Piegādes līguma institūtam gan vēsturiski, gan šobrīd ir svarīga loma Civillikumā, jo tieši šāda līguma noslēgšana nodrošina stabilas tiesiskās attiecības starp līguma pusēm un preču aprites nepārtrauktību. Tomēr praksē šo normu piemērošana bieži rada neskaidrības. Šo neskaidrību pamatā ir minēto normu neatbilstība mūsdienu darījumu praksei, jo to formulējums ir novecojis. Piegādes līguma regulējums Civillikumā rada dažādas interpretācijas problēmas, jo vairākas normas praksē tiek piemērotas neviennozīmīgi. Īpašas diskusijas praksē izraisa Civillikuma 2108. pantā ietvertais jēdziens “pārgrozījušies apstākļi”, kura saturs normatīvajā regulējumā nav konkretizēts.
Pārgrozījušos apstākļu jēdziens piegādes līguma regulējumā
Civillikuma 1587. pantā nostiprinātais princips paredz: “Tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.” Šo pacta sunt servanda principu papildina Civillikuma 1588. pants, kas aizliedz vienai pusei atkāpties no līguma bez otras piekrišanas pat gadījumā, ja otra puse savas saistības nepilda, savukārt pirkuma līgumu kontekstā līdzīgs aizliegums īpaši nostiprināts Civillikuma 2039. pantā.
Piegādes līguma regulējumā Civillikums nošķir divus konceptuāli atšķirīgus apstākļu veidus, kas var iestāties pēc līguma noslēgšanas, proti, “apgrūtināti vēlāk iestājušies apstākļi” un “pārgrozījušies apstākļi”. Šis nošķīrums ir nozīmīgs, jo katrs no tiem attiecas uz atšķirīgu līgumslēdzēja pusi un rada atšķirīgas tiesiskās sekas. Attiecībā uz piegādātāju Civillikuma 2108. panta pirmā daļa skaidri nosaka, ka viņam nav tiesību atteikties no uzņemtās saistības arī tad, ja piegādi apgrūtina vēlāk iestājušies apstākļi. Senāts ir uzsvēris, ka šī norma nepārprotami izslēdz piegādātāja tiesības vienpusēji atkāpties no līguma.1 Tādējādi 2108. pants piegādes līguma ietvaros konkretizē un pastiprina vispārējo saistību izpildes principu, nosakot, ka izpildes sarežģītība pati par sevi neatbrīvo no līgumā uzņemtā pienākuma.
Judikatūrā ir uzsvērts, ka izpildes apgrūtinājumi nav pielīdzināmi nepārvaramai varai (force majeure).2 Ar apgrūtinošiem apstākļiem saprot situācijas, kurās saistību izpilde kļūst ievērojami sarežģītāka vai finansiāli neizdevīgāka, taču tā joprojām ir objektīvi iespējama.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes