ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

2026. gada maija dronu incidents Rēzeknē aktualizēja jautājumu, vai Latvijas pašvaldībās ir identificēts personāls, kuram apdraudējuma gadījumā prioritāri jānodrošina pašvaldības funkciju nepārtrauktība. Notikumi Latgalē izgaismoja būtisku aspektu – krīzes situācijā izšķiroša nozīme ir ne tikai valsts drošības institūciju darbībai, bet galvenokārt pašvaldību spējai reaģēt un saglabāt darbības nepārtrauktību. Lai nodrošinātu civilās aizsardzības pasākumus, kritiskās infrastruktūras funkcionēšanu, sabiedrības pamatvajadzību nodrošināšanu, sociālo palīdzību, sabiedrības informēšanu un krīzes koordināciju, nepieciešami speciālisti, kuru zināšanas un kompetence nav ātri aizvietojama. Šādu darbinieku kopumu starptautiskajā praksē apzīmē kā kritisko personālu un ar to parasti saprot personas, kuru darbs ir būtisks valsts un pašvaldību funkciju, kritiskās infrastruktūras vai sabiedrībai svarīgu pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšanai apdraudējumu laikā.¹

Latvijas normatīvajā regulējumā kritiskā personāla jēdziens nav detalizēti definēts, īpaši attiecībā uz pašvaldībām. Vienlaikus pieaugošie drošības riski, tostarp bezpilota lidaparātu radītie apdraudējumi pierobežas teritorijās, liek izvērtēt, vai esošais tiesiskais regulējums ir pietiekams un saprotams, lai nodrošinātu pašvaldību precīzu reakciju un darbības nepārtrauktību krīzes un apdraudējuma apstākļos.

Normatīvais ietvars

Notikušais dronu incidents Latgalē aktualizēja jautājumu arī par izglītības iestāžu gatavību rīcībai militāra vai hibrīda apdraudējuma gadījumā. Situācija parādīja, ka gan pašvaldībai, gan izglītības iestāžu vadītājiem un pedagogiem bija jāpieņem operatīvi lēmumi par skolēnu drošību un izglītības procesa organizāciju laikā, kad vienota rīcības algoritma piemērošana praksē vēl tikai veidojās. Tas apliecina, ka noteiktos apstākļos pedagogu funkcijas pārsniedz tradicionālos izglītības pienākumus un kļūst par būtisku pašvaldības civilās aizsardzības sistēmas sastāvdaļu.

No kritisko funkciju pieejas viedokļa pedagogi nebūtu uzskatāmi par kritisko personālu tikai tādēļ, ka tie veic izglītošanas funkciju. Par kritisko personālu viņi kļūst tajā apjomā, kādā nodrošina bērnu drošību, evakuācijas procesu organizēšanu, krīzes komunikāciju un izglītības iestādes darbības nepārtrauktību valsts apdraudējuma laikā.

Pašvaldību kritiskais personāls tiek noteikts atbilstoši Ministru kabineta 2024. gada 22. oktobra noteikumiem Nr. 507 “Izņēmumu piemērošanas kārtība pilsoņu iesaukšanai aktīvajā dienestā un iedzīvotāju mobilizācijai”, un tā galvenais uzdevums ir nodrošināt pašvaldības iestāžu darbības nepārtrauktību valsts apdraudējuma gadījumā.

Nacionālās drošības likumā nav definēts tvērums, kas ir valsts apdraudējums, jēdziens tiek lietots, gan aprakstot ārkārtas situāciju, gan izņēmuma stāvokli un kara laiku. Tomēr kritiskā personāla koncepts un pienākumi ir saistīti tikai ar speciālo tiesisko režīmu izņēmuma stāvokli – valsts apdraudējuma gadījumā izsludināta izņēmuma stāvokļa laikā kritiskais personāls nav pakļauts iesaukšanai militārajā dienestā vai civilās aizsardzības formējumos. Kritiskajam personālam tiek noteikts pienākums strādāt (aizliegums uzteikt darba līgumu, kā arī pārtraukt tiešo darba pienākumu pildīšanu apdraudējuma laikā, izņemot gadījumus, kad tas apdraud personas dzīvību) atbilstoši Likuma par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli 17. panta pirmās daļas 23. punktam.

