Latvijas likumdevēja uzmanību šobrīd ir ieguvis jautājums par dzīvnieku tiesisko statusu, arī plašākā sabiedrībā rosinot plašas debates, vai Civillikumā ir jādefinē, ka “dzīvnieks nav lieta”. Šveicē šādi grozījumi ir veikti jau pirms vairāk nekā 20 gadiem, un esmu tajos līdzdarbojies. Tāpēc atsaucos žurnāla “Jurista Vārds” aicinājumam dalīties viedoklī par šāda regulējuma nepieciešamību dzīvnieku aizsardzības stiprināšanai un apsvērumiem, kas ar to saistās.
Viens no jautājumiem, ar ko bieži saskaros, ir pavisam vienkāršs, proti, kāpēc dzīvnieka juridiskais statuss vispār ir svarīgs? Dzīvnieka juridiskais statuss ir svarīgs, jo tas nosaka sākumpunktu jeb pamatu tam, kā uz dzīvnieku raugās visa tiesību sistēma kopumā. Ja dzīvnieks juridiski tiek uztverts tikai kā lieta, arī daudzās praktiskās situācijās viņa vērtība tiek reducēta līdz ekonomiskai vērtībai – līdzīgi kā automašīnai vai citam īpašumam. Taču dzīvnieks ir dzīva un justspējīga būtne, kurai var nodarīt sāpes un ciešanas un kurai piemīt pašvērtība neatkarīgi no tās tirgus cenas.
Manā skatījumā, dzīvnieku aizsardzības pamatā ir divi pīlāri – dzīvnieku ētika un dzīvnieku aizsardzības tiesības. Lai tiesiskais regulējums būtu konsekvents, tam nepieciešams arī skaidrs ētiskais pamats. Vispirms mums jāatbild uz jautājumu, kāpēc dzīvnieks vispār ir aizsargājams, un tikai tad iespējams izveidot tiesību sistēmu, kas šo aizsardzību nodrošina. Mūsdienās, manuprāt, mums jāvirzās tālāk par vienkāršu anti-cruelty pieeju, proti, ne tikai jāaizliedz nežēlīga izturēšanās, bet arī jāveido pro-dignity pieeja, kurā tiek atzīta dzīvnieka cieņa, integritāte un pašvērtība. Dzīvnieku aizsardzība nav tikai jautājums par to, vai dzīvniekam tiek nodarītas sāpes, tā ir arī attieksme pret dzīvnieku kā dzīvu būtni, kurai ir intereses un vajadzības.
Šveice šajā ziņā spēra nozīmīgu soli jau 1992. gadā, kad Federālajā konstitūcijā tika nostiprināts Würde der Kreatur jeb dzīvo būtņu cieņas princips. Savukārt 2003. gadā Šveices Civillikuma 641.a pantā tika noteikts: “Dzīvnieki nav lietas.” Tajā pašā laikā likums paredz, ka gadījumos, kuros nav īpaša regulējuma attiecībā uz dzīvniekiem, tiem piemēro lietām paredzētās normas. Šveices modeli var raksturot kā īpašu starpstāvokļa pieeju – konceptuāli dzīvnieks tiek uztverts kā atsevišķa kategorija starp personu un lietu, taču civiltiesībās nav izveidota pilnīgi autonoma trešā juridiskā kategorija. Pats svarīgākais ir tas, ka dzīvnieks vairs netiek uztverts kā vienkāršs priekšmets.
Bieži arī tiek jautāts, kāpēc šādas pārmaiņas bija nepieciešamas. Iepriekšējā sistēmā bija ļoti acīmredzama pretruna – no vienas puses, Šveicē jau pastāvēja dzīvnieku aizsardzības regulējums, kas aizliedza nepamatoti radīt dzīvniekiem sāpes un ciešanas, bet, no otras puses, civiltiesībās dzīvnieks joprojām tika klasificēts līdzīgi kā jebkura cita manta. Pirms 2003. gada Šveices īpašuma tiesības dzīvniekus atsevišķi vispār neizdalīja. Tas arvien mazāk atbilda tam, kā pati sabiedrība uztvēra dzīvniekus – 2003. gada reformas mērķis bija pielāgot tiesības sabiedrībā jau notikušajām pārmaiņām – gan attieksmei pret dzīvniekiem kopumā, gan īpašajām emocionālajām attiecībām starp cilvēkiem un viņu mājas dzīvniekiem.
Arī mana profesionālā pieredze liecina, ka dzīvnieku aizsardzība nevar aprobežoties tikai ar vienu speciālo likumu. Jau savas juridiskās karjeras sākumā, apkopojot Šveices tiesību normas par dzīvniekiem, secināju, ka jautājumi par dzīvniekiem parādās ļoti dažādās jomās – civiltiesībās, krimināltiesībās, vides tiesībās, medību vai zinātnisko eksperimentu regulējumā un citur. Vēlāk, strādājot ar dzīvnieku aizsardzības organizācijām un rakstot komentāru Dzīvnieku aizsardzības likumam, arvien skaidrāk kļuva redzams, ka nepieciešama sistēmiska pieeja.
