ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

25. Marts 2026   •   08:00

Orhūsas konvencija: dabas tiesības Eiropas un Latvijas tiesību sistēmā
6 komentāri
Vita Liberte
Zvērināta advokāte, BDO Law un BDO Latvia vadošā partnere 

Vides aizsardzība sākas tur, kur beidzas deklarācijas un sākas tiesības vērsties tiesā. Arī diskusija par dabas juridisko personību vairs nav tikai teorētisks eksperiments. Tā iezīmē virzienu, kurā vides aizsardzība kļūst institucionāli nodrošināta. Orhūsas konvencija Eiropas un Latvijas tiesību sistēmā nostiprina informācijas pieejamību, sabiedrības līdzdalību, un pieeju tiesai, kas vairs nav formāli principi, bet praktiski instrumenti vides interešu aizsardzībai. Eiropas Savienības Tiesas judikatūra un Latvijas tiesību attīstība rāda, ka vides lietās izšķirošs bieži ir ne vien jautājums par kaitējumu dabai, bet arī par to, vai vispār ir nodrošināta efektīva tiesiskā aizsardzība. Tāpēc Orhūsas konvencija ir būtisks atskaites punkts diskusijā gan par pieeju tiesai vides lietās, gan par plašāku dabas tiesību attīstību Latvijā.

Dabas tiesību diskurss Eiropā pieaug, bet tas nav viennozīmīgs. Tas aptver gan filozofisku pāreju no antropocentrisma uz ekocentrismu, gan konstitucionālisma dimensiju, gan konkrētus institucionālus modeļus, piemēram, dabas objektu juridiskās personības un aizbildņu vai uzraugu sistēmas, gan procesuālo jautājumu – vai dabas vienībām var būt locus standi.1 Līdz brīdim, kamēr Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstu tiesības ir galvenokārt antropocentriskas (vides aizsardzība kā publiskas politikas mērķis un cilvēktiesību dimensija), tieši procesuālās tiesības ir sviras punkts, kas ļauj tiesā nonākt jautājumam par ekosistēmu aizsardzību neatkarīgi no tā, vai daba ir atzīta par tiesību subjektu. Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkts prasa nodrošināt iespēju apstrīdēt (administratīvi vai tiesā) privātpersonu un publisko iestāžu rīcību vai bezdarbību, kas pārkāpj vides tiesību normas.