Lai nodrošinātu uzskaites datu sinhronizēšanu par visām personām, kurām noteikti mobilizācijas izņēmumi, vienu reizi gadā – līdz kārtējā gada 1. martam – kritiskā personāla saraksts (norādot vārdu, uzvārdu, personas kodu un amatu) ir nosūtāms NBS. Jau tagad, miera laikā, pašvaldībām ir nepieciešams definēt savu kritisko personālu, lai tas nebūtu pakļauts iespējamai mobilizācijai. NBS un pašvaldību sadarbības rokasgrāmatā uzsvērts, ka pašvaldībām ir tiesības identificēt kritisko personālu, kura saglabāšana amatā ir būtiska mobilizācijas laikā. Savukārt, ja kritiskā personāla sarakstā ietilpst zemessargi vai rezerves karavīri, iespējams vienoties par izņēmumu piemērošanu mobilizācijai konkrētās amatpersonas gadījumā.²

Tomēr Latvijas normatīvajā regulējumā joprojām pastāv vairāki izaicinājumi pašvaldībām. Pirmkārt, nav noteikta vienota metodika kritisko funkciju un kritiskā personāla identificēšanai. Otrkārt, pastāv risks, ka apdraudējuma gadījumā viena un tā pati persona var būt nepieciešama gan NBS, gan pašvaldībai.

Kritisko funkciju identificēšana

Kritisko personālu var identificēt, analizējot pašvaldību autonomās funkcijas, visaptverošas valsts civilās aizsardzības uzdevumus un kritiskās infrastruktūras aizsardzības principus. Līdz ar to primāri būtu jāidentificē, kuras pašvaldību funkcijas ir atzīstamas par kritiskām.

Kritisko funkciju identificēšana ir viens no būtiskākajiem elementiem valsts noturības un visaptverošās valsts aizsardzības sistēmā. Drošības izpratnē valsts spēja reaģēt uz militāriem, hibrīdiem, tehnoloģiskiem vai dabas izraisītiem apdraudējumiem nav atkarīga tikai no bruņoto spēku darbības efektivitātes. Tikpat nozīmīga pašvaldību institūciju spēja nepārtraukti nodrošināt sabiedrībai pamatvajadzības un vitāli svarīgus pakalpojumus, kā arī pārvaldības funkcijas.

Starptautiskajā praksē kritiskās funkcijas tiek definētas kā darbības, kuru pārtraukums vai būtiski traucējumi var radīt nopietnas sekas sabiedrības drošībai, ekonomiskajai stabilitātei, sabiedriskajai kārtībai vai valsts pārvaldes darbībai. Kritisko funkciju jēdziens ir cieši saistīts ar kritiskās infrastruktūras aizsardzību, darbības nepārtrauktības plānošanu un visaptverošās drošības pieeju, kas tiek īstenota vairākās NATO un Eiropas Savienības dalībvalstīs, īpaši Somijā un Igaunijā.³

Eiropas Savienības un NATO dokumentos uzsvērts, ka kritisko funkciju identificēšanas pamatā ir nevis organizatoriskā struktūra vai amata nosaukums, bet gan konkrētās funkcijas nozīme sabiedrības un valsts nepārtrauktai funkcionēšanai krīzes situācijās. Tādēļ kritiskums tiek vērtēts pēc potenciālajām sekām, kas rastos funkcijas pārtraukuma gadījumā.⁴

Pašvaldību darbība kritisko funkciju noteikšanā ir īpaši nozīmīga, jo pašvaldības ir vistuvāk iedzīvotājiem un krīzes situācijās kļūst par vienu no galvenajiem valsts pārvaldes elementiem. Apdraudējuma gadījumā tieši pašvaldības nodrošina vairākus pakalpojumus, kuru pārtraukšana var radīt tūlītēju ietekmi uz sabiedrības drošību.

Līdz ar to pašvaldību kritiskās funkcijas varētu iedalīt šādi:

• dzīvības un drošības nodrošināšanas funkcijas – civilās aizsardzības vadība, iedzīvotāju brīdināšana un informēšana, pašvaldības policijas darbība;
• kritiskās infrastruktūras uzturēšana – ūdensapgādes nodrošināšana, avārijas seku likvidēšana, siltumapgāde, satiksmes nodrošināšana, patvertnes, īpašumi;
• pašvaldības pārvaldības nepārtrauktība – lēmumu pieņemšana, krīzes komunikācija ar iedzīvotajiem, finanšu un lietvedības darbība, arhīva saglabāšana, juridiskais atbalsts;
• digitāla noturība – IT sistēmu darbības nodrošināšana, kiberdrošības un datu aizsardzības funkciju izpilde;
• sociāla noturība – atbalsts personām ar invaliditāti, sen, pārtikas pārdale, bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpe, iedzīvotāju izmitināšana.

Kritiskā personāla noteikšana

Nosakot kritiskās funkcijas, ir iespējams identificēt arī kritisko personālu. Atbilstoši ES kritisko vienību noturības pieejai, NATO noturības principiem un Somijas visaptverošās drošības modelim kritiskā personāla identificēšanai būtu jābalstās uz funkciju kritiskumu, nevis tikai amata nosaukumu.⁵ Līdz ar to personu (amatu) var uzskatīt par kritisko personālu, ja tās amata pienākumu nepildīšana būtiski apdraud pašvaldības spēju nodrošināt sabiedrībai svarīgas funkcijas.

