ŽURNĀLS Akadēmiskā dzīve

Jauna tiesību lappuse plašajā kultūrvēstures panorāmā

Promocijas darba mērķis bija noskaidrot, aplūkojot hellēnisma laikmetu vienā gadsimtā, vai Epikūram un viņa filozofijas virzienam – epikūrismam – ir zinātniskā gultnē ievirzāma tiesību doktrīna, un monogrāfija sniedz apstiprinošu atbildi. Respektīvi, tā bija Epikūra un viņa filozofijas virziena – epikūrisma tiesību sistēmas attiecību zinātniskā validācija. Darbā pirmoreiz tiek rekonstruēts Epikūrs kā tiesību domātājs, kura mācība sniedz saskanīgas atbildes uz jurisprudences pamatjautājumiem par normas saistošo spēku, taisnīguma izcelsmi, likuma robežu, valsts lomu un brīvas, atbildīgas personas vietu tiesiskā kārtībā. Zinātnē reti gadās, kad par pētījuma novitāti kļūst nevis atsevišķs atradums, bet vesela aizmirsta tiesību tradīcija. Atdodot Epikūru Latvijas jurisprudencei, nevis kā marginālu hedonisma simbolu, bet kā patstāvīgu taisnīguma, likuma un drošības domātāju, darbs maina ierasto tiesību filozofijas un vēstures lasījumu. Tas parāda, ka Epikūra juridiskie argumenti vairāk nekā divus gadu tūkstošus bija nepelnīti palikuši apslēpti aiz atomisma, Aristipa kirēniešu baudas mācības un Dēmokrita dabas filozofijas mantojuma.

Kā atzina recenzents asociētais profesors Jānis Pleps, tiesību filozofija ir katras nopietnas un dziļas tiesiskās sistēmas pamats, jo bez tās tiesības paliek praktisks arods, nevis zinātne un māksla, un šāda pētījuma tapšana latviešu valodā liecina, ka Latvijas tiesiskā sistēma ir sasniegusi briedumu, kurā tā vairs ne tikai patērē citur radīto, bet pati rada jaunas atziņas un diskusijas. Bet Latvijas Universitātes filozofijas zinātņu doktore Solveiga Krūmiņa-Koņkova raksta, ka pētījuma oriģinalitāte sniedzas pāri vienai disciplīnai, jo tā rezultāti dod nozīmi gan filozofijas, gan tiesību zinātnes tālākai attīstībai, bet plašā avotu bāze monogrāfijā izveido kultūrvēsturisku panorāmu, kurā epikūrisms atklājas ne tikai kā filozofijas virziens, bet arī kā sociāls, morāls un politisks fenomens. Savukārt profesors Uldis Ķinis secina, ka viņam nav nekādu šaubu par pētījuma oriģinalitāti ne tikai Latvijas filozofijas, bet arī tiesību zinātnes kontekstā, tāpēc tā rezultātiem ir būtiska nozīme tiesību teorijas un tiesību filozofijas domas tālākā attīstībā, un tas nozīmē, ka pētījums var sniegt arī globālu ieguldījumu. Darba zinātniskā novitāte izpaužas ne tikai izveidotajā Epikūra tiesību filozofijas sistēmā, kas izklāstīta apjomīgā un pārskatāmā aranžējumā ar nosaukumu “Ceļvedis Epikūra laimes filozofijas jēdzienos un tiesību konceptos”, bet arī tajā, ka šis sistematizētais apkopojums uz monogrāfijas izstrādes brīdi ir vienīgais šāds Epikūra filozofijas tiesību konceptu apkopojums, kāds zināms 21. gadsimtā.

No aizmirstiem jēdzieniem līdz metodei

Darbs ir starpdisciplinārs, un tas, bagātinot nacionālo tiesību telpu, paralēli antīkā taisnīguma recepcijai, tiesību vēstures un teorijas rakursa padziļināšanai, avotu revīzijai un pārskatīšanai papildina Rietumu filozofijas un teorijas daudzveidīgo tradīciju. Pirmatnējais līgums, syntheke jeb līgumiskais taisnīgums, apolitiskums (lathe biosas), racionālas baudas (hedone) aprēķins, prolepse, vienprātība, draudzība kā laimes, proti, dvēseles miera un sāpju neesamības – ataraksija un aponija, Epikūra dabiskā taisnīguma teorija jeb lielā taisnīguma maksima, brīvās gribas koncepts (libera voluntas), utilitārisms un laimes mācība (doctrina felicitatis) ir Latvijas tiesību literatūrā līdz šim nepētītas un nedefinētas tiesību kategorijas, kamēr Eiropas zinātnes telpa sniedz plašāku izklāstu, epikūrismu iekļaujot tiesību filozofijas un vēstures izpētes katalogā. Respektīvi, darbs cenšas atdzīvināt tiesību teoriju, kas Latvijas tiesību domā bijusi slēgta un tiesību pārskatā nepārstāvēta, bet plašākā Rietumeiropas kultūrvēsturiskajā tradīcijā ievirzītās pasaules tiesību domas apritē, no marginalizācijas, skepticisma, aizspriedumiem un fragmentācijas atbrīvojusies, jau kopš 19. gadsimta sevi piedāvā kā nopietnu tiesību tradīciju un ideoloģisko pamatu. Līdz ar to darba aktualitāte izpaužas ne tikai Epikūra filozofijas atjaunošanā, vēlāko laikmetu salīdzinoši normatīvā kontekstā, bet arī tā pielietojumā laikmetīgās diskusijās par taisnīgumu, valsts funkciju un tiesību relativitāti.