Mana ideālā darbošanās sfēra ir būšana divās radošās pasaulēs vienlaikus – jurisprudences pasaulē un literatūras pasaulē. Es radu tekstus gan kā juriste, gan kā autore un grāmatu apskatu veidotāja, tādēļ par sevi mēdzu teikt – Rakstītāja. Tas vienlīdz labi raksturo manu lomu abās šajās radošajās pasaulēs. Šo apzīmējumu aizguvu no sev tuvas grāmatas par spēcīgu personību 19.–20. gadsimta sākuma Latvijā – Ivandi Kaiju (Ingas Gailes grāmata “Rakstītāja”).
Rakstītāja. Starp jurisprudences un literatūras pasauli
Ja ilgstoši uzturos tikai vienā no šīm abām pasaulēm, sāku garlaikoties. Vairs nespēju būt “tikai juriste”, un pārāk izplūdusi un bez robežām man šķiet arī vienīgi kā autores un radošu tekstu radītājas darbošanās. Toties būšana ar abām kājām abās pasaulēs man sniedz nepieciešamo nopietnības un rotaļības samēra devu ikdienai. Varu spēlēties ar vārdiem, idejām, “runāt” vairākās dažādās balsīs un uzrunāt absolūti dažādus cilvēkus.
Mēdzu teikt, ka esmu izvēlējusies jurisprudences pasaules radošāko virzienu – pētniecību, argumentācijas veidošanu, gan īsu un kodolīgu, gan izvērstu tekstu rakstīšanu. Tā ir kā rotaļa – lasīt, pētīt, domāt, līdz dzimst atkal jauns arguments, kas jāietērpj trāpīgos vārdos tā, lai vēstījums būtu sadzirdēts “kā naglai uz galvas” un lai saprotami un interesanti būtu lasīt arī cilvēkam ārpus juridiskās sfēras. Viens ļoti svarīgs faktors jurista dzīvē ir bagātināšanās ar pieredzēm – gan savām, gan citu – un savas valodas trenēšana. To visu sniedz lasīšana, jo tikmēr esam klātesoši citu dzīvēs, “uzsūcot” varoņu pieredzes un apgūstot visneiedomājamāko seku klāstu. Katrai darbībai ir savas sekas, un juristam ir jāmāk plānot un paredzēt, kāda veida sekas varētu iestāties katrā konkrētajā gadījumā. Lasīšana paplašina mūsu skatījumu uz seku dažādību un to cēloņiem. Tikpat nemanāmi paplašinām savas rakstīšanas un izteikšanās spējas ar dziļākiem vārdiem un izteicieniem. Sevišķi svarīgi tādēļ ir lasīt tieši latviešu autoru grāmatas, kur latviešu valodas “pērles” atklājas visbagātīgāk.
Grāmatmīlestība. Rakstīt par grāmatām
Viena manas dzīves šķautne ir būt par bērnu un jauniešu grāmatu apskatu veidotāju (arī grāmatu blogeri), jo tieši to es daru, ikdienā sadarbojoties ar Latvijas izdevniecībām, rakstniekiem, māksliniekiem un nevalstiskajām organizācijām. Lai rakstītu par grāmatām, tās vispirms, bez šaubām, ir jāizlasa, tāpēc esmu nedaudz staigājošs grāmatu katalogs – lasu pati un kopā ar saviem bērniem visus aktuālos jaunumus un arī agrāk izdotas grāmatas bērnu un jauniešu literatūrā.