Kritiskā personāla noteikšanai pašvaldībās būtu jābalstās uz funkcionālu pieeju, izvērtējot funkcijas nozīmi krīzes situācijā, personas kompetences un kvalifikācijas unikalitāti, aizvietošanas iespējas un ietekmi uz citu kritisko funkciju izpildi.

Pašvaldībās kritisko personālu var iedalīt pēc šādiem kritērijiem:

• kritiskās funkcijas nodrošināšanas kritērijs – darbinieks tieši nodrošina funkciju, kuras pārtraukšana var apdraudēt cilvēku dzīvību vai veselību, kavēt civilās aizsardzības pasākumus, traucēt evakuācijas procesu, radīt būtiskus sabiedriskās kārtības traucējumus, ietekmēt valsts aizsardzības spējas. Par šādiem amatiem būtu uzskatāmi – civilās aizsardzības speciālists, pašvaldības policijas amatpersonas, pašvaldības krīzes vadības grupas loceklis;
• kritiskās infrastruktūras kritērijs – darbinieks nodrošina vai pārvalda infrastruktūru, kuras darbības pārtraukšana būtiski ietekmē pašvaldības funkcionēšanu. Šajā kategorijā ietilpst – ūdenssaimniecības vadītājs, siltumapgādes speciālisti, IT sistēmu uzturētāji, veselības aprūpes iestādes darbinieki;
• pārvaldības nepārtrauktības kritērijs – darbinieks ir iesaistīts būtisku lēmumu pieņemšanā vai pašvaldības darbības koordinēšanā – domes priekšsēdētājs, izpilddirektors, finanšu nodaļas vadītājs, jurists krīzes vadības jautājumos, komunikācijas speciālisti;
• aizvietojamības kritērijs – darbinieka zināšanas, kvalifikācija vai amata pienākumi nav operatīvi aizvietojami. Šeit būtu vērtējami šādi aspekti – unikāla profesionālā kompetence, īpaša sertifikācija vai ilgstoša profesionālā pieredze. Šajā kategorija var iekļaut pašvaldības kiberdrošības pārvaldnieku vai speciālistus ar unikālām zināšanām par kritiskām sistēmām vai tehnoloģijām;
• civilās aizsardzības iesaistes kritērijs – darbinieks ir noteikts pašvaldības civilās aizsardzības plānā vai krīzes vadības dokumentos, piemēram, evakuācijas koordinators vai patvertņu koordinators;
• nepilngadīgo un sociāli mazaizsargāto personu drošības kritērijs – darbinieks nodrošina bērnu, senioru vai personu ar īpašām vajadzībām drošību krīzes situācijās. Šajā kategorijā būtu iekļaujami – izglītības iestādes direktors, sociālā dienesta vadītājs, krīzes centra vadītājs un speciālisti;
• kultūras un nacionālās identitātes saglabāšanas kritērijs – amati, kas nodrošina nacionāli nozīmīgu kultūras vērtību saglabāšanu. Piemēram, muzeja direktors, galvenais krājuma glabātājs un arhīva vadītājs.

Kritiskā personāla noteikšana noteikti ir darba devēja (pašvaldības, pašvaldības iestādes vai kapitālsabiedrības vadītāja) kompetence, kas izriet no pienākuma nodrošināt funkciju nepārtrauktību krīzes apstākļos. Normatīvie akti pašlaik neparedz, ka darbiniekam būtu jāsniedz piekrišana, lai viņa amatu vai viņu pašu iekļautu kritiskā personāla sarakstā mobilizācijas plānošanas vajadzībām. Vienlaikus darba devējam būtu jāuzklausa šāda darbinieka viedoklis par iekļaušanu kritiskā personāla kopā, tostarp, lai noskaidrotu, vai darbinieks nav pakļauts mobilizācijai NBS, vai darbiniekam ir objektīvi iemesli, kas liedz pildīt kritiskā personāla funkcijas (piemēram, vientuļais vecāks ar nepilngadīgiem bērniem). Dažas organizācijas uzrunā darbiniekus ar aicinājumu pašiem pietiekties kļūt par kritisko personālu, jo jebkuras darbības nepārtrauktības nodrošināšanai ir nepieciešama aizvietošana, jo darbs notiktu maiņās.

Līdz ar to pašvaldībām būtu nepieciešams rakstveidā izdot rīkojumu par kritiskā personāla noteikšanu. Pēc tam konkrētajam darbiniekam var izsniegt informatīvo paziņojumu⁶ vai informēt pārrunu laikā. Autoru ieskatā, normatīvais regulējums neparedz darbinieka piekrišanas nepieciešamību kritiskā personāla saraksta izveidei, jo tas ir darba devēja organizatorisks lēmums, kas saistīts ar funkciju nepārtrauktības nodrošināšanu. Vienlaikus šis statuss būtu jāatspoguļo darbinieka darba līgumā vai amata aprakstā. Atklāts ir jautājums par personāla atlasi jeb kurā atlases stadijā amata kandidāts būtu jāinformē par kritisko amatu.

