Šajā raksta daļā autore aplūkos kara medicīnas īstenošanas tiesiskos principus, kas ir loģiski un secīgi izrietoši no kara medicīnas jēdziena, kuru autore analizējusi iepriekšējā rakstā.1 Kara medicīnas īstenošanas principi nostiprina vispārējus medicīnas ētikas un morāles principus, vienlaicīgi balstoties uz kara medicīnas jēdzienā konstatētajām pazīmēm – kara apstākļi, vieta, teritorija un subjekti.
Kara medicīnas īstenošanas pamatprincipi
Taisnīguma princips
Taisnīguma princips miera laikos tiek realizēts kā atšķirīgas attieksmes aizliegums neatkarīgi no pacienta rases, etniskās izcelsmes, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, veselības stāvokļa, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem, tas aizsargā pacientu brīdī, kad tas realizē pacienta tiesības, paredzot pacienta sodīšanas aizliegumu vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgus apstākļus,2 vienlaikus nodrošinot starp pacientu grupām, kuras atrodas vienādos apstākļos, godīgu resursu sadali. Taisnīguma principa izpratnei ir trīs elementi, pirmkārt, tiesiskais taisnīgums normatīvā regulējuma piemērošanā pret pacientu, kas ietver ārstniecības personas atbilstošu rīcību normatīvajiem aktiem, otrkārt, taisnīgums, nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi starp pacientiem vienādos apstākļos, un, treškārt, resursu sadales taisnīgums, kas ietver arī ierobežotu resursu taisnīgu sadali starp pacientiem, kuri atrodas vienādos apstākļos.
Vienlaikus vienlīdzīga resursu sadale starp vienlīdzīgiem pacientiem tiek noteikta, pamatojoties uz veselības stāvokļa vajadzībām, piemēram, no augstākā riska uz zemāko.3 Miera laikos taisnīguma princips tiek piemērots, balstoties uz apstākļiem, kuros atrodas pacients, t.i., ja vairāki pacienti atrodas vienādos apstākļos, attieksme pret tiem būs vienlīdzīga. Tātad resursu sadale miera laikos tiek orientēta vispirms uz pacienta nepieciešamībām, t.i., apstākļiem, nevis uz resursu pieejamību (pieeja cilvēks – resurss).
Kaut arī starptautiskās humanitārās tiesības paredz taisnīguma principa vienlīdzīgu izpratni arī kara apstākļos, taču faktiski taisnīguma principa izpratne ir skatāma citādi, t.i., militārā konflikta vai kara laikā ir iespējams medicīnas resursu trūkums, tādējādi kara medicīnas sniedzējam ir jāveic resursu izmantošanas prioritizācija. Pastāv divu veidu medicīnas resursu trūkums: 1) medicīnas resursu trūkums pamatojams ar kara medicīnas saņēmēju pieaugumu, un 2) medicīnas resursi nav pieejami saistībā ar loģistikas problēmām, piemēram, resursu pārvietošana karadarbībā var būt nedroša mērķtiecīgu militāru uzbrukumu dēļ.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes