Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) ir pasludinājusi tās 2024. gada 3. oktobra lēmumu lietā Ivanovs pret Latviju, noraidot iesniedzēja sūdzību par iespējamu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6. panta 1. punktā (tiesības uz taisnīgu tiesu) garantēto tiesību pārkāpumu. 2014. gada 7. marta sūdzībā Tiesai iesniedzējs apgalvoja, ka kriminālprocesā par viņa sievas slepkavību tika pārkāptas viņa tiesības uz taisnīgu tiesu. Proti, iesniedzējs apgalvoja, ka ir pārkāptas viņa tiesības klusēt un neliecināt pret sevi, jo nacionālās tiesas kriminālprocesā ņēma vērā pierādījumus, ko izmeklēšanas iestādes bija ieguvušas operatīvo darbību rezultātā un kurus vēlāk atzina par nepieļaujamiem.
Vispirms Tiesa atgādināja tās judikatūrā nostiprinātos vispārējos principus. Tiesa uzsvēra, ka Konvencijas 6.pants nodrošina tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu, bet tai pat laikā nenoteic kādus noteikumus attiecībā uz pierādījumu pieļaujamību, jo šie jautājumi ir tādi, ko regulē nacionālās tiesības. Tāpēc Tiesas uzdevums nav vērtēt, vai noteiktus pierādījumus, ja tie iegūti prettiesiski, var uzskatīt par pieļaujamiem, kā arī to, vai persona ir vainīga. Tā vietā Tiesai ir jānoskaidro, vai process kopumā, tostarp pierādījumu iegūšanas veids, bija taisnīgs. Šajā saistībā Tiesa ņem vērā, vai ievērotas personas tiesības uz aizstāvību un vai personai bija iespēja apstrīdēt pierādījumu patiesumu un iebilst pret to izmantošanu kriminālprocesā. Turklāt Tiesa piešķir nozīmi arī pierādījumu kvalitātei, kā arī tam, vai konkrētie pierādījumi bija izšķiroši kriminālprocesa iznākumam. Tāpat Tiesa atgādināja, ka tiesības neliecināt pret sevi neaizsargā personas pret tādu izteikumu izdarīšanu, ar kuriem personas inkriminē pašas sevi, bet gan pret pierādījumu iegūšanu piespiedu kārtā vai izdarot pret personu spiedienu. Tieši šim piespiedu elementam ir noteicoša loma.
Pievēršoties lietas faktiskajiem apstākļiem, Tiesa atzīmēja, ka Rīgas apgabaltiesa savā spriedumā tiešām balstījās uz iesniedzēja sarunas ar operatīvo darbinieku ierakstiem, kas, izņemot pirmo sarunu, tika iegūti slepenu operatīvo darbību rezultātā. Tāpat Tiesa atzīmēja, ka, lai gan vēlāk apelācijas instances tiesa izslēdza pirmās sarunas starp iesniedzēju un operatīvo darbinieku ierakstu no pierādījumu saraksta kā nepieļaujamu un norādīja, ka turpmākas operatīvās darbības nebija pamatotas, apelācijas instances tiesa atzina arī to, ka iesniedzēja teiktais operatīvo eksperimentu laikā norādīja uz viņa vainu. Ņemot vērā minēto, Tiesa atzina, ka iesniedzēja apgalvojums, ka nacionālās tiesas savos spriedumos izmantoja pierādījumus, kurus izmeklēšanas iestādes ieguva slepenu operatīvo darbību rezultātā un kurus vēlāk atzina par nepieļaujamiem pierādījumiem, pirmšķietami ir pamatots. Vienlaikus Tiesa uzsvēra, ka neatkarīgi no tā, vai šie pierādījumi pamatoja nacionālo tiesu secinājumu, ka iesniedzējs bija vainīgs, tiem bija tikai sekundāra loma gan Rīgas apgabaltiesas, gan Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas vērtējumā. Tiesa vērsa uzmanību, ka nacionālo tiesu secinājums par iesniedzēja vainu balstījās uz vairākiem citiem pierādījumiem, proti, daudzu liecinieku detalizētiem izteikumiem un liecībām, un iesniedzējam, kuram kriminālprocesā bija aizstāvis, visā tiesas procesa laikā bija tiesības apstrīdēt ikviena pierādījuma, tostarp liecinieku liecību, autentiskumu un izmantošanu. Turklāt Tiesa ņēma vērā, ka iesniedzēja pirmā saruna ar operatīvo darbinieku, kuru iesniedzējs zināja jau iepriekš, notika pēc iesniedzēja paša iniciatīvas un, pat ja turpmākas sarunas notika slepenu operatīvo darbību kontekstā, nekas neliecināja, ka uz iesniedzēju būtu izdarīts spiediens šī ieraksta iegūšanai.
Ņemot vērā minēto, Tiesa secināja, ka konkrētajā lietā slepenu operatīvo darbību rezultātā iegūtie pierādījumi neietekmēja procesa taisnīgumu kopumā un šī lieta neatklāja acīmredzamus trūkumus nacionālo tiesu pieejā iesniedzēja Konvencijā garantēto tiesību nodrošināšanai. Šī iemesla dēļ Tiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 6.panta 1.punkta iespējamu pārkāpumu kā acīmredzami nepamatotu.
Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams. Pilns 2024.gada 3.oktobrī pasludinātā Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē (https://hudoc.echr.coe.int/?i=001-229691). Lai atrastu lēmumu, Tiesas judikatūras datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (20786/14) un lēmuma pieņemšanas datums (03/10/2024).
Fakti lietā “Ivanovs pret Latviju”
2008. gada 7. janvārī tika noslepkavota iesniedzēja sieva, saistībā ar ko ierosināja kriminālprocesu. 2008. gada 5. martā saistībā ar aizdomām par savas sievas slepkavības organizēšanu iesniedzēju aizturēja, bet vēlāk apcietināja.
2008. gada 7. aprīlī iesniedzējs, atrodoties apcietinājumā, pēc savas iniciatīvas tikās ar Valsts policijas operatīvo darbinieku G.N. Šo sarunu operatīvais darbinieks slepeni ierakstīja, pēc tam par to informējot amatā augstākas amatpersonas. Vēlāk prokurors atļāva veikt vairākus operatīvos eksperimentus, kuru laikā operatīvais darbinieks G.N. tikās ar iesniedzēju 2008. gada 15. aprīlī, 8. maijā un 14. maijā. Iesniedzējs un G.N. runāja par to, kā G.N. varētu panākt kriminālprocesa izbeigšanu, ja iesniedzējs viņam samaksātu kukuli. Iesniedzējs arī runāja ar G.N. par savas sievas slepkavību.
2008. gada 14. maijā iesniedzēja aizstāvis, bet 2008. gada 26. maijā iesniedzējs ziņoja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam par to, ka operatīvais darbinieks G.N. pieprasīja no iesniedzēja kukuli 1 000 000 USD apmērā. 2008. gada 5. jūnijā izmeklētājs pieņēma lēmumu atteikt ierosināt kriminālprocesu par kukuļņemšanas mēģinājumu pret operatīvo darbinieku G.N., bet uzsāka kriminālprocesu pret iesniedzēju par apzināti nepatiesu ziņojumu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu nolūkā panākt kriminālprocesa uzsākšanu pret noteiktu personu. 2009. gada 10. februārī Rīgas tiesas apgabala prokuratūra apvienoja šo krimināllietu ar krimināllietu par iesniedzēja sievas slepkavību.
2009. gada 30. decembrī Rīgas apgabaltiesa pasludināja spriedumu, secinot, ka iesniedzējs uzkūdīja un atbalstīja savas sievas slepkavību. Savā spriedumā tiesa balstījās uz daudzu liecinieku detalizētiem izteikumiem un liecībām. Tāpat tiesa atsaucās uz operatīvā eksperimenta laikā notikušo iesniedzēja sarunu ar operatīvo darbinieku G.N., norādot, ka vairāki iesniedzēja izteikumi liecināja par viņa līdzdalību slepkavībā. Vienlaikus Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par nevainīgu pret viņu celtajā apsūdzībā par apzināti nepatiesu ziņojumu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu nolūkā panākt kriminālprocesa uzsākšanu pret noteiktu personu.
2012. gada 14. decembrī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta atstāja spēkā notiesājošu spriedumu. Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta balstījās uz daudzu liecinieku detalizētiem izteikumiem un liecībām. Tāpat apelācijas instances tiesa atzīmēja, ka iesniedzēja operatīvo eksperimentu laikā teiktais norādīja uz viņa vainu. Vienlaikus Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta izslēdza 2008. gada 7. maijā notikušās sarunas starp iesniedzēju un operatīvo darbinieku G.N. ierakstu no pierādījumu saraksta kā nepieļaujamu, kā arī norādīja, ka turpmākas operatīvās darbības nebija pamatotas.
2013. gada 27. septembrī Senāts atstāja spēkā apelācijas instances tiesas spriedumu daļā par iesniedzēja atzīšanu par vainīgu. Attiecībā uz pierādījumu izmantošanu Senāts norādīja, ka apelācijas instances tiesa atzina iesniedzēja sarunas ar operatīvo darbinieku G.N. ierakstu par nepieļaujamu pierādījumu, un savā spriedumā tikai atsaucās uz sarunas ierakstā ietverto informāciju, nevis izmantoja šo ierakstu kā pierādījumu iesniedzēja vainai.
