Valsts kontroles revīzijas secinātais, ka maksātnespējas likuma mērķis netiek sasniegts un maksātnespējas procesi Latvijā pašos pamatos pakļauti korupcijai, ir likumsakarīgs rezultāts politiskās gribas trūkumam sakārtot šo nozari.
Šis nav pirmais Valsts kontroles ziņojums, kurš liecina par problēmām maksātnespējas procesa jomā. Jau 2008.gadā, revidējot Maksātnespējas administrācijas funkciju un uzdevumu izpildi, VK atzina – aģentūras izveidotā uzraudzības sistēma par administratoru darbību pilnībā nenodrošina ar likumu noteiktās kontroles kvalitatīvu izpildi. Kopš šī ziņojuma pagājuši septiņi gadi, taču ar maksātnespējas procesu administratoru darbību saistītās problēmas tikai padziļinājušās. „Stingri noteiktas valsts politikas vietā sabiedrība saņēmusi vienīgi kosmētiskus Maksātnespējas likuma grozījumus, savukārt spilgtākais politiskās gribas demonstrējums ir valsts amatpersonas statusa piešķiršana maksātnespējas administratoriem. Protams, šis solis ļauj ieviest lielāku caurspīdīgumu līdz šim grūti un negribīgi kontrolētajā maksātnespējas procesa administratoru darbībā, taču vai ar to pietiek jomas sakārtošanai? Nē!” uzskata Delnas direktors Gundars Jankovs.
Valsts īstenotā uzņēmumu maksātnespējas politika ir nesakārtota jau pašā saknē. Pēc VK revīzijas rezultātiem iespējams secināt, ka maksātnespējas tiesiskajā regulējumā noteiktais mērķis – veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja vien iespējams, atjaunot tā maksātspēju – nav sasniegts. Tieslietu ministrija, kuras pienākumos ietilpst šās jomas uzraudzīšana, nav spējusi vai gribējusi veikt nepieciešamo pasākumu kopumu attiecīgas valsts politikas izstrādei un ieviešanai. Kopš 2006.gada (izņemot nepilnu divu gadu periodu, kad TM vadība bija Tautas partijas un Vienotības ziņā) tieslietu joma atrodas Nacionālās apvienības „Visu Latvijai”-TB/LNNK pārziņā. Vienīgais ministrs, kurš jau 2013.gadā sāka runāt par nepieciešamām izmaiņām maksātnespējas administratoru darbības regulācijā, bija Jānis Bordāns. Kā tas beidzās, mēs labi zinām – atsaukšana no tieslietu ministra amata un izslēgšana no TB/LNNK. To, ka TM politiskā vadība līdz šim nav bijusi ieinteresēta jomas sakārtošanā apliecina arī tas, ka līdz pat pēdējam laikam nozarei nebija noteiktas stingras morāles un ētikas normas. Tāpat nav izslēgta personisko interešu pārstāvēšana un iespēja administratoriem sadarboties viena procesa ietvaros, kad viens ir maksātnespējas administrators, bet viņa kolēģis – kreditors, kurš turklāt vēl nosaka administratora saņemamās atlīdzības apjomu.
Kāpēc maksātnespējas procesu administrēšanas joma ir politiski tik jūtīga? Atbilde lielā mērā meklējama ekonomiskajās interesēs un milzīgajās summās, kuras tiek norakstītas šo procesu rezultātā. Tikai publiskajā sektorā vien zaudējumi ir milzīgi. Kā liecina VK revīzijas dati, laika posmā no 2013.gada 1.janvāra līdz 2014.gada 30.septembrim valsts budžeta iestādes un valsts kapitālsabiedrības izbeigtajos maksātnespējas procesos zaudējušas vismaz 434 miljonus eiro. Prasījumu summa neizbeigtajos procesos ir vismaz 603 miljoni eiro. Nepietiekamā uzraudzība un milzīgās summas, kuras ar negodprātīgu administratoru palīdzību var norakstīt negodīgi komersanti, rada ļoti nopietnus korupcijas riskus un milzīgus zaudējumus valsts tautsaimniecībai.
Primāri veicamais uzdevums ir skaidras un nepārprotamas valsts politikas definēšana maksātnespējas jomā, kā mērķi izvirzot nevis ērti veicamu bankrota procedūru, bet gan pēc iespējas lielāku parādu atgūšanas iespējamību un uz bankrota sliekšņa esošu uzņēmumu maksātspējas atjaunošanu. Diemžēl šobrīd vērojams pretējs process – liela daļa komercsabiedrību, kas pieteikušas ārpustiesiskās aizsardzības procesu, pāriet maksātnespējas procesā. Šīs parādības izskaušanai valsts politikas līmenī skaidri jānosaka, ka maksātnespējas administratoriem jādara viss iespējamais, lai uzņēmums, kurām parādījušās maksātnespējas pazīmes, būtu spējīgs atjaunot savu darbību, noteiktā laika posmā sakārtot attiecības ar kreditoriem un turpināt attīstīties, tādējādi radot pievienoto vērtību un nesot labumu Latvijas tautsaimniecībai. Kamēr šādas valstiskas nostājas nav, un administratoriem ir pilnīga rīcības brīvība, tikmēr ir fiktīvi kreditori, ar atsevišķu administratoru palīdzību mākslīgi radītas maksātnespējas shēmas, esošie maksātnespējīgo uzņēmumu īpašnieki ar citu sev piederošu komercsabiedrību starpniecību par sviestmaizi pārpērk parādos slīkstošā uzņēmuma nekustamos īpašumus un aktīvus, bet izsolēs valda „sarunāšanas” princips.
Ir skaidrs, ka nopietnas maksātnespējas politikas izstrāde un realizācija nav paveicama īsā laika posmā. Tomēr stingra maksātnespējas procesa administratoru darbības kontrole un maksātnespējas procesu uzraudzība ir ieviešama jau tuvākajā laikā, nevis tieslietu ministra Dzintara Rasnača nosauktajā sešu gadu posmā. Steidzami veicama arī esošo maksātnespējas administratoru reputācijas revīzija, un nepieciešama norma, pēc kuras aizdomās par negodprātīgu rīcību un iespējamiem likuma pārkāpumiem turētie administratori uz izmeklēšanas laiku tiek atstādināti no profesionālās darbības veikšanas. Pretējā gadījumā veidojas situācija, kad administratori, kuru iespējamos likuma pārkāpumus vērtē Ģenerālprokuratūra, mierīgi turpina savu darbību.
Kamēr nebūs efektīvas maksātnespējas politikas stratēģijas, turpinās ciest ne tikai atsevišķi uzņēmēji, bet visa valsts tautsaimniecība kopumā.
