ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievadam – konstitucionālās sūdzības ieviešanas devums

Šis ir Satversmes tiesas dibināšanas 30 gadu jubilejas gads – laiks, kad īpaši skaidri apzināmies konstitucionālās kontroles nozīmi Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts attīstībā. Tomēr šogad atzīmējams vēl viens Satversmes tiesas darbā būtisks pagrieziena punkts – 1. jūlijā aprit 25 gadi, kopš sācis darboties konstitucionālās sūdzības institūts. Tas ir brīdis, kas būtiski mainīja Sa­tversmes tiesas lomu Latvijas tiesību sistēmā – no institucionāla konstitucionālās kontroles mehānisma tā kļuva par tiesu, pie kuras arī cilvēks pats var vērsties savu pamattiesību aizsardzībai.

Konstitucionālā sūdzība Satversmes tiesas procesā tika ieviesta ar vieniem no būtiskāk­ajiem grozījumiem Satversmes tiesas likumā. Šie grozījumi paplašināja personas iespējas aizsargāt savas tiesības un vienlaikus nostiprināja Satversmes tiesu kā centrālo pamattiesību aizsardzības mehānismu Latvijā. No 2001. gada 1. jūlija ikvienai personai, kura uzskata, ka ar tiesību normu ir aizskartas tai Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme) ietvertās pamattiesības, ir tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā.¹

Šī institūta ieviešana bija nozīmīgs solis Latvijas tiesiskās sistēmas brieduma virzienā. Tā apliecināja izpratni, ka Satversme nav tikai valsts institūciju savstarpējo attiecību pamats, bet arī dzīvs cilvēka pamattiesību aizsardzības instruments. Konstitucionālā sūdzība padarīja Satversmi personai tuvāku un deva tai iespēju pārbaudīt, vai likumdevēja un citu tiesību normu izdevēju pieņemtie lēmumi atbilst Satversmē nostiprinātajām vērtībām.

Divdesmit piecu gadu laikā konstitucionālā sūdzība ir kļuvusi par teju nozīmīgāko Satversmes tiesas procesa elementu. Tādēļ konstitucionālās sūdzības 25 gadu jubileja nav tikai vēsturisks atskaites punkts. Tā ir iespēja novērtēt, kā šis institūts ir mainījis attiecības starp cilvēku, valsti un Satversmi, kā arī atgādināt, ka konstitucionālā tiesvedība savu patieso jēgu iegūst tad, ja tā spēj aizsargāt cilvēka cieņu, brīvību un citas pamattiesības konkrētās dzīves situācijās.

Latvija pieder pie tām sistēmām, kur konstitucionālā sūdzība ir normatīva pēc savas būtības: Satversmes tiesā var apstrīdēt tiesību normas, nevis individuālus tiesību piemērošanas aktus. Satversmes tiesa ir “likumu tiesa”. Šis modelis respektē tiesu sistēmas lomu un pasargā konstitucionālo tiesu no pārvēršanās par ceturto instanci. Taču Latvijas pieredze rāda arī ko citu: šīs formālās robežas var radīt spēcīgu efektu uz tiesību sistēmu. Tas ir ļāvis konstitucionālajām sūdzībām kļūt par koncentrētu veidu, kā identificēt strukturālas problēmas valstī kopumā.

Konstitucionālās sūdzības subjekts Latvijā var būt jebkura privātpersona – fiziska vai juridiska, ciktāl pēdējai var piemist attiecīgās pamattiesības. Sūdzību var iesniegt individuāli vai kolektīvi, taču pieņemamība tiek pārbaudīta attiecībā uz katru personu. Obligāts priekšnoteikums ir Satversmē ietverto pamattiesību aizskārums, ko rada tiesību norma, kura neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Pirms vēršanās Satversmes tiesā personai jāizsmeļ vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi vai jāpamato, ka konkrētajā gadījumā tādu nav, tie nav efektīvi vai uz personu attiecināms kāds no Satversmes tiesas likumā noteiktajiem izņēmumiem. Jāievēro arī sešu mēnešu termiņš no pēdējās institūcijas nolēmuma vai no pamattiesību aizskāruma brīža, ja vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu nav, piemēram, kad likums personai ir radījis tiešu un reālu aizskārumu.²

Jau pirmajā savas darbības gadā konstitucionālā sūdzība kļuva par visbiežāk izmantoto pieteikuma veidu Satversmes tiesas procesā. 2001. gadā uz tās pamata tika ierosinātas 11 no 17 lietām. Šo lietu tematika jau pašā sākumā aptvēra ļoti atšķirīgas jomas – no Saeimas Prezidija noteikumiem par Saeimas deputātam kompensējamiem izdevumiem, tā sauktās Sīlāra lietas,³ līdz vienam no Satversmes tiesas “zelta krājuma”⁴ spriedumiem par personvārdu rakstību, tā dēvētajai Mencenas lietai.