Sākās tas viss ar mūsu ģimenes kopīgās lasīšanas rituālu, līdz dzima sajūta, ka vēlos dalīties arī ar citiem un “izcelt saulītē” brīnišķīgas grāmatas, rakstot par tām sevis izveidotajā platformā “Mazie lasītāji” (Instagram). Taču pēdējo piecu gadu laikā platforma “Mazie lasītāji” ir kļuvusi par vienu no stabilajiem līderiem Latvijas grāmatu kopienā un ir lielākā bērnu un jauniešu literatūrai veltītā vietne. Pulcēju ģimenes, pedagogus, psihologus, nevalstiskās organizācijas, rakstniekus, māksliniekus, izdevējus un galu galā ikvienu, kas lasa un interesējas par grāmatām bērniem un jauniešiem. Īpaši pievēršos emocionālajai labsajūtai veltītām grāmatām, kā arī enciklopēdijām – man patīk arī pašai “asināt” smadzenes ar jauniem faktiem un dalīties tajos ar draugiem un kolēģiem. Lasīšana kopā ar bērniem mums joprojām ir svarīgs ģimenes rituāls, kas ļauj gan kopīgi pavadīt laiku, gan sazemēties pēc intensīvas dienas.
Svarīga atziņa – grāmatas bērniem un jauniešiem lasa ļoti daudz pieaugušo, un nebūt ne tikai tie, kam pašiem ir bērni. Tā ir sava veida atgriešanās bērnībā un mēģinājums mājīguma, siltuma un “zāle toreiz bija zaļāka” sajūtu noķert arī grāmatās. Bērnu grāmatās ir daudz emociju, pārdomu, problēmas risinošu stāstu, kas bagātina arī mūsu kā pieaugušo pasauli un sniedz noslēgumā atrastā risinājuma komfortablo gandarījuma sajūtu. Jauniešu literatūra it sevišķi nojauc jebkādas robežas, jo runā vienlaikus gan par bērniem, gan pieaugušajiem būtisko. Tomēr man īpaši tuvas ir bilžu grāmatas, kurās ir maz teksta vai tā nav vispār. Ne jau tikai bērni, bet arī pieaugušie apbrīno grāmatu mākslu – ilustratora spēju ietvert attēlā vārdos nepateikto un sajusto. Tādēļ ir arī tādas bilžu grāmatas, kas pat vairāk paredzētas pieaugušajiem sava daudzslāņainā vēstījuma dēļ, piemēram, “Žakomēna Geinsboro vērtīgie mirkļi”. Atsevišķi jāpiemin “klusās grāmatas” (silent books), kurās vispār nav teksta, bet stāstu īpaši spēcīgi ataino ilustrācijas. Šādas grāmatas katru reizi var pārsteigt ar ko jaunu, iepriekš nepamanītu, un būs vienlīdz interesantas gan mazajiem, gan lielajiem lasītājiem.
Rakstot atsauksmes par grāmatām, cenšos notvert vārdos to īpašo, tikai šai grāmatai raksturīgo. Arī atsauksmes rakstīšanu es uztveru kā radošu izpausmi, sajūtas un pārdomas pēc izlasītā ietērpjot vārdos. Cenšos iedvesmot ikvienu atrast sev un savai ģimenei nozīmīgas grāmatas, kas gan ļaus aizraujoši pavadīt laiku maģiskā pasaulē ārpus ikdienas, gan palīdzēs izprast un runāt par sarežģītiem jautājumiem, piemēram, par bailēm, izsmieklu skolā vai tuvinieka nāvi.
Iedvesmošanās. Rakstīt grāmatas pašai
Vispirms sāku rakstīt par grāmatām, un tad pati sāku rakstīt grāmatas. Tas šķita tik organiski – daudz lasot, pamanīt, kas bērnus uzrunā un kā Latvijas bērnu literatūrā trūkst. Piedalījos izdevniecības izsludinātajā konkursā, kura mērķis bija atrast jaunus talantus bērnu literatūrā, un man izdevās iekļūt viņu pulkā. Šķita prātam neaptverami ieraudzīt savas drūmā oktobra vakaros dzimušās idejas atainotas košām zīmuļu līnijām uz papīra un turēt rokās grāmatu, kas turpmāk atrodama grāmatnīcās un bibliotēkās.
Mana pirmā 2023. gada nogalē izdotā grāmata “Diena, kuru es pārvērtu” tandēmā ar mākslinieci Aneti Bajāri-Babčuku tika nominēta Jāņa Baltvilka balvai par labāko debiju bērnu literatūrā un saņēma portāla LSM.LV Lasītāju balvu 2024. gadā, un šī atzinība manī nostiprināja pārliecību, ka tas nav VISS. Apbalvošanas pasākumā es sapratu, ka rakstīšu vēl, taču savā tempā un savā “nišā” – par emociju pasauli, attiecībām un ģimeni.