Lai izpildītu Ministru kabineta 2024. gada 22. oktobra noteikumos Nr. 507 “Izņēmumu piemērošanas kārtība pilsoņu iesaukšanai aktīvajā dienestā un iedzīvotāju mobilizācijai” noteikto pienākumu, kā arī nodrošinātu pašvaldības darbības nepārtrauktību krīzes situācijā, pašvaldībām būtu jāizstrādā pamatdokuments – Kritiskā personāla noteikšana kārtība, kur būtu iekļaujams arī kritisko amatu klasifikators, kārtība darbinieku informēšanai, kārtība sadarbībai vai saziņai ar NBS, kritiskā personāla aizvietošana u.c. būtiskas procedūras, lai gan darba devējam, gan darbiniekiem ir skaidra nostāja rīcībai apdraudējuma gadījumos.

Lai nodrošinātu kritiskā personāla identificēšanas objektivitāti, katras pašvaldības struktūrvienības vadītājam būtu regulāri jāizvērtē savas struktūrvienības amati, nosakot to nozīmi pašvaldības funkciju nodrošināšanā krīzes situācijās. Apkopotā informācija būtu centralizēti jāapkopo personāla vadības struktūrvienībai, kas sagatavotu kritiskā personāla sarakstu apstiprināšanai pašvaldības vadībai. Saraksts būtu aktualizējams vismaz reizi gadā vai arī pēc būtiskām organizatoriskām vai drošības situācijas izmaiņām.

Pašvaldības kritikā personāla noteikšanas algoritms shematiski varētu izskatīties šādi:

• kritisko funkciju identificēšana;
• kritisko amatu identificēšana;
• kritiskā personāla saraksta sagatavošana;
• darbinieku informēšana;
• saraksta saskaņošana ar NBS;
• saraksta ikgadēja aktualizācija.

Tomēr šādu pašvaldības procedūru izstrādei valstij būtu jānosaka vienotas vadlīnijas, lai pašvaldības savās teritorijās darbotos pēc vienotiem kritērijiem un vienotajā saskaņotajā procesā. Vienotas kritiskā personāla identificēšanas metodikas ieviešana valsts līmenī veicinātu vienveidīgu pieeju visās Latvijas pašvaldībās, samazinātu interpretācijas riskus un stiprinātu pašvaldību spēju nodrošināt darbības nepārtrauktību valsts apdraudējuma apstākļos.

Noslēguma apsvērumi

Nevar atstāt bez ievērības arī faktu, ka Rēzeknes dronu incidents parādīja, ka pedagogi un izglītības iestāžu vadītāji valsts apdraudējuma situācijās faktiski pilda civilās aizsardzības funkcijas. Tas rada pamatu diskutēt arī par šo personu iekļaušanu pašvaldības kritiskā personāla kategorijā vismaz tajā apjomā, kādā tie ir atbildīgi par nepilngadīgo drošību, evakuāciju un krīzes situācijas pārvaldību. Jautājums ir daudz plašāks, jo ir vairākas profesijas, piemēram, ārstniecības personāls, kuru funkcijas ir kritiskās, bet ne visi ārsti ir iekļauti kritiskā personāla sarakstā. Tādēļ būtu nepieciešams sākt diskusiju par mobilizācijas sistēmas pilnveidi, fokusējoties uz kritiskām funkcijām. Jāņem vērā arī tas, ka esošā kritiskā personāla sistēma balstās uz izņēmuma stāvokļa izsludināšanu jeb dronu incidentu gadījumā kritiskajam personālam nav pienākums turpināt strādāt, jo nav izsludināts speciālais tiesiskais režīms.

No nacionālās drošības perspektīvas kritiskais personāls pašvaldībās nav vērtējams tikai caur militārās mobilizācijas prizmu. Mūsdienu visaptverošās valsts aizsardzības modelī pašvaldību speciālisti, kas nodrošina komunālos pakalpojumus, sociālo palīdzību, civilo aizsardzību un sabiedrības informēšanu, ir uzskatāmi par daļu no valsts aizsardzības spēju kopuma.⁷ Tādēļ Latvijā būtu nepieciešams normatīvi nostiprināt kritiskā personāla noteikšanas metodoloģiju tieši pašvaldībās, jo tās pilda identiskas no Pašvaldību likuma izrietošas funkcijas un ir valsts civilās aizsardzības sistēmas svarīga sastāvdaļa.