Vienlaikus 2003. gada reforma bija kompromiss – likumdevējs negribēja dzīvniekiem piešķirt juridiskās personas statusu, parlamentā un dažādās interešu grupās bija bažas, ka pārāk plaša statusa maiņa varētu radīt priekšstatu, ka dzīvnieki paši kļūst par tiesību subjektiem ar cilvēkiem līdzvērtīgām tiesībām. Tāpēc tika izvēlēts pragmatisks risinājums – dzīvnieks nav lieta, bet, ja nav īpaša regulējuma, turpina piemērot lietām paredzētās normas. Tas ļāva atzīt dzīvnieka īpašo būtību, vienlaikus saglabājot civiltiesību sistēmas stabilitāti.
Vienlaikus ir ļoti svarīgi saprast, ka 2003. gada reforma neaprobežojās tikai ar simbolisku teikumu “dzīvnieki nav lietas”. Tai sekoja konkrētas izmaiņas vairākās civiltiesību jomās, tostarp zaudējumu atlīdzināšanā, īpašuma, ģimenes un mantojuma tiesībās. Labs piemērs ir veterinārās izmaksas – iedomāsimies, ka kaķa tirgus vērtība ir 200 eiro, bet pēc citas personas nodarīta kaitējuma ārstēšana izmaksā 800 eiro. Ja dzīvnieku uztver tikai kā lietu, varētu argumentēt, ka nav ekonomiski pamatoti atlīdzināt ārstēšanu, kas vairākas reizes pārsniedz pašas “lietas” vērtību. Normatīvais regulējums Šveicē tagad ļauj prasīt saprātīgu veterinārās ārstēšanas izdevumu atlīdzināšanu arī tad, ja šīs izmaksas pārsniedz dzīvnieka tirgus vērtību. Likums noteiktos gadījumos atzīst arī dzīvnieka emocionālo jeb sentimentālo vērtību tā īpašniekam. Tas nozīmē, ka tiesību sistēma atzīst realitāti – ģimenes suns vai kaķis cilvēkam nav aizvietojams tāpat kā bojāts sadzīves priekšmets. Izmaiņas skāra arī ģimenes tiesības – ja cilvēki šķiras un nespēj vienoties, pie kura paliks kopīgi turētais dzīvnieks, tiesai jāvērtē arī tas, kurš no cilvēkiem ir piemērotāks dzīvnieka turpmākai aprūpei. Mantojuma tiesībās savukārt, ja cilvēks testamentā kaut ko novēl savam dzīvniekam, dzīvnieks pats nekļūst par mantinieku, bet šāds novēlējums tiek interpretēts kā pienākums nodrošināt dzīvniekam pienācīgu aprūpi. Tātad juridiskā statusa maiņa ir sākumpunkts – ar vienu frāzi Civillikumā nepietiek, jo patiesā nozīme rodas tad, kad šim principam seko konkrēti tiesiski risinājumi.
Mainot dzīvnieka juridisko statusu, protams, ir jādomā arī par sekām citās tiesību jomās, taču Šveices pieredze liecina, ka nav jāizvēlas starp divām galējībām – vai nu dzīvnieks ir vienkārši lieta, vai arī visa līdzšinējā īpašuma un ekonomiskās aprites sistēma sabrūk. Šveices risinājums ir ļoti pragmatisks – kā jau minēju, Civillikums pasaka, ka dzīvnieki nav lietas, bet gadījumos, kuros nav īpaša regulējuma, tiem piemēro lietām paredzētās normas. Tas nozīmē, ka arī pēc statusa maiņas iespējams noteikt īpašuma tiesības, dzīvnieku iegādāties, pārdot vai mantot, arī lauksaimniecības dzīvnieku ekonomiskā aprite nepazūd.
Lai gan vairākas īpašās civiltiesību normas, kas tika ieviestas Šveicē, attiecas tieši uz nekomerciāli turētiem dzīvniekiem, piemēram, īpašā pieeja veterināro izmaksu atlīdzināšanai vai sentimentālās vērtības atzīšanai, tas nenozīmē, ka dzīvnieka cieņai nav nozīmes lauksaimniecībā. Gluži pretēji – jo vairāk dzīvnieki tiek “izmantoti” ekonomiskā labuma gūšanai, jo svarīgāki kļūst skaidri ētiskie principi un efektīva tiesību piemērošana. Pats esmu uzsvēris, ka tieši tādās jomās kā lauksaimniecība un medicīniskie eksperimenti ir nepieciešams īpaši spēcīgs ētiskais un juridiskais ietvars. Tāpēc jānošķir divas lietas – dzīvnieka fundamentālais statuss kā dzīvai, justspējīgai būtnei un tehniskie noteikumi par īpašumtiesībām un ekonomisko apriti, un šīs lietas nav savstarpēji izslēdzošas.
Vēl bieži saņemu jautājumus arī par dzīvnieku advokāta fenomenu – dzīvnieku advokāts bija īpaša Cīrihes kantona institūcija, un ideja radās ļoti praktiskas problēmas dēļ. Strādājot kā juridiskais padomnieks dzīvnieku aizsardzības organizācijā, iesniedzu desmitiem sūdzību par Dzīvnieku aizsardzības likuma pārkāpumiem, taču dzīvnieku aizsardzības organizācijām nebija oficiāla procesa dalībnieka statusa un nebija arī tiesību pārsūdzēt lēmumus. Mani tas neapmierināja, tāpēc sāku iestāties par īpašām sūdzību un pārsūdzības tiesībām dzīvnieku aizsardzības jomā. No šīs diskusijas izauga dzīvnieku advokāta institūcija. 1991. gadā Cīrihes kantonā tika ieviests pasaulē pirmais dzīvnieku aizsardzības advokāta amats krimināllietās. Dzīvnieku advokātam bija procesuālās tiesības, kas bija salīdzināmas ar cietušās personas juridiskā pārstāvja tiesībām – pieeja lietas materiāliem, iespēja piedalīties pratināšanās un citās procesuālās darbībās, sniegt savu viedokli un pārsūdzēt nolēmumus. Es pats pildīju Cīrihes kantona dzīvnieku advokāta pienākumus no 2007. līdz 2010. gadam. Šajā laikā strādāju ar aptuveni 700 krimināllietām par nodarījumiem pret dzīvniekiem. Šīs institūcijas būtība nebija padarīt dzīvnieku par cilvēkam līdzvērtīgu tiesību subjektu, tās mērķis bija daudz praktiskāks – panākt, lai dzīvnieku aizsardzības normas kriminālprocesā tiktu profesionāli pārstāvētas un nopietni piemērotas. 2010. gadā Šveicē notika referendums par šāda modeļa ieviešanu visas valsts mērogā, taču priekšlikums tika noraidīts. Vēlāk tika likvidēta arī Cīrihes institūcija.
Svarīgi piezīmēt, ka laikā, kad darbojās dzīvnieku advokāta institūcija, būtiski palielinājās ziņoto lietu skaits, pieauga piemēroto sodu smagums un mainījās arī policijas, prokuroru un tiesu attieksme. Manā vērtējumā, ievērojami pieauga šo institūciju motivācija aizstāvēt ne tikai dzīvnieka īpašnieka, bet arī paša dzīvnieka intereses. Tas ļoti labi parāda, ka likumu efektivitāti nevar vērtēt tikai pēc tā, cik skaisti tie ir uzrakstīti – nepieciešama arī institucionālā kapacitāte, profesionālās zināšanas un cilvēki, kas ir gatavi šos likumus izmantot. Arī Šveices pieredze liecina, ka policijai, prokuratūrai, veterinārajām iestādēm un tiesām ir jāuztver šie pārkāpumi nopietni un jābūt pietiekamām specializētām zināšanām. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc es tik lielu nozīmi piešķiru pārejai no vienkāršas anti-cruelty domāšanas uz pro-dignity pieeju. Dzīvnieku aizsardzībai nevajadzētu sākties tikai tad, kad jau notikusi ārkārtīgi smaga vardarbība, tai jābūt daļai no kopējās tiesību sistēmas un sabiedrības attieksmes.
Mums arī jāapzinās, ka atzīt dzīvnieka īpašo juridisko statusu nenozīmē pielīdzināt dzīvnieku cilvēkam. Šveices pieredze to parāda ļoti skaidri – pēc 2003. gada reformas dzīvnieki nekļuva par juridiskām personām un neieguva cilvēkam līdzvērtīgas tiesības. Tieši bažas par iespējamu juridiskās personas statusa piešķiršanu dzīvniekiem bija viens no iemesliem, kādēļ Šveices likumdevējs izvēlējās kompromisa modeli. Manuprāt, daudz būtiskāks par salīdzinājumu ar cilvēku ir jautājums par dzīvnieka pašvērtību – dzīvnieka cieņas princips nozīmē, ka dzīvnieka vērtība neizriet tikai no tā, ko viņš dod cilvēkam – cik viņš maksā, ko saražo vai kādam nolūkam tiek izmantots, dzīvnieks ir aizsargājams arī viņa paša dēļ.
Šveices tiesību doktrīnā šī doma ir ļoti precīzi formulēta: pret dzīvniekiem nav jāizturas ne kā pret cilvēkiem, ne kā pret lietām, bet gan atbilstoši tam, kas tie ir – dzīvas būtnes ar savām vajadzībām un spēju just, tāpēc es šeit nesaskatu morālu dilemmu. Mērķis nav padarīt dzīvnieku par cilvēku, bet gan panākt, lai tiesības atspoguļo realitāti – dzīvnieks ir dzīva un justspējīga būtne, nevis nedzīvs priekšmets. Un tas ir ļoti būtisks nošķīrums: cilvēkam un dzīvniekam nav jābūt vienādām tiesībām, lai mēs varētu atzīt, ka arī dzīvniekam ir intereses, kas ir juridiski aizsargājamas.