Esmu zvērināta advokāte un advokātu biroja partnere – juristes profesijā aizvadījusi jau vairāk nekā divdesmit gadus. Tā ir liela daļa manas dzīves, tomēr nebūt ne visa dzīve. Mani vienmēr interesējusi literatūra, cilvēki un viņu stāsti, bet pēdējos gados arvien nopietnāk mēģinu atrast vietu arī rakstīšanai – tai, kurā nav ne klienta uzdevuma, ne procesuāla termiņa, ne nepieciešamības kaut ko pierādīt.
Ēnu rakstniece
Ja man tagad pajautātu, par ko es gribu kļūt, kad izaugšu liela, atbildētu – par rakstnieci. Nākamais jautājums likumsakarīgi būtu, kas man traucē būt par rakstnieci, jo izaugusi liela jau esmu.
Man ir tāda teorija, ka ne tikai es, bet laba daļa juristu ir tādi ēnu mākslinieki. Varbūt pietrūka drosmes vai pārliecības par savām spējām, lai izvēlētos mākslinieka neparedzamo ceļu. Traucē aizspriedumi, ka ar mākslu neko nevar nopelnīt. Ka rakstīt vajag tikai tad, ja nevar nerakstīt. Traucē perfekcionisms, kas paģēr, ka jau pirmajam uzrakstītajam teikumam jābūt izcilam; ja tā nav (un, protams, nav), tad vispār nav vērts. Jurista profesija šķiet drošāks variants. Par juristu var izmācīties, par juristu nav jāpiedzimst. Un turklāt jurista darbs ir tuvs rakstniecībai, jo mēs, juristi, arī daudz strādājam ar tekstu, ar vārdiem, netipiskos gadījumos mums jābūt radošiem, mēs attīstām izcilas izpētes spējas, mēs līdzīgi rakstniekiem pielietojam intuīciju, dzīvē gūtos novērojumus, vadāmies no taisnīguma izjūtas. Tomēr jurists darbojas stingros rāmjos, kas to nepiedzimušo iekšējo rakstnieku smacē nost. Jurista uzdevums ir pārmest tiltu pār dzīves haosu, arī neprātu, lai nonāktu pie kārtības un miera, pie atrisinājuma. Jau pirmajā kursā mācāmies nošķirt būtiskos faktus no… stāsta. Un tomēr dažiem juristiem tas izdodas – izrauties no profesionālajiem rāmjiem un ļauties, lai caur pirkstiem plūst pilnasinīgi stāsti.
Piemēram, vācu krimināltiesību jurists Ferdinands fon Šīrahs (Ferdinand von Schirach) četrdesmit piecu gadu vecumā publicēja pirmos stāstus un nu ir kļuvis par pasaulē atzītu rakstnieku un dramaturgu. Dailes teātrī skatāms viņa lugas “Viņš teica, viņa teica” iestudējums Dmitrija Petrenko režijā. Vēl viens vācu jurists – tiesnesis un profesors Bernhards Šlinks (Bernhard Schlink) sarakstījis lielisko romānu “Priekšlasītājs” (“The Reader”), kas ekranizēts Holivudā, un citas grāmatas. Arī Džons Grišams (John Grisham) un Francs Kafka (Franz Kafka) vispirms bija juristi. Par latviešu juristiem, kas kļuvuši vai sapņo kļūt par rakstniekiem, lasāms šajā “Jurista Vārda” pieredzes stāstu sērijā #LaiksLasīt.
Par rakstnieku nepiedzimst
Atgriežoties pie manis, esmu sapratusi, ka par rakstnieku nepiedzimst. Katrā ziņā ne par tādu, kuru es pati gribētu lasīt. Ar pliku talantu nepietiek, nepieciešama ikdienas prakse un disciplīna, un uzdrošināšanās rakstīt slikti. Man visgrūtāk ir ar visām trim šīm komponentēm. Esmu piedzīvojusi retus, brīnišķīgus iedvesmas brīžus, kad pie manis atnāk ideja un es neatņemdamās pierakstu vairākas lapas no vietas, turklāt man pašai uzrakstītais patīk. Taču uz iedvesmas viļņa vien nevar nokļūt līdz stāsta vai romāna beigām. Tālākais ir darbs, kā jebkurš darbs, katru dienu darāms, arī tad, kad negribas, kad apnicis, kad liekas, ka nekas tur nesanāks. Visvairāk bremzē doma, ka sapnis par rakstīšanu tāda muļķošanās vien ir. Un tomēr tas sapnis nelaiž mani vaļā, lai kā es būtu centusies to nosmacēt, aprakt un aizmirst. Vienmēr kāda roka vai kāja izspraucas ārā un atgādina par sevi.