komentāri (6)
6 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Līdzsvara sajūta
26. Marts 2026   •   14:52
8
ATBILDĒT
Jāpiekrīt autorei: "Dabas tiesību diskurss Eiropā pieaug, bet tas nav viennozīmīgs."
Apstākļos, kad Latvijā ir pārregulēts viss, ko var pārregulēt, un mums ir nevis viena, bet vairākas iestādes, kuru pamatfunkcija vai būtiska blakusfunkcija ir vides tiesību aizsardzība, autores piedāvātā jaunas "dabas aizbildņu vai uzraugu sistēmas" izveide ir tieši tas, kā Latvijas sabiedrībai, valsts pārvaldes pārblīvētajai konstrukcijai un valsts budžeta izdevumu sadaļai vēl pietrūkst.
Kalvis Engīzers > Līdzsvara sajūta
26. Marts 2026   •   19:37
9
ATBILDĒT
Tas vien, ka mums šobrīd ir daudz iesaistīto institūciju, nenozīmē, ka autores piedāvājums nebūtu jēgpilni vērtējams. Manuprāt, autore piedāvā kvalitatīvas, nevis kvantitatīvas izmaiņas. Runājot par šo tēmu, eventuāli nevarēs nerunāt par jaunu izpratni īpašuma koncepta un dabas attiecībās. Savukārt, runājot par to, eventuali nevarēs nerunāt par sociāli ekonomisko nevienlīdzību un nanadzību, kas mēdz iedvesmot dabas noplicināšanu. Visu cieņu autorei par to, ka viņa aicina uz dialogu par šo.
Dina Gailīte > Kalvis Engīzers
27. Marts 2026   •   13:28
6
ATBILDĒT
Paldies raksta autorei un komentētājiem par dažādajiem viedokļiem!
Pilnībā piekrītu, ka ir nepieciešama fundamentāla diskusija par īpašuma tiesību izpratni tiesiskā valstī, tai skaitā, dažādu dabas aizsardzības pasākumu kontekstā.
Pašreizējā kārtība, kas pieļauj īpašuma tiesību plaša spektra un faktiski bezatlīdzības aprobežošanu sabiedrības interešu vārdā (bez adekvātas kompensācijas) pēc būtības ir īpašuma konfiskācija.
Piemēram, dažāda veida dabas liegumu veidošana privātīpašumos ar pilnīgu vai daļēju, bet visbiežāk beztermiņa saimnieciskās darbības aizliegumu. Šāda valsts rīcība skar būtisku sabiedrības daļu, jo mežs Latvijā pieder vairāk nekā 100 000 personu. Zemes īpašums Latvijā nav izņēmuma gadījums, un dziļi maldinošs ir stereotipiskais priekšstats par to, ka zeme pieder tikai ārvalstu investoriem vai spekulantiem (šeit nerunāju par pilsētas zemi, piejūras vai citiem ekskluzīviem īpašumiem). Lielākā daļa no meža īpašniekiem ir lauku iedzīvotāji un daudziem no viņiem tādējādi tiek liegti viņu vienīgie ienākumi, kas ļautu, piemēram, izskolot bērnus augstskolās vai izremontēt savas ģimenes mājokli. Nereti ir situācijas, kad cilvēkam ir aizliegts savos dažos hektāros meža iegūt malku mājas apkurei.
Vienlaikus, kompensācija, kas par šādiem liegumiem šobrīd tiek maksāta, ir niecīga un neatbilstoša. Bez šaubām, šādas situācijas rada plašu sociālo spriedzi, vilšanos un neuzticību valstij.
Tādēļ, jā, ja vien Latvija arī turpmāk saglabā Satversmē 105. pantu, ir nepieciešama diskusiju par cilvēktiesību fundamentālo izpratni Latvijā, tai skaitā uzklausot cilvēkus, kurus jau šobrīd būtiski ietekmē pašreizējais normatīvais regulējums, nemaz nerunājot par jaunām, daudz radikālākām iniciatīvām.
Kalvis Engīzers > Dina Gailīte
27. Marts 2026   •   17:03
0
ATBILDĒT
Jums ir taisnība, UN raksta autores piedāvājums būtu vērtējams. Kā es to redzu, autores piedāvājums ir eksperimentāls, tāpēc (šķietami apzināti) līdz galam neaiziet līdz jautājumam, par kuru Jūs rakstāt. Diez vai daba var kļūt par juridisku personu bez jauna konstitucionālā dizaina. Šķiet, ka ideju par šādu dizainu, atsaucoties uz kādu ārvalstu tiesību zinātnieku / filozofu, pirms vairākiem gadiem popularizēja Edvards Kušners. Tajā dizainā vide ir ietvars, kurā notiek līdzsvarošana, nevis viens no elementiem uz svariem. Šī ideja ir viens no domu pavedieniem, plānojot, kā cilvēcei tālāk sadzīvot ar klimata pārmaiņām. Manuprāt, tas, kas traucē pie šāda dizaina (un arī autores aprakstītā juridiskas personas statusa dabai) nonākt, ir tas, ka mums kā sabiedrībai ir kolektīvi jāpiekrīt atlīdzināt tiem, kam šāda transformācija nodarītu pāri. (Jums ir taisnība, ka jau šobrīd ar šādu rūpju un solidaritātes izpausmi Latvijā ir problēmas.) Turklāt būtu jāmainās arī izaugsmes paradigmai ekonomikā - vismaz tā, kā izaugsme saprasta līdz šim, tā palēninātos. Citiem vārdiem - tā ir sociāla un ekonomiskā problema, kuru neatrisinot juridiskās problēmas risināšana (juridiskas personas statusa noteikšana / konstitucionālā dizaina maiņa) kļūst drīzāk performatīva.

