna Dupate, Normunds Šlitke
Eseja
Bezgalīgā maldīšanās dalīto īpašumu trijstūrī
2009. gada 15. aprīlī Latvijas Republikas Satversmes tiesa pirmo reizi vērtēja atlīdzības apmēru zemes īpašniekiem tā sauktajos dalītajos īpašumos. 2011. gadā 3. martā Tieslietu ministrijas organizētajā diskusijā “Zeme un ...
1 komentāri
Daneks Hmeļņickis
Eseja
Pārdomas par atjaunojošā taisnīguma ideju administratīvā pārkāpuma procesos
Andris Tauriņš
Eseja
Vadītāja reputācija “tvitertiesas” un “atcelšanas kultūras” laikmetā
Uzņēmums nav tikai logo, sauklis un tā pārdotie pakalpojumi un produkti. Uzņēmums ir arī cilvēki un šo cilvēku radītais uzņēmuma tēls, kā arī paša vadītāja tēls jeb reputācija. Tā ir daļa no nemateriāla, bet ļoti vērtīga ...
1 komentāri
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
II. Būt vai nebūt nosacītas notiesāšanas institūtam Latvijas krimināltiesībās
Kopš neatkarības atjaunošanas materiālo krimināltiesību joma Latvijas tiesību sistēmā piedzīvojusi vismaz divas būtiskas reformas, kas cita starpā ievērojami mainīja kriminālsodu politiku: vienu – 1999. gadā, spēkā ...
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
Būt vai nebūt nosacītas notiesāšanas institūtam Latvijas krimināltiesībās
AUTORU KATALOGS