Viena no pārliecībām, pie kurām turējos, lai tikai nerakstītu, bija – rakstīt nevar iemācīties. Visādas akadēmijas, kursiki, meistarklases – tas domāts netalantīgajiem, tā es spriedu. Īsti rakstnieki ņem un raksta uzreiz šedevrus. Tomēr pirms dažiem gadiem dažādu sinhronitāšu rezultātā, gandrīz vai pret savu gribu nonācu 12 mēnešu radošās rakstīšanas programmā “Manas grāmatas stāsts”, kuru vadīja rakstniece Inga Žolude. Izrādījās, ka par rakstnieku nepiedzimst, par rakstnieku būt mācās – rakstot, trenējoties, mēģinot, kļūdoties, ciešot neveiksmes, padodoties un uzvarot, un atkal no sākuma. To, protams, var darīt vienatnē, pašmācības ceļā, bet var arī kopā. Pie Ingas Žoludes mēs bijām savākušies brīnišķīga topošo rakstnieku grupiņa. Satikt domubiedrus, mēģināt rakstīt drošā, pieņemošā vidē – tas man bija lielākais šo 12 mēnešu ieguvums. Mācības es starp citu pabeidzu kā viena no sliktākajām studentēm – gada beigās biju uzrakstījusi vismazāk vārdu. Kā mūžīgajai teicamniecei tas man bija sasniegums.
Turklāt man bija vēl viena mazā uzvara. Mācību ietvaros iesāku un arī pabeidzu stāstu “Uz Martas jaunkundzes rēķina”, ar kuru piedalījos “Prozas lasījumu 2022” konkursā, un mans stāsts tika izvēlēts par vienu no pieciem stāstu konkursa uzvarētājiem. Balvā bija iespēja uzstāties ar sava darba lasījumu kopā ar pārējiem laureātiem, no kuriem trīs bija jau pazīstami rakstnieki (Džena Andersone, Dace Vīgante, Ivars Šteinbergs) un piektā – mūsu rakstnieku klubiņa dalībniece Baiba Baikovska.
Mēs ar domubiedriem turpinām tikties un atbalstīt cits citu arī pēc mācību beigām. Mums ir bijušas vairākas pašu organizētas rakstniecības nometnes, un es ar lepnumu varu teikt, ka vairāki Ingas Žoludes rakstīšanas kursa absolventi nu jau ir publicējuši savas grāmatas (Māra Upmane-Holšteine “Piezīmes uz šaubu malām”, Baiba Baikovska “Elfa – suns, ne cilvēks”, Gunta Barbāne “(ne)ilgi un ne(laimīgi)”, Guntars Ceravs “Traļmeistars”). Turklāt mūsu rakstnieku klubiņa dalībnieki ir radījuši “Rakstivālu” – festivālu visiem rokrakstiem, kas nu jau trešo vasaru noticis Līgatnē, radošajā kvartālā “Zeit” (www.rakstivals.lv). Šogad pirmo reizi mūsu radošās rakstniecības nometne ir atvērta jebkuram interesantam. Piesakies un brauc uz “Zeit” pavadīt četras aizraujošas dienas, gūstot idejas un strādājot pie literārajiem tekstiem pieredzējušu autoru un pasniedzēju vadībā. Nometne notiks šī gada 22.–25. oktobrī Līgatnē. Vairāk informācijas un pieteikšanās šeit: https://www.rakstivals.lv/nometne.
Lai gan nometnes un tikšanās ar rakstnieku pulciņu mani vienmēr iedvesmo, tā iedvesma kaut kur izplēn advokātes darba ikdienā. Ne reizi vien esmu sev atkal teikusi, ka jāmet sapnis par rakstniecību pār bortu. Vienmēr atrodas kāds steidzams darbiņš advokātu biroja klientu lietās, un, kad tas padarīts, nav vairs ne spēka, ne vēlēšanās sēsties atkal pie datora un mēģināt kaut ko radīt – bez skaidrām instrukcijām, bez termiņa un galu galā bez atlīdzības. Vieglāk ir iziet pastaigā, palasīt grāmatu, satikties ar draugiem, kaut vai nomizot kartupeļus zupai. Patiešām “dzīve būtu jauka, ja to neapgrūtinātu iedoma rakstīt grāmatu” (Dzintars Sodums “Virtuves piezīmes”). Bet apgrūtina taču un kā vēl apgrūtina!