Manas grāmatas (šobrīd izdošanu gaida trešā grāmata) ir rakstītas bērniem, bet ne tikai. It sevišķi savā otrajā grāmatā “Būt ģimenei” esmu mēģinājusi uzrunāt gan vecāku lomā esošos, gan tos pieaugušos, kas vēlas pamodināt savu iekšējo bērnu un atgriezties savās kā bērna sajūtās ģimenē. Par “Būt ģimenei” jāmin vēl kāds interesants fakts – tā tapusi kopā ar starptautiski godalgoto mākslinieci Daci Krēsliņu, kura arī ir jurisprudences pasaules pārstāve. Taču mūs kopā saveda nevis darbošanās jurisprudences, bet literatūras pasaulē.
Pieaugušie lasītāji saka, ka manas grāmatas rada silta apskāviena sajūtu un dažkārt pat terapeitisku izraudāšanos, kas patiesībā ir bijis vajadzīgs viņiem pašiem. Rakstot runāju divās balsīs – pieaugušā un bērna –, un tas arī ir visgrūtākais. Proti, spēt iejusties abās lomās un tajās abās būt patiesam. Tomēr šis izaicinājums man arī rada īpašu azartu. Galvenais noteikums, ko ievēroju, – rakstu tikai tad, ja man ir, ko teikt. Ja domas un idejas burtiski pārpilda mani un pieprasa tikt pierakstītām, ja stāsta varoņi jau izdzīvo manā prātā savus notikumus, un es skatos uz viņiem kā filmā no malas – kas notiks tālāk? Tad man tas ir jāizraksta no sevis ārā.
Rakstīt bērniem nozīmē arī tikties ar bērniem – radošajās darbnīcās, bibliotēkās, skolās un bērnudārzos. Tas var šķist smieklīgi, bet uzstāšanās šajos pasākumos un radošo darbnīcu vadīšana mani satrauc vairāk nekā runāšana Saeimas komisiju zālēs un tiesā. Bērni ir neparedzamāki un patiesāki par pieaugušajiem, atraisīt un noturēt viņu uzmanību ir daudz grūtāk! Šī būšana kopā gan izsmeļ, gan vienlaikus emocionāli piepilda.
Lasītāja. Mans #laikslasīt
Protams, lasu ne tikai grāmatas bērniem un jauniešiem, bet arī pieaugušajiem. Atrast savu “laiku lasīt” pēc tam, kad galva dienas beigās jau kūp no informācijas darbā, sadzīvē un ģimenē, ir liels izaicinājums mums visiem. Bija arī laiks, kad lasīju uz miega rēķina, taču tas ar laiku radīja problēmas, jo laiks miegam un rūpēm par sevi man tomēr vienmēr būs svarīgāks par laiku lasīšanai, lai gluži vienkārši varētu ne tikai funkcionēt, bet arī dzīvot. Tādēļ savu laiku lasīt es salasu un sakrāju pa mazām minūšu pauzītēm starp ikdienas darbiem – agros rītos, kamēr mājinieki vēl guļ, pusdienas pārtraukumos, transportā, gaidot bērnus nodarbībās. Vismaz vienu nedēļas nogales rītu veltu nesteidzīgai lasīšanai ar gardas tējas tasi. Ar lepnumu valkāju kustības “Laiks lasīt” krekliņu un priecājos par iedvesmu, ko sniedz šīs kustības cilvēki – mani grāmatu draugi. Nevaru lepoties ar milzīgu izlasītu grāmatu skaitu kā citi, kas tās burtiski “apēd”, jo lasu lēnām un konkrēta izlasīto grāmatu skaita mērķus sev neizvirzu. Taču katra izlasītā grāmata ir kā bruģakmens, kas veido manu izlasīto pieredžu un pārdomu ceļu.