Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 8. oktobrī pasludināja tās 2026. gada 17. septembra lēmumu lietā "Silonov pret Latviju", noraidot iesniedzēja sūdzību par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 5. panta 3. punkta (aizturētās vai apcietinātās personas nodošana tiesai vai citai amatpersonai) iespējamo pārkāpumu.
Fakti lietā "Silonov pret Latviju"
2021. gada 9. jūnijā Valsts drošības dienests uzsāka kriminālprocesu aizdomās par vairāk nekā 40 spiegošanas epizodēm. Pastāvēja aizdomas, ka iesniedzējs rīkojās saskaņā ar Krievijas Federālā drošības dienesta norādījumiem, ievācot ar valsts drošību saistītu informāciju. Tajā pašā dienā iesniedzēju pirms iekāpšanas lidojumā uz Maskavu aizturēja. Savukārt 11. jūnijā iesniedzēju atzina par aizdomās turēto un piemēroja drošības līdzekli – apcietinājumu.
Iesniedzēja apcietinājuma termiņš tika pagarināts ar izmeklēšanas tiesneša 2021. gada 17. augusta, 19. oktobra, 17. decembra un 2022. gada 16. februāra lēmumiem. Pēc krimināllietas nosūtīšanas iztiesāšanai pirmās instances tiesai apcietinājuma termiņš pēc tiesu izvērtējuma vēl pagarināts ar 2022. gada 16. maija, 16. augusta un 9. decembra un 2023. gada 30. marta, 20. aprīļa, 25. jūlija, 14. augusta lēmumiem. Kopumā iesniedzējs pirmstiesas apcietinājumā pavadīja 2 gadus un 5 mēnešus.
2023. gada 9. novembrī pirmās instances tiesa atzina iesniedzēju par vainīgu spiegošanā, piespriežot brīvības atņemšanu un 7 gadiem un 6 mēnešiem. Šobrīd tiesvedība lietā turpinās.
2022. gada 1. septembrī iesniedzējs vērsās Tiesā.
Tiesas lēmums un atziņas
Savā 2022. gada 1. septembra sūdzībā iesniedzējs, atsaucoties uz Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā (tiesību uz brīvību ierobežojuma pamatojums) un 3. punktā garantētajām tiesībām, sūdzējās par viņam noteiktā drošības līdzekļa – apcietinājuma – turpmākas piemērošanas pamatotību. Proti, iesniedzēja ieskatā, nacionālo tiesu nolēmumi bija formulēti abstrakti un vispārīgi, jo viņš uzskatīja, ka patiesais apcietinājuma piemērošanas iemesls bija viņa Krievijas pilsonība.
Tiesa vispirms norādīja, ka iesniedzēja sūdzība skatāma tikai Konvencijas 5. panta 3. punkta gaismā. Pievēršoties lietas faktiskajiem apstākļiem, Tiesa piekrita valdības argumentam, ka lietu, kas saistītas ar spiegošanu, izmeklēšana kompetentajām iestādēm var radīt grūtības, ņemot vērā šī noziedzīgā nodarījuma jūtīgo un sarežģīto raksturu, kā arī ietekmi uz valsts drošību. Tomēr šādas grūtības pašas par sevi nevar attaisnot iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma kopējo ilgumu konkrētajā lietā. Tādēļ nacionālajām tiesām bija pienācīgi jāpamato, ka iesniedzēja atrašanās apcietinājumā bija pamatota visā attiecīgajā laika posmā.
Tiesa secināja, ka iesniedzēja aizturēšanas brīdī pastāvēja pamatotas aizdomas, ka viņš izdarījis noziedzīgu nodarījumu, un šīs aizdomas saglabājās līdz pat viņa notiesāšanai pirmās instances tiesā. Pirmstiesas izmeklēšanas stadijā nacionālās tiesas pamatoja turpmāku apcietinājuma piemērošanas nepieciešamību, balstoties uz apsvērumiem, ka iesniedzējs varētu traucēt pirmstiesas izmeklēšanai, kā arī bēgšanas risku. Šie tiesu apsvērumi bija balstīti uz konkrētiem lietas materiāliem, noziedzīgā nodarījuma smagumu un raksturu, kā arī iesniedzēja saikni ar Krieviju un, iespējams, tās izlūkdienestu. Tiesa atzina, ka, ņemot vērā iespējamā noziedzīgā nodarījuma raksturu, lietas individuālos apstākļus un izmeklēšanas stadiju, apcietinājuma turpmāka piemērošana pirmstiesas izmeklēšanas stadijā bija pamatota.
Pēc krimināllietas nodošanas pirmās instances tiesai, apcietinājuma turpmāka piemērošana bija balstīta uz apsvērumu, ka joprojām pastāvēja augsts bēgšanas risks. Iesniedzējs bija apsūdzēts par darbībām Krievijas interesēs un gadījumā, ja iesniedzējs atstātu Latvijas teritoriju, nebija sagaidāms, ka Krievija viņu izdotu, ņemot vērā, ka sadarbība starp Latviju un Krieviju bija apturēta vai samazināta līdz minimumam, un Krievijas iestādes neizdeva savus pilsoņus. Savos lēmumos nacionālās tiesas atsaucās uz konkrētiem lietas faktiem, iesniedzēja individuālajiem apstākļiem un neizmantoja vispārīgus un abstraktus argumentus. Tiesa norādīja, ka nacionālajām tiesām nevarēja pārmest to, ka lēmumos ietvertais formulējums zināmā mērā atkārtojās, jo norādītie iemesli un riski saglabāja aktualitāti visā pirmstiesas apcietinājuma laikā. Proti, iesniedzēja Krievijas pilsonība, regulārie ceļojumi uz Krieviju, kur viņam bija ģimene, īpašums un ienākumi, kā arī iespējama saikne ar Krievijas izlūkdienestu, varēja viņam ļaut pamest Latviju un izvairīties no tiesas procesa.
Tiesa atzina, ka nacionālās tiesas veica atbilstošu izvērtējumu, secinot, ka neviens mazāk ierobežojošs pasākums nevarētu novērst konstatētos riskus. Turklāt, lai arī šī noziedzīgā nodarījuma īpaši jūtīgais un sarežģītais raksturs kompetentajām iestādēm radīja grūtības, pirmstiesas izmeklēšanu pabeidza 9 mēnešu laikā, bet iesniedzēju notiesāja mazāk nekā 20 mēnešus pēc lietas nosūtīšanas iztiesāšanai. Tas ļāva Tiesai secināt, ka kompetentās iestādes bija rīkojušās ar nepieciešamo rūpību. Ņemot vērā augšminētos apsvērumus, Tiesa secināja, ka sūdzība ir acīmredzami nepamatota un noraidāma atbilstoši Konvencijas 35. panta 3. punkta a) apakšpunktam un 4. punktam.
Pilns 2026. gada 17. septembra Tiesas lēmuma teksts angļu valodā pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē, datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) ievadot iesnieguma numuru (43134/22) un lēmuma pieņemšanas datumu (17/09/2026).