Tāpēc šajā rudenī man ir jauns sākums. Esmu izbrīvējusi sev vienu dienu nedēļā, kas veltīta tikai radošām nodarbēm. Zvani paliek neatbildēti, grīda nemazgāta, un es eju uz randiņiem pati ar sevi, ar savu mākslinieci. Atradu grāmatplauktā jau pirms daudziem gadiem iegādāto pasaulslaveno grāmatu bloķētiem māksliniekiem “The Artist’s Way” (Julia Cameron), kas piedāvā 12 nedēļu pašpalīdzības kursu ar ieteikumiem un uzdevumiem. Lai gan iepriekš nekad netiku tālāk par pirmo nodaļu, šoreiz esmu jau ceturtajā nedēļā un man šis piedzīvojums sagādā patiesu prieku. Labākais ir tas, ka šoreiz izbaudu procesu, nedomājot, kas no tā visa sanāks.
Pazaudēto rakstnieču meklējumos
Pēdējos gados apzināti dodu priekšroku sieviešu sarakstītām grāmatām. Esmu atklājusi sev rakstnieces, par kurām nekad nebiju dzirdējusi, un tas nav norakstāms uz manas erudīcijas trūkumu vien. Autores sievietes (ar izņēmumiem, protams, kā Džeina Ostina, Brontē māsas, Virdžīnja Vulfa, Agata Kristi u.c.) tikušas nepelnīti nostumtas lielās literatūras skatuves maliņā. Ja atceros angļu un amerikāņu literatūras mācību stundas skolā, tur bija vieni vienīgi vīriešu romāni. Mani pirmie rakstniecības elki bija vīrieši: Remarks, Hemingvejs, Ficdžeralds, Selindžers, vēlāk Bukovskis. Mana izpratne par labu literatūru veidojās no vīriešu skatpunkta. Es pat pievienojos “sieviešu literatūras” noliedzējiem, jo negribēju, lai padomā, ka esmu sekla. Taču sieviešu radīta literatūra nav tikai pārsaldināti mīlas romāni (nerunājot nemaz par to, ka tādus raksta arī vīrieši). Sieviešu sarakstītās grāmatas nav ne labākas, ne sliktākas par vīriešu literatūru, tās ir citādas. Jo sievietes redz un piedzīvo pasauli citādi nekā vīrieši.
Tāpēc atgūstu nokavēto, uzmeklēju un lasu 20. un 21. gadsimta sieviešu rakstnieču darbus. Mani vairs nenomāc doma, ka nekad nerakstīšu kā Hemingvejs. Manas varones tagad ir sievietes. Bet, kas vēl svarīgāk, esmu nākusi pie pārliecības, ka tā ir liela muļķība – gribēt līdzināties kādam citam rakstniekam, vai tas būtu vīrietis vai sieviete. Agata Kristi to trāpīgi pateikusi sava leģendārā detektīva Erkila Puaro balsī: “No human being should learn from another. Each individual should develop his own powers to the uttermost, not try to imitate those of someone else. I do not wish you to be a second and inferior Poirot. I wish you to be the supreme Hastings. And you are the supreme Hastings.” (Citāts no grāmatas “Lord Edgware Dies”)
Piedāvāju “Jurista Vārda” lasītājām un lasītājiem divpadsmit grāmatu sarakstu, kas mani visvairāk uzrunājušas. Tur ir stāsti par apsēstību un atkarību, pieaugšanas un draudzības stāsti, stāsti par mīlētājiem, kas atrod un pazaudē viens otru dažādos kontinentos, stāsti par pretošanos diktatoru režīmiem, pasaules skatījums melno sieviešu acīm, trakās sievietes bēniņos stāsts, stāsts par anglietes atbrīvošanos no labās sievas iemauktiem, stāsti, kas norisinās saules uzkarsētās Itālijas villās, Nigērijas ciemos, Indijā un Dominikā. Lielākā daļa šo grāmatu līdz šim nav tulkotas latviski, lai gan daudzas no tām ir starptautiski godalgotas. Jautājums mūsu izdevniecībām – kāpēc tā? Novēlu aizraujošus piedzīvojumus, lasot un rakstot, un iepazīstot savu unikālo balsi!
- Annie Ernaux “Getting Lost”
- Chimamanda Ngozi Adichie “Americanah”
- Jean Rhys “Wide Sargasso Sea”
- Anita Brookner “Look at Me”
- Donna Tart “The Goldfinch” (tulkota latviski: Donna Tarta “Ciglītis”)
- Ottesa Moshfegh “My Year of Rest and Relaxation”
- Elena Ferrante “My Brilliant Friend” (tulkota latviski: Elena Ferrante “Brīnišķīgā draudzene”)
- Elizabeth von Arnin “The Enchanted April”
- Kiran Desai “The Loneliness of Sonia and Sunny”
- Tayari Jones “Kin”
- Claire Fuller “Bitter Orange”
- Alba de Céspedes “Her Side of the Story”