Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ir nosūtījis vēstuli Saeimas Juridiskajai komisijai, kurā pauž bažas, ka pagājušonedēļ komisijā galīgajam lasījumam atbalstītie grozījumi Krimināllikumā neatbilst Satversmei un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai.
Savā vēstulē E.Rinkēvičs norāda, ka piedāvātā Krimināllikuma redakcija, kas paredz sodīt arī ar brīvības atņemšanu par PSRS vai nacistiskās Vācijas pret Latviju īstenotās agresijas publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu vai ļaunprātīgu, rupju vai aizvainojošu apšaubīšanu, ir pārāk neskaidra un tālejoša, un saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencijas) 10.pantu - arī vārda brīvību ierobežojoša.
„Vārda brīvība sevī ietver tiesības paust ne tikai tādus viedokļus, kas sabiedrībai ir tīkami, bet arī tādus, kas aizskar, šokē un satrauc. Saskaņā ar līdzšinējo Tiesas judikatūru izteikumi, kurus vārda brīvība neaizsargā, ir aicinājumi uz vardarbību, holokausta noliegšana un rasu un etniskā naida kurināšana,” vēstulē Saeimas Juridiskajai komisijai atgādina E.Rinkēvičs.
„Tas savukārt nozīmē, ka sods par publiskiem izteikumiem, jo īpaši kriminālsods – brīvības atņemšana – ir valsts noteikts vārda brīvības ierobežojums,” raksta ārlietu ministrs.
Ministrs nenoliedz, ka vārda brīvība nav absolūta un valstis ir tiesīgas šādus ierobežojumus noteikt, ja vien tie atbilst Konvencijas 10.panta otrās daļas prasībām, proti, šiem ierobežojumiem jānotiek saskaņā ar likumu, turklāt svarīga ir arī likuma kvalitāte, tiem jābūt nepieciešamiem leģitīma mērķa sasniegšanai un samērīgiem ar sasniedzamo mērķi. Ierobežojums, kas neatbilst kaut vienai no šīm prasībām, ir uzskatāms par vārda brīvības ierobežošanu.
Vēstulē Juridiskajai komisijai ārlietu ministrs uzskaita virkni iemeslu, kāpēc uzskata, ka piedāvātā Krimināllikuma normas redakcija neatbilst ECT judikatūrā definētajām prasībām.
Piemēram, piedāvātās Krimināllikuma redakcijas pantā minētie jēdzieni - „attaisnošana”, „agresijas attaisnošana”, „ļaunprātīga apšaubīšana”, kā arī „aizvainojoša apšaubīšana”, ir dažādi interpretējami.
Tāpat ministrs uzskata, ka nav arī skaidri definēts leģitīmais mērķis, kāds tiks sasniegts ar vārda brīvības ierobežošanu, un ir pamatotas bažas, ka šis ierobežojums nav samērīgs ar sasniedzamo mērķi. Saskaņā ar Konvencijas 10.pantu vārda brīvības ierobežojumi ir pieļaujami, ja to mērķis ir aizsargāt valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļaut nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargāt veselību vai tikumību, aizsargāt citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļaut konfidenciālas informācijas izpaušanu vai saglabāt tiesu varas autoritāti un objektivitāti.
„Tas nozīmē, ka Latvijai jāspēj atklāt, kā vairāk nekā 20 gadus pēc tās neatkarības atjaunošanas to patiesi apdraud piedāvātajos Krimināllikuma grozījumos minētie izteikumi,” pauž ārlietu ministrs E.Rinkēvičs.
Vēstules nobeigumā ministrs atgādina, ka tiesa savā praksē vairākkārt ir norādījusi, ka ierobežojums, kas senāk varēja tikt uzskatīts par atbilstošu Konvencijai, laika gaitā var zaudēt savu pamatojumu.