Tikko arī LU Fonds rīkoja Tima Džeksona lekciju par rūpju ekonomiku, kur piedāvāta vēl viena transformācija dabas un ekonomikas attiecībās, balstoties uz rūpēm. Arī tā nav iespējama bez citāda skata uz tiesībām uz īpašumu vismaz komercdarbības brīvības aspektā.
Dina Gailīte > Kalvis Engīzers
27. Marts 2026   •   18:28
0
ATBILDĒT
Vienmēr esmu gatava diskusijai par tiesību jautājumiem, un tieši šī mērķa dēļ arī darbojas "Jurista Vārds", turklāt dara to, dodot vietu ļoti dažādiem viedokļiem, ko manuprāt lasītāji arī ļoti augstu novērtē.
Ar Kušnera kungu esam diezgan daudz dalījušies mūsu dažādajos skatupunktos uz īpašuma tiesībām, personas brīvību un pienākumiem, kā arī valsts nepārvaramo tieksmi pārregulēt sabiedrību un nepieciešamajām (ne)iejaukšanās robežām utt. Pārstāvam konceptuāli dažādas pieejas, bet tas netraucē draudzīgi sarunāties.
Augstākās tiesas Komunikācijas nodaļa
26. Marts 2026   •   13:03
0
ATBILDĒT
Rakstā kļūmīgi norādīts tas, kas izriet no Senāta judikatūras. Proti, autore, atsaucoties uz 2013.gadā sagatavoto tiesu prakses apkopojumu, uzsvērusi, ka “[..] redzamas tendences atzīt tiesības vērsties tiesā plašāk vides aizsardzības interesēs, atsevišķos gadījumos neprasot individuālu tiesību aizskārumu”.
Tas neatbilst jau vairāk nekā desmit gadus konsekventai Senāta judikatūrai. Senāts ir atzinis, ka vides aizsardzības interesēs pieteikumu var iesniegt IKVIENA privātpersona un šāda pieteikuma iesniegšanai NETIEK PRASĪTA INDIVIDUĀLA INTERESE. Senāta judikatūrā ir nostiprināts, ka Vides aizsardzības likuma 9.panta trešā daļa ir viens no Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajā daļā paredzētajiem izņēmumiem, līdz ar to Latvijā vides aizsardzības jautājumos var vērsties tiesā ar populārsūdzību (actio popularis). Senāts skaidri norādījis, ka Latvija ir izvēlējusies ļoti atvērtu pieeju, ieviešot nacionālajās tiesībās Orhūsas konvencijas 9.pantu, un Vides aizsardzības likuma 9.panta trešā daļa, jo īpaši ņemot vērā likuma mērķi nodrošināt vides kvalitātes saglabāšanu un atjaunošanu, kā arī dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, paredz ikvienas personas (fiziskās vai juridiskās) un šo personu izveidoto apvienību (biedrību, organizāciju, grupu) tiesības vērsties tiesā par vides aizsardzības jautājumiem.
Senāta Administratīvo lietu departamenta judikatūra šajā jautājumā iepazīstama, piemēram, nolēmumos SKA-325/2010 (7.punkts), SKA-972/2013 (4.punkts), SKA-1/2019 (13. un 14.punkts). Atziņas šajos jautājumos pārskatāmas Augstākās tiesas tīmekļvietnē Judikatūras arhīvā Administratīvo lietu departamenta sadaļā pēc lietu kategorijām – Vides tiesības (https://www.at.gov.lv/lv/tiesu-prakse/judikaturas-nolemumu-arhivs/administrativo-lietu-departaments/klasifikators-pec-lietu-kategorijam/vides-tiesibas), kā arī pievienotas tiesību aktu portālā pie Vides aizsardzības likuma 9. panta.
AUTORU KATALOGS